“Skatoties, kas notiek apkārt, jauniešu sirdīs un prātos modās protests. Viņiem nebija ieroču, ar ko cīnīties, bet viņiem bija zīmulis un papīrs,” ar situāciju pēc Sarkanās armijas ienākšanas Alūksnē 1944.gadā iepazīstina Alūksnes politiski represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika.
Viņi – tie ir gan Latvijas Nacionālās pretošanās kustības grupas “Tālavas sili” un “Dzimtenes sili” dalībnieki, gan citi, kas, nebaidoties no sekām, pauda protestu pret padomju varu.
Sadarbībā ar dzīvi palikušajiem pretošanās kustību dalībniekiem viņa šobrīd apkopo materiālus par notikumiem vairāk nekā 60 gadus senā pagātnē. Ar laiku tos plānots pārvērst grāmatā.
Protestu pauž ar žurnāliem
Tādas bija piecas Alūksnes vidusskolas skolnieces: māsas Līvija un Inta Eglītes, Lūcija Sāgameža-Nāgele, Anna Prindule un Rēzija Lauce. 1945.gada 2.oktobrī viņas nodibināja pretošanās kustību “Tālavas sili” un izdeva žurnālu “Kokle”, kas tika nodots no rokas rokā. Līdz 1946.gadam iznāca četri žurnāli (8-10 lappuses), kas bija roku darbs. Katram vākam bija savs noformējums.
Nodevības rezultātā žurnāli nonāca “čekas” rokās. Meitenes tiesāja Rīgā kara tribunāls. L.Sāgamežai-Nāgelei un māsām Eglītēm tika piespriesti desmit gadi “lēģerī” un pieci gadi bez tiesībām atgriezties. Pārējām divām piespriesti astoņi gadi “lēģerī” un trīs gadi bez tiesībām atgriezties. I.Eglīte nomira Rīgas centrālcietumā, pie kura sienas arī apglabāta. Pārējās četras tika izsūtītas uz Tālajiem Austrumiem.
Lai piešķirtu trīs dienu ilgajam procesam vērienu, līdz ar meitenēm 1946.gada oktobrī trīs dienas tiesāja arī divus partizānus – tēvu un dēlu Aleksandru un Jāni Rēderus, kā arī piecus vidusskolēnus – Andreju Sinātu, Laimoni Vīksnu, Jāni Veidiņu, Arturu Sakvārni un Ilgvaru Vārdavu-Lejasvārdavu par sakaru uzturēšanu ar partizāniem. Pavisam tika notiesāti 12 cilvēki, no kuriem gandrīz visi, izņemot A.Rēderu, bija jaunieši.
Arestē vienlaikus Alūksnē
un Cēsīs
Pāris gadus vēlāk cīņu pret pastāvošo iekārtu sāka Alūksnē dibinātā pretošanās kustība “Dzimtenes sili”. Tajā darbojās Aina Lāce, Ēriks Egle, Guntars Ūdris, Imants Eglīte, Kārlis Hollo, Leo Kļaviņš, Lonija Kurpniece, Ludis Egle, Margarita Kļaviņa-Kalniņa, Vija Augstkalne, Visvaldis Plotnieks, Zigmunds Augstkalns. Jaunākajai dalībniecei bija tikai 14 gadi. Viņi izdeva žurnālus “Avots” un “Liesma”, kurus drukāja bunkurā. Redaktors bija V.Plotnieks, kurš šobrīd dzīvo Pededzē. Vēl dzīva ir V.Augstkalne, kas šobrīd dzīvo Rīgā. Abiem žurnāliem kopā iznāca četri numuri. Jauniešus arestēja 1949.gada 15.februārī. Tobrīd G.Ūdris bija sācis studijas Fizikas un matemātikas fakultātē Rīgā. V.Plotnieks, Z.Augstkalns, L.Egle, Ē.Egle, M.Kļaviņa-Kalniņa un I.Eglīte bija iestājušies Cēsu Skolotāju institūtā. Pārējie joprojām mācījās Alūksnē. Aresti notika visās trīs pilsētās vienlaikus. Kara tribunāls pēc trīs dienu ilgā tiesas procesa deviņiem dalībniekiem piesprieda 25 gadus “lēģerī” un 5 gadus bez tiesībām atgriezties, pārējiem 3 – 10 gadus izsūtījumā.
Karoga uzvilkšanu izjauc klasesbiedrs
Ne mazāk traģisks stāsts ir par trīs alūksniešiem Ojāru Svārti, Pauli Jefimovu un Jāni Zvirbuli. Šobrīd viņu vairs nav starp dzīvajiem. 1948.gada 15.maijā Tempļakalna skatu tornī tika uzvilkts Latvijas brīvvalsts simbols – valsts karogs. Cilvēkiem sejā atplauka smaids. Arī skolā par to tika runāts. Tiesa, kurš to izdarījis, neviens nezināja vai arī klusēja par to. Gadījuma pozitīvais iznākums puišiem deva lielāku drosmi – kāpēc to pašu atkal nevarētu izdarīt 18.novembrī? Par karoga uzvilkšanas vietu izvēlēta toreizējā Alūksnes 2.vidusskola. Iespējams, viss būtu beidzies citādi, ja Ojāram nebūtu sagribējies nedaudz padižoties. “Viņš uzticēja klasesbiedram savu noslēpumu, ka Alūksnē gaidāms notikums, par ko visi brīnīsies. Protams, neviens nezinās, kas to izdarījis, bet viņam uzticēts uzvilkt karogu 18.novembrī,” stāsta Dz.Mazika. Visi trīs tika arestēti. J.Zvirbuli un P.Jefimovu notiesāja. Dzīvs mājās atgriezās tikai Paulis.
Izliek tirgus laukumā par brīdinājumu
Savukārt O.Svārti piemeklēja citāds liktenis, kura dēļ viņu iesaukuši par “neatzīto Lāčplēsi”. “Kad viņu iesauca pie izmeklētāja uz pratināšanu, kabineta atslēga bija ārpusē. Viņš paspēja veikli izskriet, aizslēgt durvis no ārpuses un aizbēgt. Tā viņš nokļuva pie partizāniem,” stāsta Dz.Mazika. Mājās palikušos O.Svārte nolēma apciemot savā vārdadienā – 11.novembrī. Galvenokārt māmuļas dēļ, kura visu ļoti pārdzīvoja. Par nelaimi, pāris mājas tālāk dzīvoja puiša klasesbiedrs, kurš visu Ojāra prombūtnes laiku bija cītīgi uzraudzījis ģimenes māju. Viņš arī piefiksēja brīdi, kad O.Svārte ieradās apciemot māti. Māja tika aplenkta, taču Ojāram kārtējo reizi izdevās aizbēgt pa logu. “Skrienot spēki sāka izsīkt. Viņš apturēja vienu braucēju, no kura paņēma zirgu un iebēga mežā. Tur viņš nolēma uzkāpt augšā eglē, bet šoreiz viņu nodeva zirgs, kurš negāja prom un stāvēja apakšā. Ojāru atrada un nošāva,” stāsta Dz.Mazika. Ojāra mirstīgās atliekas noliktas tirgus laukumā citiem par brīdinājumu. Līdz pat šai dienai nav zināms, kur viņš ir apglabāts. Viņa ģimene tika iznīcināta. Tēvs mira ieslodzījumā Tālajos Ziemeļos, māte – Mordāvijā, bet māsa tika izsūtīta uz 25 gadiem. Māsai vienīgajai izdevās atgriezties mājās, taču arī šobrīd viņas vairs nav starp dzīvajiem.
