Strautiņu pamatskolas mājturības un sporta skolotāja un mazpulka vadītāja Sandra Buliņa prot atrast laiku visam. “Man sagādā prieku tas, ka varu radīt prieku citiem, palīdzēt iemācīties ko jaunu,” viņa saka.
Var tikai apbrīnot S.Buliņas enerģiju, dzīvesprieku un optimismu, ar kādu viņa nododas visam, ko dara, un ar kādu aizrautību viņa strādā ar bērniem mazpulkā. Tikāmies dienā, kad S.Buliņas audzināmajai klasei – devītajiem – bija pirmais eksāmens. Pulkstenim tuvojoties desmitiem, skolotājas acīs bija manāms neviltots satraukums, jo tad sākās eksāmens, pirms tā viņa vēl gribēja pagūt satikt savus skolēnus un uzmundrināt. “Visi ceļi tiek bruģēti ar labestību, labu prātu. Ja gadās kādas problēmas – un tās vienmēr gadās – ir svarīgi nenodedzināt aiz sevis uzreiz tiltus, bet vispirms izskaitīt līdz desmit un tad rīkoties. To vienmēr saku arī saviem devītajiem, lai gan viņi šobrīd vēl ir tik impulsīvi…” viņa saka. Cilvēkos skolotāja vienmēr augstu vērtē godprātību, atklātību, strādīgumu, bet nepatīk meli un nodevība. “Kad mana vīra māte vēl bija dzīva, viņa mēdza teikt, ka ir divu veidu zirgi: vieni ir izjādei, otri – darbam. Mēs esam darba zirgi,” smaidot saka S.Buliņa.
Skolotāja mājturībā –
vīramāte
S.Buliņas dzimtā puse ir Ogrē, kur arī iepazinās ar savu vīru kokgriezēju Hariju Buliņu. “Harijs bija sportists, viens no labākajiem Latvijā – maratonskrējējs – un atnāca trenēties pie viena mūsu trenera. Es arī sportoju, biju pievērsusies vieglatlētikai. Tur mēs iepazināmies, apprecējāmies. Kad sportiskās gaitas vairs nebija tik aktīvas un ģimenē bija piedzimuši bērni, gribējās lielāku stabilitāti, tādēļ pārcēlāmies uz Alūksni, kur bija vīra vecāku mājas,” atceras S.Buliņa. Viņa pati ir absolvējusi Sporta akadēmiju. Pirmā darbavieta Alūksnē viņai bija Alūksnes vidusskolā (tagad ģimnāzija). “Tad Hariju uzaicināja strādāt par mājturības skolotāju zēniem Strautiņu skolā. Tā mēs te arī palikām – nu jau 25 gadus,” viņa saka. Abi ar vīru viņi ir radošas personības, kuri savā darbībā viens otru papildina. Sandra atzīst, ka vīrs vienmēr izgatavo dažādus tehniskos palīgrīkus, kas nepieciešami rokdarbiem, piemēram, pamatnes filca cepurēm, pītiem groziem. Jautāta, kā radusies interese par mājturību, Sandra uzreiz atminas savu vīramāti, jo tieši viņa savulaik jaunajai sievietei iemācījusi šo darba tikumu. “Viņa bija ļoti laba šuvēja, pavāre, tādēļ mājās vienmēr bija mājīga rosība. No viņas es ļoti daudz iemācījos,” saka S.Buliņa.
Rada oriģinālus darbus
S.Buliņa liek lietā no vīramātes gūto darba tikumu un pašmācības ceļā iemācīto, lai radītu krāšņus un oriģinālus darbus. Jautāta, vai atminas pirmo savu rokdarbu, S.Buliņa smaida un atceras, kā no cidoniju sēkliņām savēra aizkariņus nelielam logam, kombinējot cidoniju sēkliņas ar mežģīnēm. “Toreiz populāras bija krelles no cidoniju sēkliņām, bet es savēru aizkarus. Man patīk, ka darbs, ko veidoju, būs īpašs, oriģināls un tāds, kāda nebūs citam. Arī skolniecēm patīk dažādas jaunās rokdarbu tehnikas – tapošana, filcēšana un citas, nevis tikai tamborēt sedziņas.” Viņa atklāj, ka idejas gūst internetā, rokdarbu grāmatās un mājturības skolotāju kursos. Ļoti daudz kas iemācīts pašmācības ceļā. “Pašmācības ceļā mācījos strādāt ar ādu. Mājās ir spogulis, kam izveidoju rāmi no ādas gabaliņiem, esmu veidojusi fotoalbumu vāku apdari. Esmu filcējusi pirts cepures, pinusi grozus. Kad strādāju Alūksnes salonā “Dzīpars”, man ļoti patika tur valdošā atmosfēra. Arī Brīvdabas muzeja gadatirgos, Mākslas akadēmijas Ziemassvētku tirdziņos ir ļoti radoša atmosfēra, kur var gūt jaunas idejas. Katru gadu cenšamies paceļot pa Latviju, lai aplūkotu, kā citur radoši cilvēki pieiet dzīvei – tas arī dod enerģiju, tāpat kā daba,” stāsta S.Buliņa.
“Mazpulks šobrīd Latvijā ir spēcīgākā organizācija, kas jauniešiem māca darba tikumu.”
Sandra Buliņa
S.Buliņa ir pārliecināta: ja ir vēlēšanās, cilvēks var daudz ko izdarīt! “Katru rītu mostos ar domu, ka vajadzētu izdarīt kaut ko labu un skaistu, nevis tikai nonīkt. Man nekad nav bijis tā, ka nav, ko darīt! Tad vakarā ir gandarījums, prieks un var pateikties Dievam par pilnvērtīgi pavadītu dienu,” uzsver skolotāja. S.Buliņas sapnis ilgu laiku bija apgūt keramiķa prasmes. Tas ir īstenojies, jo jau trīs gadus uzcītīgi viņa mācās pie keramiķa Uģa Puzuļa. “Abas ar draudzeni katru nedēļu braucam. Vasarā gan būs pārtraukums. Tas nav kā darbs, bet atslodze un baudījums. Dažreiz aizbrauc pēc darba noguris un šķiet, ka neko negribas, bet, kad paņem mālu rokās, sāc virpot, pašsajūta uzreiz uzlabojas un mājās atbraucu atpūtusies. Sākumā tapa dažādi vienkārši lipināmi darbiņi – kā jau skolēniem, bet nu jau virpojam. Ir prieks, ka mājās varu dzert tēju no pašas veidotas māla krūzes!”
Rokdarbi interesē mazāk
S.Buliņa nenoliedz, ka jaunietes šobrīd rokdarbi interesē daudz mazāk. “Jaunie grib pēc iespējas ātrāk gatavo rezultātu. Tagad vesti vai svārkus vienkāršāk un lētāk ir nopirkt veikalā gatavus. Agrāk, kad tas nebija tik brīvi pieejams vai arī dārgi maksāja, izdevīgāk bija pašam apgūt šīs prasmes. Ir šodien cilvēki, kas prot novērtēt prasmi uzadīt zeķes un cimdus, bet ir arī tādi, kas to neprot. Tagad meitenes mājās mazāk strādā rokdarbus, nekā agrāk – acīmredzot ir citas, aktuālākas nodarbes. Tagad daudzas to dara tikai mācību stundas laikā, bet mācību programmu apgūstam un paspējam piedalīties arī ārpusstundu aktivitātēs,” saka S.Buliņa. Piemēram, jau piekto gadu Strautiņu pamatskola piedalās Balvu amatniecības skolas rīkotajās netradicionālajās modes skatēs. “Skatē nepiešķir vietas, bet vērtē oriģinalitāti, netradicionālu pieeju, prasmi pasniegt savu tērpu, manieres. Meitenes “iet pa mēli” augstpapēžu kurpēs, demonstrējot savu tērpu, visi aplaudē – viņām tas ļoti patīk!” secina skolotāja.
Māca darba tikumu
Trešo gadu S.Buliņa vada arī Strautiņu mazpulku. Kopā ar tā dalībniekiem tiek īstenotas daudzas radošas idejas. Šobrīd mazpulcēni iesaistījušies “Heifer” projektā un audzē trušus, kā arī Šveices projektā, kur sadarbojas ar pensionāri Guntu Sprjadenkovu. Kopā audzē un piķē stādus, mācās dažādus citus darbus. Uz mazpulku nākot bērni, kuriem patīk strādāt. “Mazpulkā viņiem ir iespēja arī nopelnīt par pašu izaudzēto. Piemēram, ja nopelna 50 latus – bērnam tā ir liela nauda. Viņš ir ar mieru visu vasaru strādāt, audzējot dārzeņus, lai to nopelnītu. Jā, tas prasa arī lielu darbu, tādēļ kopumā mūsu novadā nav daudz mazpulku, kas to dara. Šogad sadarbībā ar zemnieku saimniecību “Ezerkauliņi” audzēsim sīpolus un bietes. Vasarā dosimies palīgā Spruģu ģimenei Strautiņos lasīt upenes,” stāsta S.Buliņa. Viņa atzīst, ka ieaudzināt darba tikumu izdodas ar vecāku un ģimeņu atbalstu. “Manuprāt, mazpulks šobrīd Latvijā ir spēcīgākā organizācija, kas jauniešiem māca darba tikumu,” saka S.Buliņa. Jautāta, ko pati gūst no mazpulka, skolotāja uzsver – gandarījumu, ka var bērniem iemācīt to, ko prot pati.
Bērniem jāzina daudz
Šis mācību gads S.Buliņai noslēgsies ar 9.klases izlaidumu. Skolotāja lepojas, ka šajā klasē 6 no 12 skolēniem mācās labi un teicami. “Saviem audzēkņiem vienmēr saku, ka dzīvē nekas nav par velti un no gaisa nekrīt. Jā, šobrīd izglītības sistēma ir diezgan sarežģīta – bērniem ir daudz jāzina, lai viņi pēc tam dzīvē neapjuktu, prastu dzīvot un nepadotos,” vērtē S.Buliņa. Šīs vasaras lielākais notikums viņai būs bērnu un mazbērnu viesošanās, jo šobrīd meita ar ģimeni dzīvo Anglijā, bet dēls ar ģimeni – Norvēģijā. “Protams, ir ļoti žēl, ka no mūsu valsts daudzi ir izbraukuši uz ārzemēm, bet, raugoties uz to no pozitīvās puses, arī tā ir iespēja,” optimistiski saka S.Buliņa.
