Kāds ir Alūksnes tēls un zīmols? Kā novada piedāvājums izskatās tūristu acīm un ar ko tas viņus piesaista? Ko vēl novads varētu darīt, lai “atdzīvinātu” tūrisma jomu un padarītu to pievilcīgāku viesiem no tālākām un tuvākām vietām?
Uz šiem jautājumiem atbildes meklēja Alūksnes novada Tūrisma foruma dalībnieki. Pasākumu organizēja biedrība “Ērmaņu muiža” sadarbībā ar pašvaldības Kultūras un sporta nodaļu, Alūksnes muzeju, biedrību “Alūksnes nevalstisko organizāciju atbalsta centrs” un nodibinājumu “Alūksnes un Apes novada fonds”.
Vēlas redzētu ezera attīstības koncpeciju
Ieskicējot foruma dalībnieku uzdevumu, biedrības “Ērmaņu muiža” pārstāve Inga Prauliņa stāsta par kādu pilsētiņu Nīderlandē, ar kuru saskārusies darbā. Tajā dzīvo apmēram tikpat daudz cilvēku, cik Alūksnē, taču atšķirība no Alūksnes piesaista miljons tūristu gadā. Tas izdevies, ņemot vērā izveidoto tēlu par šo vietu kā par pasaku pilsētu. Pilsētiņā ir pasaku muzejs, tajā tiek rīkots pasaku filmu festivāls, pasaku teātra izrādes un citi ar pasakām saistīti notikumi. Visa pilsētiņas dzīve ir pielāgota pasakām, katram iedzīvotājam sevi izjūtot kā daļu no tās. “Alūksnei nav jābūt pasaku pilsētai, bet Alūksnei ir jāatrod sava seja, kuras dēļ katrs gribēs atbraukt uz Alūksni un redzēt to, kas citur nav,” uzsver I.Prauliņa. Vielu pārdomām un idejas priekšlikumiem deva foruma viesi: parku un ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis, Latvijas Mākslas akadēmijas students Ivars Pilips, biznesa konsultants Aigars Plotkāns un tūrisma eksperte Aiga Petkēvica.
I.M.Janelis iepazīstināja ar muižas parka vēsturi un izveidi. Prezentāciju papildināja ilustrācijas ar labajiem un sliktajiem piemēriem parku veidošanā. Šo lekciju finansiāli atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds, kas atbalstījis biedrības “Ērmaņu muiža” projektu “Latvijas vērtības – Alūksnes parks”. Savukārt I.Pilips prezentēja savu redzējumu par Alūksnes ezera krasta attīstību. Interpretējot teicienu “visi ceļi ved uz Romu”, viņš norāda, ka Alūksnē visi ceļi ved uz ezeru. Tam pielāgots pilsētas plānojums. Ap to koncentrējusies sabiedrības dzīve. Tomēr, liela daļa ezera krasta joprojām ir neapgūta. Ezers nav pilnībā pieejams viesiem. Tās vietas, kas tūristiem varētu būt pievilcīgas, šobrīd nav izmantojamas nesakārtotās apkārtnes un objektu dēļ. Lai gan ir izstrādāti attīstības plāni un vīzijas atsevišķiem objektiem, kas saistīti ar ezera krastu, I.Pilips uzskata, ka būtu nepieciešama vienota attīstības koncepcija visam ezeram.
Interesi izraisīs tandēmā ar citu piedāvājumu
Alūksnes ezera vērtību apliecina arī tūrisma eksperte A.Petkēvica no Kurzemes, kuras ikdienas darbs saistīts ar tūrisma projektiem. Pērn vasarā viņa devās ekskursijā uz Alūksni, apbraucot ar velosipēdu visu pierobežu. Populārāko tūrisma firmu ceļvežos Alūksne nav starp iecienītākajiem galamērķiem. Ja citas pilsētas iekļautas vairākos maršrutos, tad Alūksne – tikai vienā. Cilvēkiem pretējā Latvijas malā Alūksne asociējas kā bānīša zeme tandēmā ar Gulbenes novadu. Par viesošanos Alūksnē ceļotāju biežāk minētā frāze ir “skaista, sakopta, zaļa pilsēta”. Plašāki komentāri dzirdami par dabas muzeju “Vides labirints”, par kuru izskan tikai sajūsminātas atsauksmes, taču pārējais tūrisma piedāvājums tiek vērtēts piezemēti. Bībeles muzejs ir unikāls, bet tas paredzēts šauram interesentu lokam. Par Alūksnes muzeju iebraucējam rodas priekšstats, ka tas paredzēts galvenokārt, vietējai auditorijai. Kultūrvēsturiskos objektus var tikai apskatīt.
Tūrisma eksperte vērtē, ka Alūksne var ieintersēt tikai plašāka reģiona kontekstā – kā daļa no Malēnijas, veidojot kopīgu piedāvājumu ar Apes, Balvu un Gulbenes novadu. “Lai tas viss darbotos, tad, bez šaubām, būtiskākais ir sadarbība,” viņa rezumē savus novērojumus. Daudz skarbāks savos vārdos bija A.Plotkāns. Viņaprāt, Alūksnē nekā nav un nebūs, ja darbs tiks turpināts tāpat kā līdz šim. “Šobrīd Latvijā ir vēl pāri par simts novadiem, kas var izdarīt to pašu, ko jūs,” apgalvo A.Plotkāns. Līdžsinējos centienus viņš salīdzina ar saimnieci, kas viesus ved rādīt rūpīgi koptu mazdārziņu. Viņa rāda redīsus, salātus, jāņogu krūmu, tomēr cilvēkam tas viss ir redzēts un speciāli viņš to nebrauks skatīties. A.Plotkāns mudina skaidri definēt, kādu tūristu gribas pie sevis redzēt un kādu atdevi no viņa cer sagaidīt. “Ja nav ar ko lielīties, kā tas ir Alūksnē, var lielīties emocionāli un var atrast emocionālu pozicionējumu, kā pasniegt pilsētu,” viņš uzsver.
Izmantos par pamatu
turpmākajā darbā
Biznesa konsultants rosina alūksniešiem apzināt savas vērtības un izcelt no tām vienu galveno – trumpi, pie kura strādāt, ģenerējot trakas idejas. Foruma izskaņā tas tika mēģināts, strādājot darba grupās. Visabstraktākais uzdevums bija par “Alūksnes novada tēlu un zīmolu”. Tajā galvenokārt darbojās cilvēki, kas nav alūksnieši un te bijuši vien pāris reižu. Viņu diskusijas beidzās ar atziņu, ka Alūksne atpazīstama ar aukstajiem laika apstākļiem un attālumu. Lai gan tā no galvaspilsētas atrodas tikpat tālu, cik Ventspils, Liepāja vai Daugavpils, vienīgi, par Alūksni runājot, rodas priekšsstats, ka tā atrodas bezmaz pasaules malā. Viņu ierosinājums bija izmantot šos priekšstatus savā labā. Ar daudz konkrētākiem risinājumiem klajā nāca pārējo trīs darba grupu pārstāvji, kas strādāja pie tādām tēmām kā “Alūksnes kultūrvēsturiskais centrs”, “Alūksnes novada tūrisma potenciāls un iespējas”, “Inovatīvais tūrisms”.
Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte sola, ka visi šie priekšlikumi tiks apkopoti un izmantoti par pamatu tālākajam darbam tūrisma jomā. “Šo dienu mēs uzskatām par tādu kā sākumu, nevis beigām. Mēs esam iezīmējuši trakas, pareizas, interesantas, varbūt citreiz nerealizējamas idejas, bet mēs tās esam nosaukuši vārdā. Un tas, kas ir nosaukts skaļi, tas arī realizēsies,” viņa pieliek punktu foruma norisei.
