Jau pagājušajā gadā Latvijā vajadzēja būt uzstādītiem 160 stacionārajiem fotoradariem, kā arī 30 pārvietojamajiem radariem. Kā zināms, līdz šim pilnā sparā ir tikuši darbināti tikai pārvietojamie radari, turklāt arī par šo procesu ir bijis ne mazums pretenziju. Savukārt stacionārie fotoradari tikai tagad pamazām tiek uzstādīti, un ne Valsts policijas, ne Iekšlietu ministrijas vadībai nav skaidrības par to, kad beidzot varētu tikt uzstādīti visi 160 radari.
Būt vai nebūt brīdinājumiem?
Attiecībā uz pārvietojamajiem radariem pretenzijas ir ne tikai autovadītājiem, norādot, ka tie tiek slēpti, pirms tiem nav norādes, kas kalpotu par brīdinājumu, ka beidzot jāsāk pārvietoties ar atļauto ātrumu, un tamlīdzīgas lietas, bet arī vadošajiem policijas darbiniekiem, kas ir nemierā ar to, kā izveidojusies sadarbība ar šo radaru uzstādītāju uzņēmumu “Vitronic Baltica”. Kā ir norādījis Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš, minētā privātkompānija, atšķirībā no policijas darbiniekiem, nepakļaujas iekšlietu sistēmas vadības pavēlēm, tostarp attiecībā uz to, kur un kad jāatrodas šiem radariem, to efektīvu izvietošanu ne vienmēr ir iespējams nodrošināt. Policija gan noraida izskanējušos pārmetumus par to, ka neesot pareizi neizvietot brīdinājumus pirms pārvietojamajiem radariem. Proti, jau sākotnēji bijis plānots, ka pirms stacionārajiem radariem būs brīdinājuma zīmes, savukārt pārvietojamie radari tiks izvietoti pēc vajadzības, piemēram, vietās, kur notiek masu pasākumi, un nekādiem brīdinājumiem pirms tiem neesot jābūt. Tiesa gan, šobrīd atsevišķi politiķi mēģina panākt, lai šādi brīdinājumi tomēr tiktu uzstādīti.
Bezgalīgā kavēšanās
Cita situācija ir ar bieži piesauktajiem stacionārajiem fotoradariem. Realitātē tiem vajadzēja būt uzstādītiem jau pagājušā gada rudens sākumā, bet tikai šā gada 21. maijā policija sāka pieņemt pirmos uzstādītos stacionāros radarus Rīgā, un, kā pastāstīja Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, šajās dienās paredzēts šo radaru pieņemšanas darbs arī Latvijas lauku rajonos. Savukārt attiecībā uz pārējiem radariem ir tikuši minēti dažādi iemesli, kāpēc nav bijis iespējams tos uzstādīt un – vēl jo vairāk – pat nokārtot būvatļaujas nepieciešamo darbu veikšanai. “Būvatļaujas saņemšana ir ļoti birokratizēta, tajā iesaistītas vairākas atbildīgās institūcijas, un pieredze rāda, ka dažām saskaņošanā iesaistītām institūcijām bieži vien pietrūkst izpratnes par projekta valstisko nozīmi un to, ka radaru izvietošanas nepieciešamību katrā atsevišķā vietā ir pamatojusi Valsts policija un tā nav tikai izpildītāja iegriba,” norāda uzņēmuma “Vitronic Baltica” pārstāve Antra Gaile.
Jau brīdī, kad tika izsludināts konkurss, uzņēmums paredzējis, ka būvniecības procesa saskaņošanas etaps būs komplicēts un sarežģīts, tomēr realitātē būvniecības process izrādījies vēl sarežģītāks un laikietilpīgāks, pauž uzņēmuma pārstāve. “Lai nodrošinātu stacionārā radara darbību, nepieciešama elektrokabeļa izbūve, kas atsevišķos gadījumos tehnisku vai juridisku iemeslu dēļ bija neiespējama, tādēļ ir bijusi jāveic mērierīces lokācijas vietas pārvietošana, un tas nozīmē papildu laika patēriņu, jo, mainot vietu, projektēšana un projekta saskaņošana būtībā ir jāsāk no jauna,” “Vitronic Baltica” pārstāve skaidro iemeslus, kādēļ kavējas 110 stacionāro ātruma mērīšanas iekārtu uzstādīšana, ko sākotnēji bija paredzēts veikt līdz 21. novembrim pērn. Tad termiņš tika pagarināts līdz šā gada 20. maijam, taču arī šajā termiņā uzņēmums nav iekļāvies.
I. Ķuzis atzīst, ka izveidojusies situācija nav normāla, taču savulaik noslēgtais līgums ar “Vitronic Baltica” paredzot pietiekami smagnēju tā laušanas procesu, kam jānotiek trīs etapos. “Principā līgums ar uzņēmumu, kam bija jāuzstāda radari, jau ir beidzies, un šobrīd ir jānovērš tā neizpildīšanas sekas,” saka Valsts policijas priekšnieks.
Būvniecības saskaņošana sākta jau pagājušā gada vasarā, uzreiz pēc līguma noslēgšanas ar Valsts policiju, tomēr nav atklātas pašvaldības un institūcijas, ar kurām radušās aizķeršanās, lai neapgrūtinātu tālāku projekta attīstību. Par katru kavēto dienu no privātā partnera – “Vitronic Baltica” – tiek aprēķināts naudas sods
0,001 % apmērā no kopējās projekta summas jeb 112,54 lati dienā. Kopš 21. novembra uzņēmums uzkrājis vairāk nekā 17,78 tūkstošus latu naudas sodu, savukārt uzņēmuma ieņēmumi no fotoradariem šajā laika posmā ir aptuveni 142 tūkstoši latu.
Pirmie cietušie
Taču ar to vien nedienas saistībā ar stacionārajiem fotoradariem nebeidzas. Pirmie stacionārie radari, kas tika uzstādīti Rīgā uz Salu tilta un Dienvidu tilta, vēl pat nebija sākuši darboties, kad kādas personas pamanījās tos sabojāt, nopūšot ar krāsu radaru aizsargstiklus. Uzņēmums “Vitronic Baltica” jau pavēstījis, ka par notikušo vērsīsies policijā. “Uzņēmums viennozīmīgi augsti novērtē atsevišķu personu radošās izpausmes, tomēr aicina nepārveidot par mākslas objektiem tehniku, kuras primārais uzdevums ir satiksmes drošības līmeņa paaugstināšana uz autoceļiem. Stacionārie fotoradari Valsts policijas uzdevumā tiek novietoti ar mērķi nodrošināt ātruma ievērošanu, tādā veidā mazinot risku autovadītājiem, pasažieriem un citiem kustības dalībniekiem iekļūt satiksmes negadījumos. Lai arī aizkrāsots stacionārā fotoradara iekārtas stikls ierobežo tehnikas darbību, iekārta turpina veikt savu preventīvo funkciju – redzot brīdinājuma zīmi, autovadītāji attiecīgajā ceļa posmā samazinās braukšanas ātrumu. Tomēr ātruma pārkāpēji šādā gadījumā paliek nesodīti, tas var novest pie bezatbildības un visatļautības ilūzijas,” uzsver A. Gaile.
Trīs kilometri par labu
šoferiem
Savukārt uz jautājumu, vai fotoradarus var ietekmēt ne tikai huligāni, bet arī laikapstākļi, A. Gaile atbildējusi, ka, saskaņā ar “PoliScan Speed” fotoradaru ražotāja specifikāciju, to darbības amplitūda ir vismaz no –25 līdz +40 grādiem. “Minētos tehniskos parametrus apliecina arī Standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas centra Metroloģijas biroja 2011. gada 20. jūnijā izsniegtais Mērīšanas līdzekļa tipa apstiprinājuma sertifikāts Nr. 896. Mērierīču tehniskais izpildījums ietver sevī iebūvētu apsildes sistēmu, proti, mērierīce pati regulē iekšējo sistēmas temperatūru, iedarbinot apsildi, kad nepieciešams. Rezultātā mērierīces spēj darboties arī tādos apstākļos, kad āra gaisa temperatūra ir zem –25 grādiem. Apkārtējās vides temperatūra neietekmē veikto ātruma mērījumu precizitāti,” saka A. Gaile.
Savukārt I.Ķuzis noraida iespēju, ka uzstādīto fotoradaru mērījumiem varētu būt liels kļūdas procents, proti, par vainīgiem padarot autovadītājus, kuri pārvietojušies Latvijā saskaņā ar pastāvošo likumdošanu. “Šie stacionārie radari ir ieprogrammēti ar nobīdi trīs kilometri stundā par labu autovadītājiem, tomēr teikt, ka tie uzrādītu neprecīzu ātrumu, nav pamata – runa ir par verificētām iekārtām,” uzsver Valsts policijas priekšnieks. Protams, ja kāds ir saņēmis paziņojumu, ka ar fotoradara palīdzību ir konstatēts ātruma pārsniegšanas fakts, un konkrētais auto īpašnieks šādam traktējumam nepiekrīt, viņam ir tiesības šādu lēmumu apstrīdēt Valsts policijā. Cik zināms, attiecībā uz pārvietojamo fotoradaru gūtajiem datiem tiesības apstrīdēt piespriestā soda pamatotību jau izmantojuši pietiekami daudzi autovadītāji.
