Vairāk nekā pusgadsimtu pēc Otrā pasaules kara traģiskajiem notikumiem, kad divu lielvaru asiņainajā slaktiņā tika ierauti un gāja bojā tūkstošiem Latvijas valsts iedzīvotāju, vēl arvien jūtamas sāpīgas atbalsis. Nav mazinājusies plaisa, ko radīja cilvēku sadalīšana frontes pretējās pusēs karojošās armijās. Tāpēc saglabājas atšķirīgi viedokļi, kas un kad pieminams 8. jeb 9.maijā – uzvara vai okupācija. Kā mazināt pretrunas un saliedēt sabiedrību, par to runājām ar Antonu Zelču.
– Vai jums ir kāds tuvinieks, kas atceras karu?
– Mana mamma ir pārdzīvojusi kara gadus, būdama maza meitene. Viņa fragmentāri atceras, kā no lidmašīnām tika mestas aviācijas bumbas, kā viņu ar dvīņumāsu un brāli vecāki un kaimiņi nesa uz mežu, lai paslēptos. Lopi jau bija sadzīti turpat mežā. Mamma dzīvo pie manis, tāpēc kopīgi pārrunājam, cik tas bija drausmīgs laiks. Savus audzēkņus aicinu salīdzināt divas fotogrāfijas mācību grāmatā. Vienā redzams, ka 1939.gada septembrī pēc Polijas iekarošanas parādē tiekas Krievijas un Vācijas karavīri, bet 1945.gada maijā Vācijā – krievu un amerikāņu karavīri. Tas liecina ne tikai par to, ka mainījās sabiedrotie pēc tam, kad Hitlers uzbruka Padomju Savienībai, bet arī par lielvaru centieniem un politiku – par katru cenu iekarot, pakļaut mazākās un vājākās valstis.
– Rēzeknē pirmo reizi 8.maijā tika rīkota Latvijas armijas parāde, Rīgā uz Vanšu tilta notika virves vilkšanas sacensības. Taču nav gadījies ne dzirdēt, ne redzēt, ka šajā dienā tiktu nolikti ziedi kritušo karavīru atdusas vietās Apē, Alūksnē vai citur. Kāpēc?
– Lai gan citās Eiropas valstīs 8.maijs kā nacisma sagrāves un kara upuru piemiņas diena tiek atzīmēta jau kopš 1945.gada, mums šādas tradīcijas vēl nav. Taču atcerēties vajag, jo karā nav uzvarētāju. Katrā ziņā es nevainoju nevienas valsts karavīrus, jo ne jau viņi izraisa karu. Savulaik Apē ir dzīvojuši apmēram 200 ebreji, kuri visi tika nošauti. 100 ebreju mirstīgās atliekas apglabāja Brāļu kapos, bet citu kauli kopā ar granti, kas padomju varas gados tika ņemta tajā vietā, iespējams, ir izkaisīti ne viena vien ceļa būvē. Apes kapsētā ir apglabāti apmēram 80 vācu armijas karavīri, bet to kapavietas nav saglabājušās. Tajā vietā ir uzlikts balts krusts, bet tam apkārt tiek ierādītas jaunas apbedījumu vietas. Tāpēc nereti, rokot kapu, tiek atrasti kritušo kauli. Vācijas vēstniecība ir informējusi pašvaldību, ka tā ir gatava apmaksāt kapavietu sakārtošanu, ja par to tiks saņemta darbiem nepieciešamā finansējuma tāme.
– Eiropas parlamentā notika konference, kurā tika runāts par Austrumeiropas valstu okupāciju pēc kara, lai skaidrotu mūsu sarežģīto situāciju.
– Otrā pasaules kara vērtējums joprojām ir atšķirīgs Padomju Savienības okupētajās un citās Eiropas valstīs. Latvijā palika karavīri, kuru pēcteči tagad saņem mūsu valsts pensiju, jo viņi te ir strādājuši, un vēl arī pabalstu no Krievijas. Kāpēc viņiem būtu vajadzīga Latvijas pilsonība? Taču Krievija pārmet, ka pie mums nepilsoņi tiek diskriminēti, jo negrib vairs maksāt šos pabalstus. Mana kaimiņiene izvēlējās saņemt nepilsoņa pasi, ar kuru var bez vīzas braukt ciemos pie māsas netālu no Maskavas. Padzīvo tur mēnesi un atgriežas, ir iedzīvojusies te, labi runā latviski. Saprotamies, nav mums nekādu domstarpību vai konfliktu. Tos rada politiķi. Var, protams, piekrist, ka mums nav iemesla svinēt uzvaru karā. Taču tāda nav arī 8.maijā. Manuprāt, Latvijā daudzās sēru dienas vajadzētu svītrot no kalendāra, bet to vietā par piemiņas dienām noteikt 8. un 9.maiju, jo otra mums ir totalitāro režīmu maiņas diena. Daudzi mūsu cilvēki pēc kara turpināja slēpties mežos, jo ticēja un gaidīja, ka Anglija nāks palīgā atbrīvoties no Padomju Savienības okupācijas. Taču izrādījās, ka Baltijas valstis tika atdotas jeb iztirgotas. Turklāt ne ASV, ne Anglijas, ne Francijas līderi nejautāja mums, kādā valstī gribam dzīvot. Par laimi, visi kari agri vai vēlu beidzas, un tad ir pienākums saglabāt kritušo piemiņu.
– Vai kādreiz visi varētu nonākt pie vienotas nostājas?
– Šaubos. Ja mūsu valstī tiks turpināta līdzšinējā demogrāfiskā politika, tad paliks Latvijas teritorija, kurā latvieši būs mazākumā. Dzimstība ir zema, turklāt cilvēki turpina izbraukt no valsts. Daudzi vairs neatgriezīsies. Zinu apeniešus, kuri svešumā nemāca saviem bērniem latviešu valodu. Viņi ģimenē sarunājas angliski spītējot, jo bija jāatstāj sava dzimtene un mājas. Kad sociālo zinību un vēstures stundās runāju ar izlaiduma klases audzēkņiem par nākotnes nodomiem, izrādās, ka arī viņi gatavojas aizbraukt. Viens puisis jau kārto dokumentus, jo viņa divi brāļi ar ģimenēm strādā Anglijā. Viņš atzīst, ka neredz jēgu studēt, lai kļūtu par bezdarbnieku ar augstāko izglītību. Turklāt ir bažas, kā varētu dzēst studijām ņemto kredītu. Iespējams, ka nākamajā mācību gadā mums nebūs 10.klases, jo daudzi 9.klases beidzēji nolēmuši turpināt mācības arodskolās.
– Tagad vēl ir redzamas vai jūtamas kara sekas Apē?
– Mūsu skolas ēku nevar nokrāsot gaišu un vienādu, jo kara gados tā bija ar tanku eļļu melna noziesta. Te atradās vācu armijas hospitālis, bet šķūnī lika mirušos, kurus pēc tam apglabāja. Pazīstu pāris pilsētas iedzīvotājas, kuras savulaik dzīvojušas Padomju Savienības Polijai atņemtajā Baltkrievijas teritorijā. Vācu armija atkāpjoties gribēja viņas kopā ar citiem aizdzīt spaidu darbos. Taču krievu armijas straujā virzīšanās uz priekšu izjauca šo nodomu, tāpēc sievietes palika te. Turklāt interesanti, ka vēl nesen viena no viņām demonstratīvi savā logā izlika Staļina bildi. Grūti izprast, kāpēc tas viņai šķiet tik izcils.
“Par laimi, visi kari agri vai vēlu beidzas, un tad ir pienākums saglabāt kritušo piemiņu.”
Antons Zelčs
– Kāpēc izvēlējāties studēt vēsturi, kas ir sarežģīta un pretrunīgi vērtēta?
– Iespējams, tāpēc, ka mans tēvs interesējās par vēsturi. Tēvs stāstīja, ka tikām okupēti, viņš bija dienējis Latvijas armijā pirmās brīvvalsts laikā. Man ir Latvijas vēstures grāmata, kas izdota 1936.gadā, no tās viņš mācījās. Taču man skolas gados tika iegalvots, ka mēs visi esam Ļeņina mazbērni. Es tam ticēju, tāpēc mēs strīdējāmies. Tagad saku paldies, ka zinu gan tolaik mācīto, gan pēc valsts neatkarības atgūšanas no jauna apgūto vēsturi. Jā, vēsture ir sarežģīts priekšmets, bet arī interesants.
– Kā izjutāt padomju okupāciju?
– Mūsu valsts, protams, bija okupēta ar visām no tā izrietošām sekām. Valdīja totalitārais režīms – vienas partijas diktatūra, kurai nedrīkstēja pretoties. Par Abrenes atdošanu es tolaik nevarētu rakstīt diplomdarbu. Tomēr teikšu godīgi – ikdienā daudzi neizjuta tiešu okupācijas ietekmi, turklāt bija arī labas lietas. Gan atmiņas, gan apkopotie materiāli liecina, ka tolaik bija gan tūrisma braucieni pa visu Padomju Savienību, gan teātra apmeklējumi… Turklāt tie nebija dārgi. Tiesa, uz ārzemēm nevarēja tikt. Toties latviešu valodas un literatūras stundu bija vairāk nekā tagad. Nevajadzēja katru dienu iet uz skolu ar naudu, lai varētu kopēt mācību materiālus un pirkt dārgas mācību burtnīcas. Tā bija bezmaksas izglītība. Skolēniem vajadzēja arī strādāt – kaplējām bietes kolhozā un gājām kartupeļu talkās. Par darbu vasaras brīvdienās bija jāinformē skola. Arī pieaugušajiem nestrādāt bija kauns. Tagad skolēni nesaprot, kā tas ir iespējams, ka milicija interesējas, no kā pārtiek, ja staigā apkārt bez darba. Katrai iekārtai ir gan plusi, gan mīnusi. Tādi ir arī demokrātijai. Kad vēl studēju universitātē, mums viena pasniedzēja stāstīja par Zviedrijas fenomenu, kur kapitālisms tiek apvienots ar sociālismu. Tur ir maz miljonāru un uz ielām neredz ubagus, jo ar nodokļu politiku izlīdzina sociālo slāņu atšķirības. Kādu ceļu ir izvēlējusies Latvija? Mafiozā kapitālisma ceļu – jau deviņdesmito gadu sākumā atzina pasniedzēja.
