Nepareizi nolikta krūzīte, nepareizā vietā atstāti apavi, pirms nāves neapciemota vecmāmiņa, veikalā nopirkta nepareiza maize un dobē nepareizi iestādītas puķes. Šie ir daži no pārmetumiem, kas cilvēkiem liek sajust vainas sajūtu, kas visu laiku vajā. Psihoterapeite Inga Lubāne atzīst: “Tā ir problēma.” Vainas apziņa ir viena no visbiežāk izplatītākajām emocijām, kas cilvēkus aizved līdz psihologam vai psihoterapeitam. Turklāt visbiežāk vainas apziņas sprostā nonāk sievietes, novērojusi psihoterapeite. Iemesls – sievietes uzņemas lielāku atbildību. Sievietes biežāk nekā vīrieši jūtas vainīgas par izveidojušos situāciju. Tas bieži notiek gadījumos, kad cilvēks neattaisno stereotipus, ko viņam uzlikusi sabiedrība vai viņš pats. Vainas sajūta var būt pamatota un nepamatota, norāda psihoterapeite.
Divi varianti
“Vainīgs par citu cilvēku nelietīgajiem darbiem,” uz pārāko vainas pakāpi norāda I. Lubāne. Šādai vainas sajūtai nav nekāda racionāla pamata, tā ir neloģiska, skaidro I. Lubāne. Cilvēks nevar ietekmēt karadarbības beigas, viņš nevar ietekmēt slepkavas nodomus, taču jūtas atbildīgs par notikumiem, kas norisinājušies absolūti neatkarīgi no viņa gribas. Psihoterapeiti norāda, ka šāda vainas apziņa cilvēku var novest līdz smagai depresijai.
“Iepriekšējā pieredze liek cilvēkam justies vainīgam,” skaidro psihoterapeite. Ja vainas sajūta ir nepamatota, cilvēkam visbiežāk ir pārāk augstas prasības pret sevi. Otrs variants vainas sajūtai – tā ir pamatota. “Ja cilvēks ir kļūdījies, šī sajūta ir laba, jo dod iespēju cilvēkam atbrīvoties,” pauž psihoterapeite. Ja cilvēks izdarījis kaut ko sliktu, vainas sajūta ir tā, kas liek viņam nodarījumu nožēlot. Šī sajūta cilvēkiem ir attīstījusies līdz ar sabiedrības izaugsmi.
Spēja atbrīvoties
Pārspīlēta atbildības sajūta ir viens no iemesliem, kas liek cilvēkam justies vainīgam. Visbiežāk saknes meklējamas ģimenes attiecību musturā. Tipisks gadījums – šādi psihoterapeitu pieredze liek skaidrot Sigitas dzīvesstāstu. “Ko iedod līdzi vecāki, tas psihoterapijā saistīts ar psiholoģiskās traumām,” paskaidro psihoterapeite.
“Vienmēr par visu esmu bijusi vainīga es. Bērnībā jaunākā māsa gribēja manu mantu, vainīga biju es. Man teica, lai atdodu māsai, jo viņa taču mazāka un vēl nesaprot. Mani sauca par lielu, kurai prāta vairāk. Bieži viņai piekāpos, taču ar smagu sirdi to darīju. No manis kā vecākās vienmēr prasīja atbildību par jaunākajiem brāļiem un māsām. Jaunākie samētājuši pa bērnistabu savas mantas – rāja mani. Galds pēc ēšanas palicis nenovākts – atkal rāj mani,” cēloni pastiprinātajai vainas apziņai meklē Sigita. Pusaudža gados viņa centās būt perfekta it visā. Cītīgi mācījās, lai saņemtu labas atzīmes. Apmeklēja mūzikas skolu, ar labiem panākumiem piedalījusies konkursos. Viņas uzvedība skolā arvien bija priekšzīmīga, un, protams, viņa bija paklausīga meita saviem vecākiem. “Mani arvien mudināja censties vēl un vēl. Likās, ka nekad neesmu pietiekami laba. Esmu slikta meita, slikta sieva, slikta mamma,” pārdomās dalās Sigita.
“Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina,” šādus vārdus skaļi cilvēki saka Svētās mises laikā. “Izsakot šos vārdus, es pārdomāju savus ikdienišķos grēkus. Ar šiem vārdiem es lūdzu piedošanu cilvēkiem, kuriem neapzināti esmu nodarījusi pāri. Tā ir iespēja atvainoties par nesavaldīšanos, par skarbi pateiktajiem vārdiem. Ar šiem vārdiem lūdzam piedošanu par to, kas mūs emocionāli grauž un kremt,” skaidro pedagoģe Ērika. Viņai Svētās mises apmeklējums ik svētdienu ir kā attīrīšanās, kas nomazgā un atbrīvo. “Varu tālāk doties bez smagas, nogurdinošas bagāžas,” atzīst pedagoģe. Vainīgais un apvainotais nonāk līdzīgās pozīcijās un attiecības var sākt no nulles pozīcijas, sadzīviskā līmenī vainas atzīšanu skaidro Ērika. Pretējā gadījumā “izlīdzināšanās nenotiek”. Samierināšanās iespējama tikai tad, ja cilvēks atzīst, ka ir kļūdījies. Par ļoti svarīgu nosacījumu vainas atzīšanā Ērika nosauc veidu, ka tas tiek darīts, proti – vārdi tiek izteikti skaļi, nevis klusībā.
Jāpārauj saikne
“Attiecībās viens vainu uzveļ, otrs to uzņemas. Nemitīga vainas uzņemšanās bojā dzīves kvalitāti. Tā rada psiholoģiskas problēmas, kropļo iekšējo pasauli un attiecības. Pirmais solis, lai situāciju mainītu, – saprast, ka pārmērīga vainas sajūta nav objektīva, ka tai nav racionāla pamata. Ja partneris, kurš jūtas vainīgs, maina savu attieksmi, jāmainās arī otram,” zina I. Lubāne. Kad cilvēks apzinās, kāpēc jūtas slikti, kāpēc viņš visu laiku cenšas izdabāt partnerim, situācija sāk mainīties. Kad viens no partneriem pārstāj būt par upuri, otrs vairs nevar turpināt realizēt varmākas lomu. “Viegli tas nav. Pati, sākot studēt psiholoģiju, sapratu, ka kāpēc laulībā neesmu laimīga. Tā bija ieaudzinātā atbildības sajūta, kas lika vienmēr parūpēties par savlaicīgu rēķinu apmaksu, kas lika parūpēties par to, lai ēdienreizē ir, ko likt uz galda. Saprast, ka šāda situācija nav normāla, lika manas studijas, kuras uzsāku tikai pēc bērnu piedzimšanas. Laiks, ko pavadīju bez ģimenes, ļāva saprast, ko vēlos es pati. Klausoties augstskolā lekcijas, lasot grāmatas, piedaloties semināros, apjautu, ka mana nelaime ir pārmērīgā vainas sajūta. Sapratu, ka tā radusies zemapziņā, sekojot savas mammas piemēram, kura visu laiku centās uzturēt ģimeni. Viņa savu dzīvi mainīja, kad viņai bija 50 gadu. Es sapratu, ka varu to izdarīt tagad. Es sapratu, ka mans vīrs ir tāds, tādēļ ka viņa ģimenē attiecības ir veidojušās tieši pēc šāda mustura,” pastāsta Maija.
