Attīsta soli pa solim
“Līves atrodas meža vidū, Gaujas ielokā, patālu no pagasta centra, tāpēc saimniecībā ir vajadzīga gan sava tehnika, gan viss sadzīvē nepieciešamais. Nevar cerēt uz citu atbalstu vai pirkumu tuvējā veikalā. Ir vajadzīgi lieli ieguldījumi pamatlīdzekļos, kas, protams, var atmaksāties tikai ilgākā laika periodā. Tiesa, nav jāmaksā par pakalpojumiem,” skaidro saimnieks Andris Gavars.
Sākotnēji autotirdzniecība deva finansējumu, ko investēja lauksaimniecībā. Bet tagad ir otrādi, jo līdz ar ekonomisko krīzi automašīnu tirdzniecībā iestājās pauze. A.Gavars atzīst, ka ir vieglāk saimniekot, ja “visi vēži nav vienā maisiņā”. “Kamēr automašīnas pērk maz, tur arī darba ir mazāk. Protams, palaikam braucu uz Vāciju iepirkt mašīnas un lauksaimniecības tehniku. Pamazām var just, ka ekonomiskā situācija uzlabojas – uzņēmumi atkal pērk, bet privātpersonas – vēl reti,” norāda uzņēmējs. Par uzņēmuma attīstību uzskatāmi liecina lopu skaita pieaugums, atjaunota novietne pie kūts, jauns traktors un Romanovas šķirnes aitu ganāmpulks, kāda vēl nesen nebija. To savā pārziņā ņēmusi saimniece Gunta Gavare. Senatnīgajā dzīvojamajā mājā beidzot pabeigta priekštelpas un otrā stāva izbūve, kur jumta griestu apšuvumam izmantotas lubiņas. A.Gavars secina, ka šādi darbi vienmēr iegadās tad, kad ir krīze, jo citādi tiem nav laika. Sakoptā lauku sēta ar kārtīgām guļbūves ēkām, gludu mauriņu, akmeņiem bruģētiem celiņiem, dīķi ar tiltiņu un dažiem Hailandes šķirnes lopiem turpat aplokā rada sajūtu, ka te ir dabiskas un latviskas dzīvesveida paradīzes stūrītis. Visapkārt valda miers un klusums, zaļums un plašums, kura gaisotnē savus treļļus ievij putnu dziesmas.
Vēlas palielināt ganāmpulku
Ziemeļgaujas ielejas bioloģiski vērtīgo zālāju pļavu apganīšanai radās iespēja saņemt 17 gaļas šķirnes lopus, iesaistoties Latvijas Dabas fonda projektā. “Tas bija sākums lauksaimniecībai ne tikai man. Dabas fonda projekts izdarīja labu darbu, jo deva lopus tiem, kuri gribēja strādāt. Cik zinu, visiem ganāmpulki ir auguši un saimniecības attīstās. Turklāt pļavas un Gaujas krasti sakopti,” vērtē A.Gavars. Tagad viņa ganāmpulkā ir apmēram 70 Herefordas un Limuzīnas šķirnes zīdītājgovis un 20 teliņi. “200 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes ļauj vēl palielināt lopu skaitu, bet tad ir jādomā par novietnes celtniecību, jo ziemā vairāk nevar satilpt kūtī. Man nepatīk barot pļavā, kā dara citi, jo tad daudz siena aiziet zudumā,” uzskata A.Gavars. Taču celtniecībai ir lielas izmaksas, kuras nespēj segt peļņa no gaļas lopu pārdošanas. Tāpēc pagaidām tiek izmantota kolhozlaiku kūts, kurai gan ir pārbūvēta siena un uzlikts jauns jumts. Priekšrocība ir tā, ka siltā kūtī ziemā nav vajadzīgas apsildāmās dzirdnes. Saimnieks norāda, ka kūtī varēs visas padzerties arī tad, kad būs uzcelta nojume ar grīdu. Lopiem sals nekaitē, tie labprāt guļ laukā arī ziemā.
Tagad apmēram pusei govju ir sadzimuši teļi, kas pa vasaru ganīsies un rudenī tiks pārdoti. “Teļus var nodot izsolei vai arī uzpircējiem. Pēdējos divos gados visi lopi vairāk vai mazāk tiek vesti uz Turciju, jo arī izsolēs ir tie paši uzpircēji. Šogad liellopu iepirkuma cenas ir mazākas nekā pērn, kad tās bija fantastiskas. Tagad samaksa ir reāla, jo nodrošina ienākumus, ar kuriem var izdzīvot,” rēķina A.Gavars. Katrai saimniecībai vajadzētu pietikt ar ienākumiem, ko saņem par saražoto produkciju. Tad Eiropas Savienības platībmaksājumus varētu izmantot attīstībai.
Sola izlīdzināt
platībmaksājumus
Tagad tiek pausta neapmierinātība ar nevienlīdzību platībmaksājumos, kas Latvijas lauksaimniekiem ir vismazākie. Taču A.Gavars atgādina, ka Latvijā tos saņem tikai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. “Atmiņa mums ir īsa, aizmirsts, ka iepriekš nesaņēma neko. Bija pavisam nelielas nacionālās subsīdijas. Tagad gribam vairāk. Protams, ja Dānijā vai Holandē saņem desmitreiz lielākus maksājumus nekā latviešu zemnieks, tad kopējā tirgū neesam konkurētspējīgi. Visas ražošanas izmaksas mums ir tādas pašas kā citās valstīs, vienīgi darbaspēks ir lētāks. Šī iemesla dēļ maksājumiem būtu jābūt vienādiem, lai ieguvējs būtu tas, kurš prot labāk saimniekot,” spriež A.Gavars. Viņš uzsver, ka tagad gaļas lopu audzētāji nevar gūt tādus ienākumus, lai pietiktu arī attīstībai. Par spīti nevienlīdzībai mūsu lauksaimnieki strādā tā, ka no viņiem var mācīties. Tāpēc labi, ka beidzot vienaldzības ledus Eiropas Savienībā ir sakustējies – vismaz viena komisija atzinusi, ka vajadzētu izlīdzināt maksājumus, nosakot tos 90 procentu apmērā no vidējiem platībmaksājumiem.
Pirmo reizi saņem atbalstu
“Ar Eiropas Savienības projekta finansiālu atbalstu ir iegādāts
jauns traktors un noslēgts līgums par vēl viena traktora iegādi. Protams, ir labi, ka var iegādāties jaunu tehniku, taču jārēķinās, ka vairāk nekam citam naudas nepietiek,” saka A.Gavars.
Šī ir vienīgā reize, kad uzņēmums var izmantot Eiropas naudu. Sākumā to nevarēja saņemt, jo SIA “Andruks” galvenā nozare nebija lauksaimniecība, lai gan ganāmpulkā bija vairāk lopu nekā dažā saimniecībā, kas varēja saņemt finansējumu. “Pusei ienākumu vajadzēja būt no lauksaimniecības. Taču mums tie bija mazi, jo telītes nepārdevām, bet ataudzējām savam ganāmpulkam,” norāda A.Gavars. Tāpēc tika iegādāts lietots traktors, kā arī lopbarības sagatavošanas tehnika. Vēl joprojām ir tehnika, ko izdevīgāk ir iegadāties lietotu, nevis jaunu. No jauna traktora vērtības 45 procentus atmaksā projekta finansējums, tātad īpašnieks var iegādāties jaunu par lietota traktora cenu. Taču jaunas pļaujmašīnas cena ir 14 000 eiro, no kuriem projektā atmaksā 4000 eiro. Lietotu pļaujmašīnu var nopirkt par 2000 eiro.
“Gaļas govju audzēšana nevar būt pamatnozare. Tai ir jābūt papildnozarei. Man vasaras sezonā ir daudz citu darbu. Katram zināms, ka automašīnas vairāk pērk pavasarī un vasarā, nevis ziemā. Arī velosipēdu veikalā galvenā ir vasaras sezona. Toties ziemā esmu brīvāks, tāpēc mierīgi varu barot govis,” atzīst A.Gavars. Viņš brīdina, ka nevajadzētu domāt – pietiek iegadāties zīdītājgovis, izlaist pļavā un rudenī varēs pārdot teļus. Darba un problēmu nekad netrūkst.
