Deg Līgu vai Jāņu ugunskurs?
Līga Biete, Ziemera pamatskolas direktore
Patiesībā Līgo naktī būtu Līgu ugunskurs. Tomēr ne jau nosaukums ir galvenais, jo bez uguns grūti iedomāties šos svētkus. Lielam vai mazam, bet ugunskuram ir jābūt. Protams, tradīcijas laika gaitā mainās. Agrāk Jāņugunis dedza kalnu galos, lai tās redzētu tālu no mājas uz māju. Arī es no bērnības atceros, ka ugunskuri liesmoja galvenokārt kalnu galos, lai gada īsākā nakts būtu gaiša.
Diezgan tālu esam aizgājuši no līgo dziesmu dziedāšanas tradīcijas, jo ar to dziedāšanu mums ir kā nu kuro reizi. Tas ir atkarīgs no tā, cik dziedoši ir sanākušie Jāņa bērni. Tomēr bez līgošanas saulgriežu nakti nedrīkst pavadīt. Ir jāskandē dziesmas un jālīgo. Tāpēc vajadzētu iemācīt bērniem kaut dažas līgo dziesmas.
Visi jau droši vien zina, kas ir mūsu tradicionālie ēdieni. Daudzi smaida, ka tas ir šašliks, bet gaļu cept vajag. Tiesa, tā vairāk ir pēdējo desmitgadu, nevis ļoti sena tradīcija. Jāņu jeb ķimeņu siers ir tas, ko mūsu ģimene lieto ne tikai šajos svētkos, bet arī ikdienā. Pāris reižu esmu pati sējusi sieru, taču parasti to sarunāju no saimnieces, kurai pašai mājās ir gotiņa. Tad sieram ir pavisam cita garša! Alu neesmu brūvējusi, tikai kvasu no rupjmaizes garoziņām bērniem.
Manuprāt, latviskās tradīcijas, ar kurām nereti lepojamies, Jāņu svinēšanā mazinās. Senāk netika rīkoti lieli, publiski pasākumi, kas tagad ir iecienīti. Labi vismaz, ka tur visi kārtīgi izdziedas. Bērnībā mēs ar draugiem gājām uz kaimiņu mājām un līgojām. Arī tagad svinēšanu sāk ar jāņuzāļu lasīšanu gan vanagiem, gan tējām.
Viss mainās, arī tradīcijas
Jānis Podnieks, uzņēmējs
Dzīve rit savu gaitu, un nekad vairs nebūs tā, kā bija kādreiz. Nevaram atjaunot paražas un tradīcijas – zaļumballes siena šķūņos, līgotāju staigāšanu no mājās uz māju… Viss mainās, bet es cenšos saglabāt saikni ar kaimiņiem. Svinam visi kopā manās lauku mājās, kur nāk ciemos draugi. Tas ir ļoti svarīgi, jo var būt brīži, kad blakus nav bērnu vai citu tuvinieku, bet kaimiņi ir vienmēr. Kad sanākam Līgo vakarā, kopā esam apmēram 30 līdz 40 jāņotāji. Protams, ir gan ugunskurs, gan cienāju sieru un alu, sagaidot ciemiņus. Viņi man liek galvā dažādus vainagus, pat ar nātrēm. Bet visa ir laba jāņuzāle! Arī atnācējiem līdzi ir siers vai kāds cits īpašs cienasts, tāpēc ir interesanti nogaršot arī kaut ko jaunu. Kopā ejam rotaļās un atrakcijās. Tagad sola sliktu laiku, tāpēc pasēdēšana būs pirtī. Protams, šajā reizē pirtošanās ir īpaša. Katrs sev sasien svaigu lapu slotiņu, bet draiskošanās dīķī rada īpašu jautrību. Tā ir īsta relaksācija! Nav jau mums daudz tādu svētku un atpūtas reižu lauku vidē, kur var justies brīvi. Ja vēlas zivi, var arī pamakšķerēt.
Tiesa, ar līgo dziesmu dziedāšanu mums tik labi neveicas. Tai ir vajadzīgs viens jundītājs jeb priekšdziedātājs. Protams, cenšamies palīgot, bet gadās arī, ka klausāmies radio vai kādu disku. Neatzīstu muļķošanos ar licencēm. Tas ir absurds. Tad jau drīz nevarēsim arī Jāņu dziesmas dziedāt, jo tām atradīsies kāds autors. Man ir Jāņu dziesmu grāmatas, kuras izmantoju. Ja viens ir dziedātājs, tad pārējie var vilkt līdzi vai vismaz piebalsot ar „līgo, līgo”.
Toni svētkiem uzdod saimnieki
Sandra Jankovska, Jaunlaicenes muzeja vadītāja
Domāju, ka svarīgākā šajos svētkos ir ģimenes kopā būšana. Turklāt jācenšas saglabāt līgo dziesmas, prasmi tās dziedāt. Man šķiet, ka tā arvien vairāk pazūd. Dziedāšana ir labs stimuls kaut ko darīt kopā, arī iešana rotaļās. Kaut arī tās nav speciālas Jāņu rotaļas, kas ir iekļautas svētku rituālos, jo tos reti kurš pārzina. Taču var iet parastās rotaļās, kuras arī tiek aizmirstas. Tad ģimeni svētkos ir kopības sajūta. Tāda ir mana pieredze no bērnības, jo tieši kopības izjūta visvairāk ir palikusi atmiņā, kad vecāki kopā ar mums rotaļājās. Tas ir visjaukākais, ja vecāki kopā ar bērniem dzied. Kāpēc tagad tā pietrūkst? Acīmredzot maz ir vecāku, kuri uzņemas svinēt vasaras saulgriežus, domājot par to organizēšanu. Tāpēc ir ģimenes, kur tas notiek un kur nekad nenotiks. Visos laikos ir bijusi mājās saimniece un saimnieks, kas uzdod toni svētkiem. Kādam ir jāuzņemas un jāizdomā svētku scenārijs.
Arī tagad daudzi tiecas uz svētkiem un labprāt kopā līgo lielajos masu pasākumos.
Nezinu, cik labi viņi jūtas, jo neesmu tajos piedalījusies. Taču vērojot masu pasākumu norisi televīzijā, šķiet, ka visiem ir labi un jautri. Acīmredzot viss ir kārtībā. Šo pasākumu rīkotāji ir uzņēmušies saimnieku – Jāņu tēva un Jāņu mātes lomu, aicinot uz svētkiem visus, kas to vēlas. Grūti pateikt, vai to varētu uzskatīt par jauna veida tradīciju. Tagad tiek rīkotas nometnes un kursi, kurās stāsta un māca senās tradīcijas. Taču maz ir cilvēku, kas vēlas tās izmantot savā ģimenē. Jaunlaicenē vasaras sākumu – saullēktu 21.jūnija rītā sagaida kopā. Arī tā ir jauka tradīcija.
