Pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kopš Latvija atguva neatkarību.
Tas ir tikpat ilgs laika posms, kādu pastāvēja pirmā brīvvalsts, kuru vairums atceras kā uzplaukuma periodu. Tagad noieto ceļu tikai nosacīti var tam pielīdzināt, jo gājis ir kā pa celmiem. Vairums tāpat kā es nekad nav izjutuši izslavētos treknos gadus. Manuprāt, ir pietrūcis skaidru mērķu, patstāvības un noteiktības to sasniegšanā. Izrādījies, ka vieglāk ir iegūt kāroto brīvību, nekā prast to atbildīgi izmantot, izvēloties labāko un drošāko ceļu.
Katra valsts tāpat kā cilvēks var būt personība, bet var arī nebūt. Lai arī cik pretrunīgs būtu Kārļa Ulmaņa vērtējums, viņš acīmredzot bija personība. Taču līdzšinējie valsts vadītāji, varbūt ar dažiem izņēmumiem, nav bijuši līderi, kuri gribētu un spētu izmantot izvēles brīvību valsts un tautas interesēs. Biežāk noteicošās izrādījušās personiskās vajadzības vai partijas politika, ko vienmēr var attaisnot, atsaucoties uz Eiropas “prasībām”.
Nenoliedzami galvenais kapitālisma trūkums ir nevienmērīga labumu sadale, taču Latvijā šī “sadale” ir kaut kā pilnīgi nesaprotama. Tas nav jaunums, ka miljonus pelna gan ar godīgu, gan arī ar negodīgu biznesu. Bet pie mums piecas un sešas reizes lielākas algas nekā valsts pirmās amatpersonas saņem banku “Parex” un “Citadele” vadītāji. Vai ar to būtu jāsaprot, ka šo valsts pārņemto banku vadīšanai ir vajadzīga lielāka kompetence un atbildība nekā valsts attīstības nodrošināšanai? Turklāt arvien izrādās, ka gudrie un neaizstājamie vadītāji ir atrasti ārzemēs. Tad kur un kāda ir mūsu patstāvība un pašcieņa?
