Septiņus gadus iedzīvotājiem ir zināmas Alūksnes un Apes novada fonda aktivitātes, aicinājums ziedot dažādiem mērķiem savu novadu cilvēkiem. Fonda valdes priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece arī zina, kā tas ir – saņemt bezdarbnieka pabalstu, bet darbu fondā pamest nevar, jo kontā ir ziedotāju nauda, ko jāizlieto konkrētiem mērķiem. Ja fondā nav nodarbināts neviens bezdarbnieks caur Nodarbinātības Valsts aģentūras Alūksnes filiāles aktivitātēm vai kāds brīvprātīgais, tad Dzintra visus darbus veic pati – ir vadītāja, apkopēja, pārtikas paku krāvēja, projektu rakstītāja, grāmatvede, sabiedrisko attiecību speciāliste, juriste, brīvprātīgo darbu organizētāja… Ja ir kāds palīgs, kuru apmāca darbos, tad agrāk vai vēlāk viņš aiziet, jo programmas darbības laiks ir beidzies, toties fonda darbības līmenis ir jānotur nemitīgi. Dzintra uzsver – lai to izdarītu, visu laiku padomā jābūt vairākiem projektiem.
– Kā tas ir – būt fonda vadītājam?
– Tas nav viegli, jo fondā visu laiku jāuztur labā ziņa, sabiedrības doma, nemitīgs pateicības vārds par katru santīmu, lai arī kādam mērķim ziedojumi nepieciešami. Ir ļoti grūti pateikt visiem “paldies”, jo daudzus mēs nepazīstam – tad pateicību varam izteikt caur presi, bet šo “paldies” mums būtu jāsaka 24 stundas diennaktī. Praksi un kontaktus ieguvu, strādājot Alūksnes NVO centrā, kur šobrīd rit jau 15.darba gads. NVO sektorā var iegūt zināšanas par to, kā jūtas sabiedrība, kā tai klājas un kādas ir vajadzības, attīstīt sadarbību ar valsts un pašvaldības iestādēm. Bet to nevar iegūt, sēžot kabinetā – ir jātiekas ar cilvēkiem. Turklāt kaut kas rodas tikai tajā vietā, kur ir pozitīvas attiecības.
– Fondu dibināja ar mērķi veicināt mērķtiecīgu labdarības attīstību. Kā tas ir izdevies?
– Nekad netiek vākti līdzekļi nezinot, kam tas būs, kā atskaitīsimies. Visu darām iedzīvotāju labā, bet ejam arī līdzi laikam. Ja sākotnēji strādājām tikai ar naudu, tad ekonomiskās krīzes gados bija jāsāk strādāt ar pārtikas pakām un mantām. Fondam ir jāreaģē uz sabiedrības vajadzībām, norisēm – lokālām, nacionālām. Pirmie divi gadi bija gan grūtākie, gan vieglākie, jo fonds – tas bija kas jauns, nebijis un smalks. Tāpat arī vieglākais un grūtākais laiks reizē ir bijuši pēdējie divi gadi, kad dzīvojam krīzes apstākļos. Šajā laikā daļa sabiedrības izrāda daudz lielāku sapratni, bet otra daļa – norobežojas un ļoti negatīvi vērtē sociālās aktivitātes, ko palīdz īstenot fonds. Jūtu, ka sabiedrība šobrīd ir sadalījusies: vieni atbalsta un saprot, ka ir jāpalīdz cilvēkiem, kuriem klājas grūti, bet otri gluži pretēji – izturas ļoti augstprātīgi un nevēlas saprast, ka mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz nabadzīgu cilvēku. Esmu pat dzirdējusi sakām: “Ko tad tiem nabagiem atkal vajag…” Mani apbēdina tas, ka to saka inteliģenti cilvēki.
Kopš dibināšanas fonds atbalstījis ļoti daudzus projektus, kam kopējā summa ir 145 695,03 lati. Tas noticis kopā ar daudziem sadarbības partneriem.
– Kas šobrīd notiek fondā?
– Šobrīd mums ir 12 labdarības projekti. Četru veidu pārtikas pakas – ģimeņu, sirmgalvju, glābējpakas, svētku pakas; zupas virtuve, “Skolas soma”, “Labestības laiks slimiem bērniem”, “Palīdzēsim Alūksnes un Apes novada ģimenēm”, “Dzīvnieku mājai Alūksnē”, “A un A novada jaunie talanti”, “Armandam Jaunannā”, “Ansim Veclaicenē”, Labdarības noliktava Rūpniecības ielā 8f, Alūksnē, kur jau kopš 2009.gada telpas mums par brīvu atvēl uzņēmēji Viesturs Balodis un Dainis Zeltiņš.
“Fondā ir izveidots
saraksts ar 2011.gada ziedotāju vārdiem –
gandrīz divarpus metri!”
Dzintra Zvejniece
Ir izsludināts arī 11.projektu konkurss. Rit arī trīs projekti fonda administratīvajiem izdevumiem. No šā gada 7.maija līdz 31.decembrim mums ir finansējums no nodibinājuma “Borisa un Ināras Teterevu fonds”. Ir kopīgs projekts ar Valmieras Novada fondu par konsultāciju sniegšanu brīvprātīgajiem, ko finansē Sabiedrības integrācijas fonds. Līdz decembrim kopā ar Pededzes pagastu un Alūksnes novada vidusskolu īstenojam projektu par apmācībām, tostarp, kā iekārtot labdarības veikaliņu. Viss turpinās, lai arī kādi resursi ir fonda rīcībā, arī par mazām summām cilvēki spēj izdarīt lielas lietas!
– Kam šobrīd cilvēki ziedo Alūksnes un Apes novados?
– Iedzīvotāji ziedo konkrētiem mērķiem un akcijām. Pērn caur fondu daudz ziedoja dzīvnieku mājai, bet, ņemot vērā, ka biedrība “Astes un Ūsas” īsā laikā jau izveidojušies par augsti attīstītu NVO, tad ziedotāji šai organizācijai ziedo jau bez fonda starpniecības. “Astes un Ūsas” ir ļoti veiksmīgs piemērs, cik daudz var panākt īsā laikā ar aktīvu darbību. Fondā vidējā ziedojumos saņemtā summa no personas ir 20 līdz 25 lati. Ja ziedo 200 latu – tā jau ir ļoti liela summa. Lielākais ziedojums ir bijis 1000 latu. Piemēram, pērn fondam bijuši 353 ziedotāji, kas pārsvarā ziedojuši caur internetbanku, bet vēl 55 vietās bija izvietotas ziedojumu kastītes, kur arī varēja ziedot, tikai nezinām, cik daudz cilvēku to darīja. Lai arī šie ziedotāji ziedo mazas summas, viņi to dara, jo saprot, ka otram jāpalīdz. Ziedojumu kastītēs nereti ir samests kilogramiem “melno” santīmu, bet beigās sanāk daudz latu, tādēļ esam pateicīgi par katru ziedoto santīmu. Mums fondā ir izveidots saraksts ar 2011.gada ziedotāju vārdiem – gandrīz divarpus metri! Šis saraksts netiek publiskots, jo mēs nezinām, vai ziedotāji vēlas tikt atklāti.
– Vai ziedojumu saņēmēji vienmēr prot novērtēt palīdzību?
– Interesantākais ir tas, ka fondam praktiski nav komunikācijas ar ziedojumu saņēmējiem. Es vienmēr uzsveru, ka nevajag visu laiku klanīties par to, kas saņemts, bet pastāstīt, cik noderīgi tas ir bijis. Zupas virtuvē jutām, ka cilvēki ir pateicīgi par to, ko saņem. Par pārtikas pakām, ko dalām sirmgalvjiem, čaklām ģimenēm, kam ir zemi ienākumi, bet atbilstoši valstī noteiktajiem kritērijiem viņi nav trūcīgi, kā arī glābējpakām – caur sociālajiem darbiniekiem interesējamies, vai cilvēkiem tās vajag. Ir sadarbība ar projektu iesniedzējiem un īstenotājiem, kuri pēc tam aicina uz projekta laikā paveiktā atklāšanu – tad skaidri redzam, kur līdzekļi izlietoti.
– Kā šo gadu laikā ir attīstījusies sadarbība starp NVO, valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedrību?
– Ja vajag mobilizēties uz kādu aktivitāti, tad sadarbība ir veiksmīga, bet nereti pietrūkst ilgtspējības. Tiesa, reti kurā organizācijā kāds strādā pastāvīgi, to ietekmē cilvēku un laika resursi, bet veiksmīgi var strādāt tad, ja ir regularitāte un stabilitāte. Fonds un NVO centrs nevarētu pastāvēt, ja vietējās pašvaldības visus šos gadus nefinansētu telpas, nelīdzfinansētu projektus, ja vietējie preses izdevumi neinformētu sabiedrību par to, ko darām. Ļoti liela nozīme ir arī līdzcilvēku atsaucībai. Šobrīd mūsu novados ir aptuveni 160 nevalstiskās organizācijas. Palaikam tiek veidotas jaunas, bet uzskatu, ka vienā pagastā nevajag vairākas, jo ļoti veiksmīgi visu var apvienot vienā – pagasta attīstības grupā. Sabiedrības aktīvais kodols ir vieni un tie paši cilvēki, un, ja viņi sadalās vairākās organizācijās, beigās paši viens ar otru konkurē.
– Vai šobrīd Latvijā nav par daudz vajadzību, kam lūdz ziedojumus no sabiedrības, lai gan tās ir valsts funkcijas?
– Uz sabiedrības pleciem ir noveltas daudzas lietas labklājības, veselības, aizsardzības jomā. Piemēram, ja notikusi kāda nelaime, lūdz sabiedrību ziedot līdzekļus, jo tā ir vienīgā iespēja, lai cilvēkam nelaimē palīdzētu. Tas ir briesmīgākais – ja citi nepalīdzēs, tad cilvēks var arī nomirt vai neatveseļoties… Par to noteikti būtu jārisina sarunas valdības, ministriju līmenī, lai arī šādiem mērķiem valsts paredzētu finansējumu un tad labdarības organizācijas varētu palīdzēt piesaistīt trūkstošo daļu. Latvijā praktiski nav vidusslāņa – ir ļoti bagāti cilvēki un daudz nabadzīgu. Kamēr nebūs jaunu darbavietu, risinājuma šai situācijai nebūs un vajadzēs gan pārtikas pakas, zupas virtuvi. Līdz decembra beigām izstrādāsim jauno fonda stratēģiju un runāsim par to, vai fondam ir jāstrādā tik daudz sociālajā jomā kā pašlaik. Piemēram, Valmieras Novada fonds jau šobrīd ir atteicies no visām sociālajām aktivitātēm. Fondam ir jārosina cilvēkus uz kopienas attīstību, idejām, mazajiem projektiem, bet sociālajos projektos nesaņemam atgriezenisko saiti.
