Apes pastniece Dzidra Bakša tika ieteikta nominācijai “Gada pastnieks 2011”. To var iegūt tikai viens, bet katrā vietā dzīvo un strādā savi labākie pastnieki. Starp tiem noteikti ir Dzidra, kura ieteikuma vēstulē raksturota kā enerģiska, smaidīga un izpalīdzīga ar dzīvesprieka dzirkstelīti.
Skumjas uzveic ar humoru
“Viņai ir Karlsona apetīte veidot skaistu dzīvi tiem cilvēkiem, kurus māc pesimisms. Ar Vinnija Pūka neatlaidību pastniece cenšas dot to, ko no viņas gaida. Viņā vīd vēja maigums, puķes skaistums un Pepijas Garzeķes fantāzija,” tā vēstulē Dzidru jūsmīgi raksturo ieteicēji. Pastniece, protams, priecājas, ka viņas darbs tiek novērtēts, tomēr pati to raksturo piezemētāk. Tiesa, viņas optimisma dzirksts, smaids un kustīgums ir acīm redzams. ”Kad es braucu ar pastu, vienmēr esmu priecīga. Iesēžos mašīnā, atskaņoju mūziku un uzreiz uzlabojas garastāvoklis,” atzīst Dz.Bakša. Turklāt pieļauj, ka optimisms ir viņai raksturīgs, tāpat kā strauja rīcība. “Neprotu iet lēnām kā citi kolēģi. Es gandrīz skrienu. Varbūt tāpēc, ka vidusskolas gados nodarbojos ar sportu?” spriež pastniece. Dz.Bakša dzimusi Pērtiķa gadā Vērša zīmē. Viņa secina, ka pērtiķis ir jautrs, bet vērsis – strādīgs. Acīmredzot ar to skaidrojamas sievietei raksturīgākas īpašības. Viņa nenoliedz, ka vienmēr cenšas palīdzēt, uzmundrināt. „Nereti palīdz humors. Piemēram, kādai tantītei bija bēdīgs noskaņojums. Abas kopā uzdziedājām: „Atstāj mani vienu, skumju nomāktu…” un varējām pasmieties. Kad gāju prom, redzēju – tantīte paliek smaidoša,” atceras pastniece.
Piedāvā katram vajadzīgo
Dz.Bakša cenšas katram dot to, ko no viņas gaida. Visi, protams, gaida, lai pastniece pie viņiem nāk laipna un smaidoša, ar savu dzīvesprieku, nevis dusmīga. “Citi kolēģi brīnās, kā es tik daudz preču varu pārdot. Es nezinu, varbūt protu pastāstīt, kur šīs lietas var būt noderīgas. Tagad, piemēram, varu ieteikt “Jāņa ziepes”, kas ir smaržīgas, roku darbs. Tās var izmantot mazai dāvaniņai. Cilvēkiem trūkst naudas, bet ziepes nav dārgas,” skaidro pastniece. Spilvendrānas un palagus viņa iesaka iegādāties dzimšanas dienas dāvanai vai arī tāpat, jo gultas veļa ātri nolietojas, tāpēc palaikam to nepieciešams atjaunot. Tāpat vajadzīgi ir dvielīši, vaskadrānas, galdauti… Ir svarīgi saskatīt un saprast, kad un kas katram ir nepieciešams. Turklāt pastniece preces pieved mājās. Dz.Bakša uzskata, ka izvēlei varētu būt lielāka preču daudzveidība.
Nesūrojas par sliktiem ceļiem
Dz.Bakša pastā strādā jau 18 gadus. Tiesa, nebija tā, ka būtu sapņojusi par šo darbu. 13 gadus pastu veda ar velosipēdu, tad – ar pasta mašīnu un tagad – ar savu personīgo mašīnu. Viņa atzīst, ka darbs ir grūts un atbildīgs, taču patīk būt kontaktā ar cilvēkiem. „Negribu sēdēt telpās. Tas ir nogurdinoši. Labāk būt svaigā gaisā un doties no vienas vietas uz nākamo,” saka pastniece. Pavasaros un rudeņos ir jārēķinās ar dubļainiem ceļiem, pa kuriem ir ne tikai jābrauc, bet arī jābrien kājām. Vasarā zemes ceļi ir putekļaini, ziemā – piesniguši, arī slideni. „Tikai līdz Līzespastam ir asfalts, bet visi pārējie ir grants seguma ceļi. Nereti mašīna neiztur slodzi un nākas to steidzami remontēt, jo nākamajā dienā atkal ir jābūt darbā. Gandrīz viss 120 kilometrus garais maršruts ir zemes ceļi, kuru dēļ reizēm līdz trijiem naktī tiek remontēta mašīna,” skaidro Dz.Bakša. Labi, ka viņai ir zināms atsaucīgs cilvēks, kurš palīdz šādās reizēs. Ja paliek ceļā, Dzidra piezvana un zina, ka viņu steigsies glābt.
Prieku smeļas puķēs
Apē Dzidra dzīvo kopš septiņu gadu vecuma. Vidusskolas gados viņa aizrāvās ar sportu, bija pat Latvijas izlases komandas dalībniece rokasbumbā. Pati par sevi saprotama šķita vēlme studēt Fizkultūras institūtā. Taču iestājeksāmenos institūtā neveicās, tāpēc gadu Dzidra strādāja par fizkultūras skolotāju Pededzes pamatskolā. Bet tad sastapa savu mīlestību, apprecējās, un viss izvērtās citādi. „Pasts nav mana vienīgā darbavieta, patika sports, arī adīt un šūt, kad strādāju sadzīves pakalpojumu kombinātā. Tolaik daudz ko nevarēja nopirkt veikalos, tad adīju un šuvu gan sev, gan abām meitām. Tagad tam neatliek laika, lai gan dzīvojam ar vīru divatā, jo meitas ir izaugušas,” atklāj Dz.Bakša. Sports viņai ir tuvs joprojām. Pirms kāda laika Dzidra gāja uz trenažieru zāli, taču pēc insulta ir grūti izturēt lielu fizisku slodzi. “Pa dienu esmu tā noskrējusies, ka neko vairs negribas. Mašīnā iekšā, ārā, iekšā, ārā… Kur nevar piebraukt, nākas iet kājām,” smaidot secina pastniece. Vasarā atslodzi sniedz puķes pie mājas, brauciens pie meitas un mazmeitas uz Angliju vai pie otras meitas uz Rīgu, kā arī pie māsas uz Ukrainu. Bet ikdienā dzīvesprieku mājās rada mazā sunīte Bonija, kas sēžot pieprasa uzmanību.
