Piektdien Alūksnē notikusī diskusija „Pedagogu konkurētspējas attīstības scenāriji” bija nozīmīga vairāku iemeslu dēļ.
Tā piedāvāja iespēju paust savu attieksmi par izglītības jomā notiekošo, izteikt priekšlikumus izglītības sistēmas uzlabošanā, kā arī uzklausīt tūlītēju izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa vērtējumu par tiem.
„Tas, cik ātri un cik skaļi sākās debates, liecināja par to, ka jautājumi patiešām ir ļoti svarīgi un cilvēki uz šo tikšanos šodien ir gatavojušies,” atzina Apes novada domes izglītības darba speciāliste Gunta Ļuļe. Viņa vadīja darba grupu, kas diskutēja par tēmu „Pedagogam nepieciešamās 21. gadsimta prasmes un tālākizglītības sistēma to nodrošināšanai”.
Informē par problēmām ārpus diskusiju tēmām
Darba grupa apvienoja visdažādāko auditoriju – sākot no vecākiem, pedagogiem, atbalsta personāla un arodbiedrību pārstāvjiem līdz pat direktoriem, kuri vada izglītības iestādes ar 40 un 400 skolēniem. Tikpat daudzveidīgs bija arī pārējo darba grupu sastāvs, kuru diskusiju epicentrā atradās tādas tēmas kā „Skolas un sabiedrības partnerība konkurētspējīgas izglītības nodrošināšanai”, „Latvijā dzīvotspējīgs skolu autonomijas modelis” un „Pedagogu konkurētspēja un darba kvalitāte”. Šajās grupās strādāja izglītības jomas darbinieki ne tikai no Alūksnes un Apes novadiem, bet arī Balviem, Cēsīm, Gulbenes, Limbažiem, Madonas, Valmieras, Viļaka un pat Rīgas.
Vispriviliģētākajā situācijā atradās darba grupa „Pedagogu konkurētspēja un darba kvalitāte”, kuru vadīja projekta „Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos” 3.aktivitātes koordinatore Ineta Īvāne. Viņa atklāja, ka šīs grupas dalībniekiem bija iespēja no pirmavotiem iepazīties ar 40 stundu darba nedēļas modeli, ko nākotnē grasās piedāvāt Izglītības un zinātnes ministrija. Grupas dalībnieku aktivitāti I.Īvāne vērtēja pozitīvi. „Ja reiz bija jautājumi, tad acīmredzot arī ir interese,” viņa sacīja. Grupas vadītāja solīja, ka diskusijās izskanējušie jautājumi nepaliks neatbildēti. Starp galvenajiem virzieniem, kas izskanēja diskusijās un kuros visspilgtāk atklājās pedagogu šābrīža rūpes, tiek minēts atalgojums, mazo skolu liktenis un administrācijas loma jaunajā modelī.
Pārējās divas grupas vadīja Strautiņu pamatskolas direktore Ingrīda Pedece un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktores vietniece audzināšanas jomā Inese Ločmele. Izņemot I.Īvānes vadīto, pārējās trīs izmantoja izdevību paust ministram savu nostāju par izglītības jomā notiekošo kopumā. Ja I.Ločmeles vadītā grupa ieteikumus vai iebildumus sagatavoja vēstules veidā, tad pārējās to iekļāva darba grupu noslēguma prezentācijās. Tajās izskanēja iebildumi pret mācību gada pagarināšanu, valsts institūciju kontroli, 15 procentu finansējuma ierobežojumu atbalsta personālam un citi.
Mudina izmantot iespēju
Komentējot dzirdēto, R.Ķīlis uzsvēra, ka šīs diskusijas mērķis ir sarunas veidošana ar ieinteresētajām pusēm, nevis spītīga turēšanās pie saviem viedokļiem. „Lai konkrēti diskutētu par tām pārmaiņām, ir jāsāk iedomāties lietas, kas agrāk nelikās iespējamas vai vispār saprātīgas,” viņš norādīja. Lai gan ministrs nenoliedza, ka katram var būt savs priekšstats par to, kas ir labākais, un ne vienmēr tie sakritīs, viņš uzsvēra nepieciešamību pēc neordināriem risinājumiem. Piemēram, ja runa ir par reti apdzīvotām vietām, no kurām skolēnus lielā attāluma dēļ uz skolu nākas vest rītausmā, tad pastāv iespēja, ka bērni var nebraukt katru dienu uz skolu. Tāpat diskutējams ir mācību gada vai stundas ilgums. Tikpat labi pārmaiņas var ieviest tradicionālajos priekšstatos par mācību procesa vidi, ierastās klašu telpas nomainot pret cita veida apstākļiem. Viņš mudināja saprast, ka laika gaitā sabiedrības un vecāku ietekme uz skolā notiekošo tikai pieaugs, tāpēc savstarpējā sadarbība būs neizbēgama. Runājot par pedagogu atalgojumu, ministrs noliedz, ka jaunais modelis tiktu izstrādāts ar mērķi to samazināt.
Atbildot uz bažām par mazo skolu likteni, viņš norādīja, ka izglītības sistēma nav radušās situācijas cēlonis un līdz ar to nevar kļūt par tās risinājumu. Mazo skolu pastāvēšana kļuvusi apdraudēta demogrāfisko tendenču un apdzīvotības dēļ. Tās ir lietas, kuras grūti ietekmēt vai izmainīt īsā laika sprīdī. Nepieciešams meklēt neordināros risinājumus, kas palīdzētu tās saglabāt jau šobrīd. Arī ministrijai pagaidām nav konkrētu priekšlikumu, tomēr sadarbībā ar Labklājības ministriju tiek spriests par vairāku funkciju apvienošanu skolā, kas varētu pat nebūt saistītas ar tradicionālo izglītību. Nākotnē viņš izglītības iestādēm vēlas piešķirt lielāku patstāvību un rīcības brīvību, taču aktuāls joprojām ir jautājums – vai pašas izglītības iestādes tam ir gatavas? Noslēgumā R.Ķīlis aicina izmantot iespēju, kad tiek gaidīti priekšlikumi situācijas mainīšanai, salīdzinot to ar loga atvēršanu jaunām idejām. „Es nezinu, cik ilgi viņš būs vaļā. Es jums nevaru pateikt. Es nezinu, kurā brīdī viss aizvērsies un kļūs atkal konservatīvi, bet tagad ir logs – nu, pamēģiniet to izmantot,” viņš mudināja.
Neskaidrības nemazina
Pasākuma izskaņā uzrunātie diskusijas dalībnieki atzina, ka ministra viesošanās Alūksnē devusi cerību uz pozitīvām pārmaiņām, tomēr joprojām pietrūkst skaidrības. „Protams, ka gaidījām plašāku skaidrojumu par jauno atalgojuma sistēmu, kas būtu adekvāts ieguldītajam darbam,” neslēpj Bejas pamatskolas skolotāja Diāna Nāgele. Kopā ar kolēģi Gunu Igošinu viņas ar interesi klausījušās par jauno modeli, kas paredz 40 stundu darba nedēļu. Abas atzīst, ja vien tas tiktu ieviests praksē, skolotāji būtu tikai priecīgi, taču līdz pat diskusijas beigām šaubas par tā spēju darboties nav pazudušas.
Līdzīgu „pēcgaršu” diskusija radījusi arī Malienas pamatskolas vecāku padomes priekšsēdētājam Arnim Ezeriņam. No vienas puses viņš uzskata par apsveicamu vēlmi paaugstināt vecāku ietekmi skolā un izglītības iestāžu rīcības brīvību, tomēr no otras pauž neizpratni par jauno modeli. „Nu, piemēram, ja visiem pedagogiem būs 40 stundu darba nedēļa, tad kā tas izpaudīsies bērnudārzu gadījumos?” viņš spriež, atceroties jautājumus, uz kuriem tā arī nesagaidīja atbildes.
Savukārt Pededzes pamatskolas direktore Selga Bībere pēc diskusijas jūtas uzklausīta un sadzirdēta. „Radās iespaids, ka kāds mūsu domas beidzot ņem vērā,” viņa apgalvo. Lai gan diskusija palīdzējusi rast aptuvenu skaidrību par atsevišķām lietām, bet nevis situāciju kopumā, S.Bībere atklāj, ka kopējais noskaņojums ir nedaudz pozitīvāks. „Tā sajūta ir tāda, ka viss, kas notiks, notiks uz labu. Un tas ir p
