Ik gadu pavasaris uz Alūksni atved “Grāmatu svētkus” – pasākumu, kas ļauj satikties ar grāmatu autoriem, iepazīties ar izdevniecību aktuālāko piedāvājumu, kā arī iegādāties tīkamākos darbus par izdevīgām cenām.
Piektdien Alūksnē notika jau 11.“Grāmatu svētki”, kas pulcēja vienkopus lasītājus no Alūksnes un Apes novadiem. Sveicot svētku dalībniekus, pasākuma idejas autore un literāte Biruta Eglīte atzina, ka tie notiek laikā, kad Latvijas grāmatniecība piedzīvo sarežģītu periodu. Lai nāktu pretī lasītājiem, kas ir tās lielākā cerība, “Grāmatu svētkos” pārstāvēts sevišķi kupls izdevniecību skaits. Katra pasniedza dāvinājumā grāmatas, kuras varēja saņemt ikviena bibliotēka, kas piedalījās svētkos. Ar dāvinājumiem neskopojās arī citi pasākuma atbalstītāji: sākot no Valsts prezidenta Andra Bērziņa un politiskajām partijām līdz pat organizācijām, uzņēmumiem un privātpersonām.
Aizpilda „baltos plankumus”
Pieaugušajiem tika piedāvāta saruna ar grāmatas “Latvieši ir visur” autoru Otto Ozolu un grāmatas “Vidzemes mazajos lielceļos” autoru Edvīnu Jansonu. Savukārt jaunā paaudze varēja tikties ar rakstniekiem Eviju Gulbi un Arvīdu Diniju Deģi, kā arī Līgatnes dabas takas zvērkopi Velgu Vītolu. “Ieklausieties viņu vārdos un sacītajā. Nekautrējieties ne mirkli paust arī savu viedokli, savu redzējumu, savu skatījumu, jo ikviens no jums – kā lasītājs paņemot rokās grāmatu – top līdzdalīgs tās liktenī,” mudināja B.Eglīte.
Šo iespēju ar prieku izmantoja Strautiņu pamatskolas skolniece Ērika Logina, kā arī Alūksnes pilsētas sākumskolas skolnieces Agnese Stradiņa un Marta Līva Ziņģe no Alsviķiem. A.Stradiņa atklāj, ka pati savulaik viesojusies Līgatnes dabas takā, tāpēc tikšanās ar V.Vītolu viņai ir īpaša. Otrs piedāvājums, ko visas izmantoja, bija rakstnieka Arvīda Dinija Deģa pirātu šovs, kas tapis pēc viņa romāna “Mellsila pirāti” motīviem. Tas ir dēku romāns jauniešiem, kura darbība risinās hercoga Jēkaba laikos. Rakstnieks pats iejutās pirāta lomā, izspēlējot tālaika situācijas un iesaistot tajās tikšanās dalībniekus. Viņš uzskata, ka mūsdienās jauniešu uzmanību iespējams piesaistīt tikai ar šovu un izklaidi. Tādā veidā viņi ne tikai tiek atrauti no datora un pievērsti grāmatu lasīšanai, bet arī izglītoti vēstures zināšanās. “Vēstures skolotāji mazliet grēko, jo viņi māca Latvijas vēsturi ļoti saraustīti un fragmentāri. Rakstnieka uzdevums ir aizpildīt baltos plankumus, kas ir jauniešu galvās,” viņš apgalvo. To atzīst arī jaunietes, kas atklāj, ka šovs radījis interesi par grāmatu un tā noteikti tuvākajā laikā tiks izlasīta.
Cer tapt sadzirdēti
“Grāmatu svētki” neizpalika bez publiskās diskusijas, kuras tēma bija “Iedzīvotāju labklājība – cik valsts, cik pašu rokās?”. Tajā piedalījās bijusī labklājības ministre Ilona Jurševska (“Zaļo un zemnieku savienība”), 11.Saeimas deputāts Arvils Ašeradens (“Vienotība”) un Eiropas Parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks (“Saskaņas centrs”). Sākotnēji politiķi diskutēja par pašu izvēlētām problēmām sociālajā jomā: pensijas vecuma paaugstināšanu, bezdarbu un demogrāfisko situāciju.
Klātesošie izmantoja izdevību paust sašutumu: “Kā lai pensionārs izdzīvo ar 158 latu pensiju, ja, pēc visu rēķinu nomaksāšanas, dzīvošanai atliek apmēram 30 lati? Kur lai atrod darbu jaunietis, kurš tikko apguvis specialitāti, ja visur prasa darba pieredzi? Kā lai bezdarbnieks, kurš dzīvo laukos, izmanto Nodarbinātības valsts aģentūras kursu piedāvājumu, ja par ceļu ir jāmaksā, bet naudas nav? Kāda jēga audzināt bērnus, ja, izaugot lieliem, viņiem valstī vieta neatrodas un nākas braukt peļņā uz ārzemēm?” Sevišķa asa bija Velta Maderniece no Annas pagasta. “Viss tiek pagastos likvidēts – skolas, pasta nodaļas. Vai jūs tiešām domājat, ka tā celsiet labklājību?” viņa iesaucās. Jau vairāk nekā desmit gadus Velta ir bezdarbniece. Dzīvo pagastā, kur skola ir slēgta, nav pieejams sabiedriskais transports uz Gulbeni, uz kurieni pārcelts vairums nepieciešamo iestāžu. Kad dēls mēģinājis piesaistīt Eiropas naudu ar projektu starpniecību un tas arī apstiprināts, banka iepriekš doto solījumu par atbalstu lauza. Viņa vēlējās uzzināt, vai tādā veidā politiķi iztēlojas lauku attīstības veicināšanu. Lai gan diskusijas dalībnieki piekrita, ka tādai situācijai nevajadzētu būt, neko konkrētāku par “ir jādomā”, “ir jāmeklē” viņi savās atbildēs nespēja dot. Vēlāk V.Maderniece atzina, ka uz tūlītējiem risinājumiem nemaz nav cerējusi. “Ja mūsu vietējie politiķi to nevar atrisināt, tad ceru, ka tas tiks izdarīts valsts līmenī,” viņa sacīja. Iespēju paust savu viedokli cilvēkiem, kuru spēkos ir kaut ko mainīt, viņa uzskata par šīs diskusijas lielāko vērtību, cerot, ka “balss no tautas” radīs dzirdīgas ausis.
