Vecāku pieredze konfliktu risināšanā ir dažāda. Vieni no bērniem neko neslēpj un strīdas viņu klātbūtnē. Pēc strīda viens otru samīļo un sarunā, kā abas puses rīkosies. Viņuprāt, tas nepieciešams, lai bērnam rastos pozitīva strīdu risināšanas pieredze. Citi pieaugušie bērna klātbūtnē nekad nestrīdas, jo uzskata, ka nesaskaņas nelabvēlīgi ietekmēs atvasi.
Vēl citi nezina, kā rīkoties, bet domā, ka nav pareizi bērnu audzināt “sterilā” vidē, kur atvasei rodas priekšstats, ka strīdi vispār neeksistē.
Arī bērnu reakcija uz vecāku strīdēšanos ir dažāda. Vieni uz pieaugušo nesaskaņām noraugās bez emocionālas spriedzes. Citus bērnus vecāku strīdi spēj izsist no garīgā līdzsvara uz ilgu laiku. Kāpēc tas tā notiek? Katrs gadījums ir individuāls, taču visbiežākais iemesls bērna pārdzīvojumam ir nevis pats strīds, bet veids, kā tas notiek un kā tas beidzas. “Strīdēties, dusmoties, apvainoties ir normāli, un arī bērnam ir jāmācās strīdēties jeb risināt konfliktus. Tieši to, pirmkārt, viņš mācās no saviem vecākiem – kā viņi strīdīgus jautājumus risina,” pauž psiholoģe Sarmīte Štāle. Labākās receptes, kā strīdēties, nav. Taču norādījumi, no kā iesaka izvairīties visi speciālisti, ir līdzīgi. Vissliktākais, kas var būt – beigt konfliktu ar roku palaišanu, pēc tam vienam ar otru nerunāt un atstāt bērnu neziņā par notikušo.
Nevajag izolēt
“Ja vecāki konfliktus risina, bērnam neredzot un nedzirdot, tad, sastopoties ar šādu situāciju, bērns var justies bezspēcīgs,” skaidro S. Štāle. Tas nozīmē, ka bērnu nevajag izolēt no vecāku konfliktiem.
Ir nepareizi domāt, ka bērns nejūt vecāku nesaskaņas. Pat ja vecāki konflikta risināšanu atliek uz vēlāku laiku, viņš jūt noskaņojumu. “Šādās situācijās bērns redz drūmus, nerunīgus vecākus, kuri ar šādu uzvedību parāda, ka konflikti ir kas slikts un nevajag paust savu neapmierinātību, jūtas,” novērojumos dalās S. Štāle. Psiholoģes ieteikums – risināt nesaskaņas uzreiz, nevis atlikt izrunāšanos uz vēlāku laiku. “Uzskatu, ka, sastopoties ar problēmu, vajag par to runāt uzreiz, pasakot, kas izraisa sliktas emocijas, neapmierinātību, nevis ļaut šīm emocijām uzkrāties un gaidīt dusmu izvirdumu,” pauž psiholoģe. Viņa iesaka pēc strīda, kas norisinājies bērna klātbūtnē, paskaidrot atvasei, kas noticis, lai bērnam nebūtu jāmokās. “Arī mazam bērnam ir jāpaskaidro. Viņš varbūt neizprot strīda saturu, bet atpazīst neverbālo saskarsmi. Tas palīdzēs bērnam nomierināties un saprast, ka viņš nav vainīgs. Šādos gadījumos vecākiem vajadzētu atvainoties par notikušo. Strīdēties vajag, taču ar prātu!” iesaka psiholoģe. Ja vecāki pēc strīda viens ar otru nerunā un nepaskaidro, kas noticis, bērns var sajusties vainīgs par notikušo. Lai rastos pozitīva konfliktu risināšanas pieredze, pēc strīda ir jāseko izlīgumam.
Jāievēro robeža
Kaut arī psiholoģe iesaka neslēpt no bērniem nesaskaņas, ir robežas, kuras bērnu klātbūtnē nevajag pārkāpt. Ir lietas, kas bērnam nav jādzird un jāredz. “Ja strīdi ir hroniska lieta un vecāki bieži izsakās viens par otru nievājoši, tad vecākiem jāapzinās, ka tas var nelabvēlīgi ietekmēt emocionālo attīstību,” brīdina S. Štāle. “Katrs var būt neapmierināts un katram vajadzētu prast par to runāt, neaizskarot un neaizvainojot otra personību,” pamāca psiholoģe.
Ja bērnam regulāri jānoraugās vecāku strīdos, tas var novest līdz emocionālai vardarbībai. It īpaši, ja vecāki cenšas bērna priekšā uzsvērt otra dzīvesbiedra sliktās īpašības. Bērns mīl abus vecākus, un viņam ir sāpīgi noraudzīties konfliktos, kas noniecina otru. Šādi strīdi nerisina konfliktu, bet padziļina to. Sevišķi smagi tas ir gadījumos, kad strīdi pāraug ģimenes robežas. Tos dzird kaimiņi, par tiem uzzina bērna klasesbiedri. Sekas šādiem strīdiem – bērns kļūst noslēgts. Vecāki neapzinās, ka iesaista bērnu savu problēmu risināšanā un liek bērnam būt atbildīgam par notiekošo.
