Aizvadītais mācību gads Alūksnes pilsētas sākumskolai bijis smags gads. Tas sākās ar ilggadējā vadītāja Daiņa Svarupa atlūgumu, kas izprovocēja veselu notikumu lavīnu – sabiedrības neizpratni par mīklainajiem atlūguma iemesliem, divas reizes izsludinātu konkursu uz direktora amatu un jaunas direktores apstiprināšanu, kas ir gados jaunākā izglītības iestādes vadītāja novadā. Ap notikušajām pārmaiņām saceltā ažiotāža Alūksnes pilsētas sākumskolas tēlu nav spodrinājusi. To atzīst arī jaunā direktore Uva Grencione.
Pēc gandrīz četriem mēnešiem jaunajā amatā U.Grencione ir gatava dalīties savos iespaidos. Ir arī pirmie paveiktie darbi, par kuriem atskaitīties. Starp tiem tiek minēti sākumskolā uzsāktie renovācijas darbi, slēpju un slēpju zābaku iegāde skolēniem, daļēji nomainītie mācību materiāli. Ieviestas arī jaunas tradīcijas. Tā, piemēram, pirms pāris nedēļām sākumskola aicināja uz ģimeņu koncertu, savukārt šonedēļ Alūksnes Pilssalas stadionā notika sporta diena. Jūnija vidū sākumskola pie sevis aicinās topošos pirmklasniekus, kuriem, nedēļu darbojoties vasaras interešu izglītības programmā, būs iespēja iepazīt savus nākamos skolotājus un klasesbiedrus.
Šīs lietas ir daļa no Alūksnes pilsētas sākumskolas vīzijas, ar kuru U.Grencione startējusi konkursā. Jautāta par vīzijas saturu, viņa min galvenos pieturas punktus – kvalitatīva izglītības vide (pedagogu profesionālā pilnveide, materiāltehniskās bāzes pilnveidošana, infrastruktūra), kā arī bērniem un ģimenei draudzīga skola, kas vērsta uz veselīgu dzīvesveidu. Uz iebildumiem, ka šajos virzienos strādā visas izglītības iestādes, U.Grencione aizrāda, ka tā gluži nav. “Pie tā strādā visas izglītības iestādes, tomēr cits jautājums ir, kā tas tiek darīts. Katram ir sava izpratne par to, kas ir „kvalitatīvs”. Piemēram, par to pašu pedagogu profesionālo pilnveidi. Mēs varam piedalīties visos kursos, kurus mums piedāvā, bet – vai tāpēc es būšu profesionāle? Man var būt bakalaura vai pat maģistra grāds, bet – vai tāpēc es uzreiz būšu labāka par to, kam tāda nav? Tas ir jautājums, cik atbildīgi mēs darām. Un tur mani priekšstati atšķiras,” viņa skaidro.
– Kā atšķiras?
– Tā kā kādu laiku man ir bijusi iespēja pastrādāt privātajā izglītības iestādē, tad varu salīdzināt, kā viss notiek vispārizglītojošajā skolā, un tur gūto pieredzi ieviest šeit. Piemēram, esmu sapratusi, ka cilvēki daudzas lietas ļoti sarežģī. Tas attiecas ne tikai uz izglītības jomu. Viņi uztraucas par lietām, kas uz viņiem nemaz neattiecas. Piemēram, šobrīd pārveidoju vadības struktūru. Pagaidām gan viss ir procesā, bet runa ir par to, cik daudz cilvēku mums vajag vadībā un kādi ir katra pienākumi. Ienākot skolā, es redzu, ko kurš dara, kā kurš strādā un kāda ir viņa attieksme. Gan pret darbu, gan pārējiem kolēģiem. Esmu dzirdējusi savā virzienā vērstus pārmetumus, ka trīs mēneši ir pagājuši, bet pārmaiņas skolā neredz. Man liekas, ka trīs mēneši nav rādītājs. Man bija vajadzīgs laiks, lai šo skolu un tās darbiniekus iepazītu. Jau pirmajā dienā teicu, ka man ir izveidojies savs priekšstats par skolu. Tas veidojies no pašas pieredzes un no citiem dzirdētā, bet tas nenozīmē, ka tas ir patiess. Tāpat ir ar cilvēkiem. Ļoti žēl, ka daži darbinieki, uzzinot, ka esmu apstiprināta par direktori, aizgāja, pirms vēl es sāku strādāt. Tas likās tā dīvaini, bet, ja cilvēks pašreizējos laikos var atļauties aiziet no darba personīgās nepatikas dēļ, tad es cienu viņu viedokli. Kas attiecas uz pārējiem, tad tikai tagad sākam cits citu iepazīt. Tieši tāpēc savas pirmās reformas esmu veikusi tikai tagad.
– Ko tieši esi izmainījusi?
– Tiek strādāts pie citādākas vadības struktūras izveides. Šobrīd tiek dalīti un pārdalīti amati. Tas attiecas arī uz cilvēku maiņu. Ir likvidētas trīs amata vietas. Vienkārši tā ir realitāte. Ja man ir trīs darbinieki ar gandrīz vienādiem darba pienākumiem, tad ir pamats izvērtēt, vai gadījumā šo trīs darbinieku vietā nevar strādāt tikai viens.
– Kā to uztver kolektīvs?
– Veidojot savu komandu, es atsaukšos uz citātu, kura autoru diemžēl esmu piemirsusi, proti, ka man savā komandā nevajag cilvēkus, kāda esmu es pati – man vajag cilvēkus, kāda es neesmu. Sev apkārt cenšos pulcēt cilvēkus, kas var izdarīt to, ko pati nespēju. Pamazām tas arī izdodas. Protams, nereti dzirdu tādas frāzes kā “parasti ir bijis tā”, “vienmēr mēs darījām šādi”. Uz to es atbildu: “Jā, labi, bet ir pienācis laiks to mainīt.” Katrā ziņā es kolektīvā jau no sākuma esmu pateikusi, ka vadītājam vienmēr nav taisnība. Mani lēmumi ir jārespektē, tomēr, ja kāds ar tiem nav apmierināts, to vajag pateikt acīs. Es noteikti daudz augstāk vērtēju padotos, kas atnāk pie manis un saka: direktore, varbūt vajag darīt citādāk. Nevaru apsolīt, ka vienmēr šo “citādāk” ņemšu vērā, bet šādus cilvēkus vērtēju daudz augstāk, nekā tos, kas savu neapmierinātību izpauž, klusām šušinot savā kabinetā.
– Kā tiec galā ar to, ka tagad esi priekšniece skolotājiem, kas paši tevi savulaik mācījuši?
– Patiesībā tas bija un joprojām ir psiholoģiski grūti. Startējot konkursā, nebiju par to aizdomājusies. Tikai tad, kad jau biju apstiprināta amatā, sapratu, ka nu būsim mainītās lomās. Savā pirmajā darba dienā sasaucu kopā kolektīvu un teicu, ka ļoti lepojos ar to, ka esmu kļuvusi par direktori skolā, kurā pati savulaik esmu mācījusies, un ka man ir iespēja sadarboties ar skolotājiem, kas savulaik man iemācījuši pamatlietas – lasīt, rakstīt un rēķināt. Jā, es esmu kolektīvā visjaunākā, tomēr tas ir attieksmes jautājums – ir kādam tas šķērslis vai nav.
– Šobrīd izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa vadībā izglītības sistēmā briest būtiskas pārmaiņas.
– Es laikam esmu viens no retajiem cilvēkiem, kurš nesaka, ka idejas, ko pauž ministrs, ir aplamas. Manuprāt, viņš beidzot ir tas, kurš liek domāt un pašiem meklēt risinājumus. Jā, viņš varbūt nezina, ko reāli nozīmē strādāt skolā, bet tāpēc viņš saka – šie nav galējie lēmumi. Šis ir mans piedāvājums, kā atrisināt problēmu. Diskutēsim, kas vēl būtu jāmaina, lai mēs to spētu realizēt.
– Starp galvenajiem pārmaiņu cēloņiem tiek minēts mazais skolēnu skaits un izglītības kvalitāte.
– Man ļoti patika, kā pagājušās nedēļas diskusijā teica ministrs par izvēli. Tāpat kā privātajā vai ģimenes budžetā, arī pašvaldībai un valstij ir tik naudas, cik ir, un mums ir izvēle, vai par šo naudu mēs dotējam mazās skolas vai tomēr mazās skolas nedotējam un to naudiņu, kas paredzēta viņām, izlietojam citiem mērķiem. Tā ir mūsu pašu izšķiršanās, kas mums ir svarīgāk.
Par izglītības kvalitātes kritumu nevaru spriest, jo pagaidām neesmu ar to saskārusies, taču gribētos pievērst uzmanību kādai citai problēmai, par kuru neviens nerunā. Šobrīd ir tā, ka pedagoģiju var aiziet studēt ikviens, kurš sekmīgi beidzis vidusskolu. Tas nozīmē, ka atliek visos priekšmetos iegūt vismaz četras balles, lai kļūtu par skolotāju. Un tad izveidojas situācija, ka es palaižu savu bērnu skolā, kur viņu māca cilvēks, kurš knapi beidzis vidusskolu. Lūk, tas gan mani biedē! Manā uztverē pedagogam ir jābūt intelektuāli augstāk attīstītam par pārējiem, jo tieši viņš ir tas, kura ieliktās zināšanas kalpo par pamatu jebkura cilvēka turpmākajai dzīvei.
– Tu šobrīd studē mārketingu. Vai jūti, ka šīs zināšanas noder tavā pašreizējā darbā?
– Vistiešākajā mērā! Patiesībā mārketings ir tas, ar ko vajadzētu nodarboties visu skolu vadībai, lai cik šausmīgi tas arī neskanētu. Arī man pašreizējā situācijā ir jādomā, ar ko īpaša būs sākumskola. Savulaik rakstīju biznesa plānu privātskolai. Alūksnē privātskolu izveidot nevar, tomēr darbības principi nemainās. Manā uztverē skolēns un viņa vecāki ir klienti, kas pērk no manis izglītības pakalpojumus. Un man kā izglītības iestādes vadītājam ir jādara maksimāli viss, lai klients ar saņemto būtu apmierināts, lai viņš atnāktu tieši pie manis. Piemēram, tās pašas slēpes un slēpju zābaki. Tas jau ir viens bonuss manai skolai. Pirmajās klasēs bērni aug ļoti strauji. Šīs lietas ir dārgas. Tie ir papildusizdevumi, kas ģimenes budžetā iegriež pamatīgu robu. Šajā gadījumā tas ir būtisks atbalsts ģimenēm.
– Kādu redzi Alūksnes pilsētas sākumskolu pēc pieciem gadiem?
– Man ļoti gribētos, lai arī pēc pieciem gadiem sākumskola nebūtu zaudējusi savu statusu un tā būtu pilsētas sākumskola. Tā varētu būt spēcīgākā Alūksnes novadā, kas kalpotu kā metodiskais centrs pārējām novada skolām. Pie mums strādātu profesionāli pedagogi šī vārda visplašākajā nozīmē. Tādi, kuriem patīk savs darbs un kuri prot to darīt. Sākumskolā būtu sakārtota vide. Tā būtu ģimenei draudzīga. Ar bērniem, kuri piekopj veselīgu un aktīvu dzīveseidu un kuri uz skolu nāk ar prieku. Un vēl es redzu, ka arī man pēc pieciem gadiem joprojām patīk savs darbs (smejas). Tas būtu labs rādītājs.
