Alūksnes novadā slēgto skolu saraksts ir visai garš. Pēdējos 16 gados Alūksnes novadā lemts par 15 skolu slēgšanu. Lielākā daļa ēku tā arī nav sagaidījušas savus jaunos iemītniekus un jau ilgstoši ir tukšas. Tomēr ir arī labie piemēri, kad izdevies skolas ēku pielāgot citām vajadzībām vai pārdot, dodot iespēju jauniem saimniekiem.
Zeltiņu skolu slēdza laikā, kad Oskars Čevers (attēlā no labās) mācījās 8. klasē, tāpēc 9. klasi viņam nācās apgūt jau citā skolā. “Būtu gribējies pabeigt tepat. Protams, žēl. Ko pašvaldībai iesākt ar slēgtajām skolām, nezinu. Bet tas, ka durvis ir pavisam ciet, nav pareizi. Ēkai jārod jauns pielietojums – negribētos, lai to pārdod, taču labi apzinos, ka skola te nekad vairs nebūs,” saka Oskars. Līdzīgās domās ir arī Juris Gurovs (no kreisās), kurš uzskata, ka pašvaldībai tukšajās skolu ēkās būtu jāļauj ienākt uzņēmējiem. “Pat ja tas nav liels bizness – var aizņemt vienu vai divas telpas, piemēram, frizieris. Ar laiku varētu rasties vairāk interesentu, un telpas piepildītos,” viņš piebilst. Oskars mācījies Gaujienas skolā, kad tā vēl atradās pilī. “Tagad pils ir tukša – pircēju nav, un neviens nezina, kas būs tālāk. Skaista ēka, kas iet postā,” viņš saka.
Alūksnes novadā šobrīd ir trīs skolas – Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija, kas atrodas pilsētā, un divas skolas pagastos – Ziemeru pamatskola un Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskola. Novadā pirmās skolas slēdza jau drīz pēc pagastu apvienošanās vienā novadā. Tās bija Veclaicenes, Annas un Zeltiņu pamatskolas 2009. gadā. Septiņus gadus vēlāk, 2016. gadā, slēdza Mārkalnes pamatskolu, 2017. gadā slēdza Mālupes pamatskolu, bet 2018. gadā skolas Ilzenē, Jaunlaicenē un Liepnas internātpamatskolu. Liepnas pagastā gan tā nebija vienīgā – otru skolu saglabāja, un tā darbu turpina joprojām.
Nesenākajā likvidācijas vilnī slēdza piecas skolas – 2022. gadā Pededzes pamatskolu, 2023. gadā Strautiņu, Bejas, Malienas un Jaunannas Mūzikas un mākslas pamatskolas, savukārt Alūksnes pilsētas sākumskolu reorganizēja un skola darbojas kā Alūksnes vidusskola. Līdz šogad slēgto skolu pulkam pievienoja arī Alūksnes vidusskolu, ko deputāti lēma likvidēt, pievienojot Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijai. Šajā gadījumā gan skolas ēka tukša nepaliks un tur turpinās mācīties ģimnāzijas audzēkņi.
Kas notiek ar ēkām pēc izglītības iestādes slēgšanas? Pieredze ir dažāda – divas skolu ēkas pašvaldībai izdevies pārdot, Mālupes, Mārkalnes un Jaunlaicenes skolu telpām rasts pielietojums pašvaldības funkciju nodrošināšanai, bet Zeltiņu skolā ierīkota vēstures krātuve. Liepnas internātpamatskolas ēka nodota valsts pārziņā – tur pirms diviem gadiem izveidota patvēruma meklētāju izmitināšanas centra filiāle. Tikmēr nesen slēgtās izglītības iestādes – Strautiņu, Bejas, Malienas un Jaunannas Mūzikas un mākslas pamatskolas – joprojām stāv tukšas un netiek izmantotas. Līdzīga situācija vērojama arī ar skolu ēkām Ilzenē un Pededzē – ēkās nenotiek nekāda darbība.
Jaunannas Mūzikas un mākslas pamatskolas ēka līdz šim izsolīta jau trīs reizes, stāsta jaunannietis Kaspars Gusts, taču nevienā no tām pircējs nav atradies. Lai gan interese esot bijusi, neviens līdz solīšanai nav nonācis. Viņam nav zināms, vai ēkai ir kādi jauni interesenti. Tomēr vietējā kopiena nav palikusi vienaldzīga – sanākuši kopā un meklējuši risinājumus ēkas nākotnei.
“Ja mums vairs nav pašiem savas skolas, kur bērni varētu mācīties, tad vismaz gribētos, lai ēka, kas atrodas pašā pagasta centrā un joprojām ir labā stāvoklī, ar laiku nekļūst par pamestu un degradētu objektu,” saka K. Gusts. Par nama turpmāko izmantošanu ideju esot daudz. Vietējie uzņēmēji gan neizrādot interesi – un to varot saprast, jo ēkas plānojums nav piemērots uzņēmējdarbībai. Tā sākotnēji celta kā bērnudārzs un sākumskola, ar lieliem, plašiem logiem. Klusībā gan bijusi cerība, ka novadā varētu rasties vajadzība pēc jaunām telpām sociālās aprūpes centra izveidei. Jaunannas skolas ēka ir ļoti līdzīga Mālupes skolai, kur šobrīd veiksmīgi darbojas aprūpes centrs “Pīlādži”. Tomēr jaunu vietu nav plānots meklēt – esošo iestādi attīstīs un paplašinās turpat Mālupē. Viņaprāt, pašvaldībai nevajadzētu steigā atbrīvoties no visiem īpašumiem, nepārdomājot to nākotnes izmantošanas iespējas. Tāpat izsolēs nevajadzētu ļaut ēkas iegādāties par ļoti zemām cenām, ja pēc tam tām nav piemērota pielietojuma.
Telpu trūkuma risinājums
“Jaunannas kopienas aktīvo iedzīvotāju viedoklis ir tāds, ka no pašvaldībai piederošajām ēkām skolas ēka Jaunannā ir vislabāk saglabājusies. Tā ir kapitāla būve, kurai 2016. gadā veikta rūpīga pārbūve un remonts, tostarp siltināšana, nomainīts jumts un logi, padarot ēku ļoti energoefektīvu. Savukārt tautas nams un ēka, kurā atrodas bibliotēka un vienotais klientu apkalpošanas centrs, ir salīdzinoši sliktākā stāvoklī. Protams, skolas ēka ir samērā liela, un, ja tajā izvietotu tikai bibliotēku un klientu apkalpošanas centru, apmēram 80 % platības paliktu neizmantoti. Tomēr kopienas aktīvajiem iedzīvotājiem trūkst telpu. Tautas namā ir liela zāle un maza zālīte otrajā stāvā. Ar to ir par maz un ir grūti saplānot kolektīvu mēģinājumus, jo Jaunannā darbojas daudz amatiermākslas kolektīvu un neformālo pulciņu, kuriem trūkst atbilstošu telpu. Ja pārceltu bibliotēku un klientu apkalpošanas centru uz skolas ēku, atlikušajā skolas daļā varētu pulcēties dažādas neformālās grupas un notikt mēģinājumi. Kad Jaunannā ir lielāki koncerti un sabrauc vieskolektīvi, viņiem nav, kur pārģērbties. Privātie uzņēmēji laiž savās telpās, lai viņiem būtu kur uzturēties līdz koncertam. Taču varētu atvērt skolas ēku un laist cilvēkus tur,” ideju pauž K. Gusts. Viņaprāt, bibliotēkas un klientu apkalpošanas centra ēku būtu daudz vienkāršāk pārdot nekā skolas ēku – tā veidota no divām Līvānu tipa mājām, kas ļauj to uzreiz pielāgot kā dzīvojamo māju. Oficiāli priekšlikums pašvaldībā nav iesniegts, pārrunāts vien neformāli.
Jaunannai vajag skolu
K. Gusts neslēpj – Jaunannā joprojām sāp, ka pagastā nav skolas un bērnu dzīvības. Tā rezultātā slēgts veikals, darbu beigusi ēdnīca, samazinājies iedzīvotāju skaits. “Skolas slēgšana nebija pareizs lēmums. Mūsu vīzija ir, ka Jaunannā varētu izveidot, piemēram, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas filiāli. Alūksnē mācības notiktu divās ēkās, bet kā trešā mācību vieta varētu būt Jaunannā, kurā būtu specializācija, piemēram, kultūras priekšmetos, mūzikā un mākslā. Skolēni nebūtu tikai vietējie, tāpat kā šobrīd, arī viņi brauktu uz Jaunannu. Pašvaldības izdevumi īpaši nepalielinātos, jo bērni taču tagad tiek vesti uz skolu citur. Tā būtu iespēja risināt novada pašreizējās problēmas, piemēram, skolas ēkā Lielā Ezera ielā varētu izvietot publisko bibliotēku. Pirmais stāvs ir ērts cilvēkiem ar kustību traucējumiem, savukārt augstākajos stāvos varētu ierīkot mūzikas skolu. Turpat ir arī zāle, un nebūtu jānomā Latvijas autoceļu uzturētāja zāle,” uzskata K. Gusts.
Veclaicenes un Annas skolas – pārdotas
Vissenāk slēgtās skolas, Veclaicenes un Annas, ir pārdotas, un šo ēku saimnieki vairs nav pašvaldība. Romeškalna muižu, kurā atradās Veclaicenes pamatskola, par visaugstāko cenu izsolē 2018. gadā savā īpašumā ieguva rīdzinieks Andrejs Čigans ģimenes vajadzībām. Kādēļ ģimene izvēlējās iegādāties bijušo skolas ēku un ar kādām grūtībām saskārās – var lasīt “Alūksnes un Malienas Ziņās” gada sākumā, 31. janvāra numurā.
Otra skolas ēka, ko pašvaldībai izdevies pārdot, ir Annas skola. Pirms diviem gadiem to iegādājās SIA “K444”. Uzņēmuma valdes loceklis Normunds Lipāns atklāj – sākotnējais mērķis nebija iegādāties skolu, bet tikai blakus esošo angāru. Taču pašvaldība izsolē īpašumu pārdeva tikai komplektā – skolas ēku kopā ar angāru. Skola slēgta 2009. gadā, un vairāk nekā desmit gadus ēka stāvēja tukša, neapsaimniekota, tādēļ tās tehniskais stāvoklis pakāpeniski pasliktinājās. “Ēku iegādājāmies katastrofālā stāvoklī, un diemžēl tāds tas ir arī šobrīd,” saka N. Lipāns, piebilstot, ka uzņēmums šajā ēkā neko neplāno. Angārā šobrīd darbojas ģimenes izklaides un atpūtas centrs “Bānīša brīnumzeme”, savukārt bijusī skolas ēka – kā atzīst pats uzņēmējs – turpina iet bojā. “Speciālists to apsekoja un aprēķināja nepieciešamos ieguldījumus. Tie ir ļoti ievērojami. Iegādes brīdī pašvaldība neizvirzīja nekādas prasības – nedz par ēkas izmantošanu, nedz atjaunošanu,” viņš skaidro.
Šobrīd ēka atkal ir pārdošanā – sludinājumu portālā ss.lv tās cena norādīta 10 000 eiro. Interese par īpašumu ir, taču, kā atzīst N. Lipāns, realitāte potenciālos pircējus atgrūž. “Kad atbrauc apskatīties klātienē, saprot – tā nebūs nekāda sviestmaize. Ēkas tehniskais stāvoklis ir ļoti bēdīgs. Savulaik tai tika uzlikts pagaidu jumts, ko nekad neaizstāja ar pastāvīgu risinājumu, un nu jau sijas sāk brukt. Lai ēku atjaunotu, nepieciešami ļoti ievērojami finanšu ieguldījumi,” vērtē N. Lipāns.
Vaicāts, kas viņa ieskatā pašvaldībai būtu jādara ar tukšajām skolu ēkām, N. Lipāns atzīst, ka par to bija jādomā vēl pirms skolu slēgšanas. “Ja bija skaidrs, ka izglītības iestādes darbība neturpināsies, ieguldīt tajā līdzekļus nebija lietderīgi. Tagad ēkas ir izremontētas, bet bez skaidra mērķa, kā tās izmantot. Šo naudu varēja novirzīt citiem, sabiedrībai noderīgākiem risinājumiem,” saka N. Lipāns. Viņš uzskata, ka viens no risinājumiem varētu būt – ļaut vietējiem uzņēmējiem ēkas apsaimniekot par simbolisku samaksu. “Tad tās nestāvētu tukšas, bet tajās kaut kas notiktu. Jāļauj cilvēkiem darboties. Gandrīz katrā pagastā ir uzņēmējs, kurš strādā, bet trūkst telpu. Trūkst ne tikai uzņēmējdarbībai – arī kopienu aktivitātēm nereti nav vietas. Ir jārunā ar cilvēkiem un jāmeklē kopēji risinājumi,” norāda N. Lipāns.
Pašvaldība neatbalsta kopienas iniciatīvu
Zeltiņu skolas ēka joprojām pieder pašvaldībai, un tajā atrodas pagasta vēstures krātuve. Tomēr ēkas durvis ir aizslēgtas, un iekļūt iekšā var tikai pēc iepriekšēja pieprasījuma vasaras sezonā, jo skolā nav ne ūdens, ne apkures. Pirms nedēļas Zeltiņos svinēja pagasta svētkus un atvērta bija tikai tā ēkas daļa, kur atrodas vēstures krātuve.
Zeltiņu kopienai bija savs redzējums, kā atjaunot dzīvību bijušajā skolas ēkā. Ideja tika iesniegta pašvaldības līdzdalības budžeta projektu konkursā, taču tā tika noraidīta. Iemesls – projekts neatbilstot konkursa nosacījumiem un nav kvalificējams kā teritorijas attīstības projekts. Pašvaldība arī norādījusi, ka skolas ēka nav uzskatāma par visiem vienlīdz pieejamu publisku teritoriju – tā ir slēgta, infrastruktūra novecojusi, nav nodrošināta nedz apkure, nedz ūdensapgāde, nedz sabiedrības piekļuve. Zeltiņu iedzīvotāja Sigita Mūrniece neslēpj vilšanos – viņasprāt, noraidījums ir pretrunā tam, ko kopiena centās panākt. “Vēlējāmies, lai ēka atkal kļūtu par vietu, kur satikties dažādu paaudžu cilvēkiem, rastu iespējas līdzdarbībai un stiprinātu kopienu. Galvenās ieceres bija nodrošināt ūdens un apkures pieejamību ēkā, uzlabot dušas telpu stāvokli un izveidot piemērotu telpu jauniešu vajadzībām,” viņa skaidro.
S. Mūrniece vairākkārt tikusies ar pašvaldības pārstāvjiem, pārrunājot iespējas, kā bijušo skolas ēku varētu atdzīvināt, – tajā varētu darboties, piemēram, sporta klubs vai kāda cita iniciatīva, kas būtu gatava ieguldīt gan savu finansējumu, gan piesaistīt ziedojumus. Taču, lai arī sarunās vienmēr izskanējis “varētu”, nekāda reāla rīcība neseko. “Pašvaldības atteikums atbalstīt kopienas iniciatīvu raisa pamatotas bažas par ēkas nākotni. Nav zināms, kāds tai būs turpmākais liktenis. Vienīgais, kas šobrīd ir skaidrs, – ja ēka arī turpmāk stāvēs tukša, tā neizbēgami turpinās degradēties. Jau šobrīd redzami pirmie bojājumi, un, ja nekas netiks darīts, liktenis būs tāds pats kā Annas skolai. Zeltiņu iedzīvotājiem rūp sava skola, un pagastā ir cilvēki, kas grib un spēj darboties. Diemžēl ir pagasti, kur aktīvas kopienas vairs nav,” pārdomās dalās S. Mūrniece. Viņasprāt, skolas ēku pārdot nevajadzētu. “Būtu dīvaini, ja pretī tautas namam atrastos privātā īpašumā esoša ēka. Tā ir daļa no kompleksa, kur apkārt ir sporta un rotaļu laukums. Pārdodot šo ēku kopā ar apkārtējo infrastruktūru, pagastā vairs nebūtu vietas sportam un rotaļām,” atzīst viņa.
Labie piemēri
Gadu pēc Mālupes skolas slēgšanas ēkā izveidoja sociālās aprūpes centru “Pīlādži”. Jaunlaicenē bijusī skola pārtapa par kultūrtelpu, mājvietu ģimenes ārsta praksei un bibliotēkai. Mārkalnes skolas ēkā tagad darbojas feldšerpunkts, klientu apkalpošanas centrs un bibliotēka, bet lielākā daļa telpu atvēlēta cilvēkiem krīzes situācijās – ēkā ir sociālie dzīvokļi, divas krīzes istabas un viens krīzes dzīvoklis. Šie ir piemēri, kur pašvaldībai izdevies tukšajām skolu ēkām piešķirt jaunu, sabiedrībai nozīmīgu funkciju.
Gadā, kad slēdza Mārkalnes pamatskolu, Sanita Silirova bija ne tikai skolotāja, bet arī direktora pienākumu izpildītāja. Līdztekus darbam skolā viņa strādāja par bibliotekāri, tādēļ ļoti spilgti atceras brīdi, kas skolu slēdza un bibliotēkas darbs turpinājās bez ierastajām bērnu čalām. “Jautājums par skolas slēgšanu gaisā virmoja jau kādu laiku. Protams, visi bija satraukušies – kur bērni mācīsies tālāk, kas notiks ar ēku? Skolas slēgšanas lēmums bija sāpīgs. Togad 1. septembrī doties uz darbu bibliotēkā bija briesmīgi. Tukšums. Ēkā bijām tikai divas – es un feldšere. Emocionāli bija ļoti grūti to pieņemt – vieta, kur kādreiz bija bērni un jautrība, tagad bija tukša,” sajūtās, kas piedzīvotas pirms deviņiem gadiem, dalās S. Silirova – Alūksnes novada bibliotēkas struktūrvienības “Mārkalnes bibliotēka” un Valsts un pašvaldības vienotā klientu apkalpošanas centra vadītāja.
Lai ēka nešķistu tik tukša un pamesta, gadu vēlāk ar Alūksnes lauku partnerības atbalstu un LEADER finansējumu tajā tika izveidota iedzīvotāju brīvā laika pavadīšanas telpa. Četrus gadus pēc skolas slēgšanas, 2020. gadā, uz Mārkalnes skolas ēku Alūksnes novada pašvaldība pārcēla “Sociālo māju”.“Skaidrs, ka tikai bibliotēka un feldšerpunkts vien lielajā ēkā nevarēja atrasties, tādēļ priecājos, ka pašvaldība atrada telpām pielietojumu. Kad satieku Mārkalnes skolas absolventus, visi priecājas, ka ēkā kaut kas notiek un tā nav tukša. Protams, nezinām, kā būs pēc desmit vai vairāk gadiem, bet priecājamies par to, kā ir tagad,” saka S. Silirova.
Pašvaldība meklē jaunus saimniekus
Dzintars Adlers, Alūksnes novada pašvaldības domes priekšsēdētājs:
“Slēgtās skolu ēkas pašvaldība cenšas atsavināt, piedāvājot tās uzņēmējiem un biedrībām. Līdz šim izdevies pārdot tikai Veclaicenes un Annas skolas, bet pārējās ēkas joprojām ir atsavināmo īpašumu sarakstā. Tiklīdz kādam būs interese, pašvaldība ir gatava sarunām. Interese bijusi gan no privātās izglītības sniedzējiem, gan bruņotajiem spēkiem, gan sociālo pakalpojumu organizācijām, taču konkrēti darījumi nav notikuši. Dažām skolām rīkotas izsoles par bilances cenām, taču pircēju nav. Iespējams, tuvākajā laikā domē lems par cenu pārskatīšanu un jaunu izsoļu rīkošanu. Pašlaik nekas neliecina, ka pašvaldībai tuvākajā nākotnē šie īpašumi būs vajadzīgi. Ēkas tiek uzturētas minimāli – apkures nav, ūdens no sistēmām izlaists. Nekādus ieguldījumus neveicam, taču īpašumus novārtā neatstājam – teritorijas tiek koptas, pļautas un uzturēta kārtība. Šīs izmaksas ir simboliskas, salīdzinot ar to, cik būtu jāmaksā, ja ēkas būtu jāsilda un jāuztur visu gadu.
Par Strautiņu skolu interesējušies gan bruņotie spēki, gan biedrība, kas sniedz sociālos pakalpojumus. Tomēr, izvērtējot, cik lielus ieguldījumus prasītu ēkas pielāgošana jaunajam mērķim, pirkšana nenotika. Skolu ēkas sākotnēji paredzētas izglītībai, un tās pārveidot citām funkcijām ir ne vien dārgi, bet arī sarežģīti. Lielākā priekšrocība – ēka atrodas ceļa malā un ir ērti pieejama –, tomēr arī tas nav piesaistījis jaunus īpašniekus. Senāk slēgtajās skolās, piemēram, Zeltiņos un Ilzenē, ēku stāvoklis joprojām ir labs. Pirms slēgšanas veiktie remonti un siltināšana varētu būt liels pluss potenciālajiem pircējiem. Diemžēl atrašanās austrumu pierobežā šobrīd ierobežo interesentu loku. Tomēr tas nenozīmē, ka interese neparādīsies – esmu pārliecināts, ka agri vai vēlu jauni saimnieki atradīsies.
Ja pašvaldība spēj kaut ko radīt kādā no izglītības iestāžu ēkām, tas ir pozitīvs solis, taču kopumā to vēl nevar saukt par īstu veiksmi. Īsta veiksme būtu tad, ja īpašumos ienāktu ārējie investori un sāktu īstenot jaunas idejas un projektus. Par šo tēmu ir svarīgi runāt, un nav slikti, ka arī avīzē par to raksta. Jo varbūt tieši lasītājs pamanīs kādu īpašumu un saredzēs iespējas to izmantot citādi. Par to, ka pašvaldībai atbrīvojas īpašumi un šobrīd tajos nekas nenotiek, nav jāuztraucas. Pašvaldība rīkojas saprātīgi un saimnieciski, netērējot līdzekļus uzturēšanai tur, kur tas nav lietderīgi. Ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos, nav pamata cerēt uz jaunu funkciju rašanos tuvākajā laikā. Turklāt labi apzināmies, ka valstij nākamajos gados būs jāvelta ievērojami līdzekļi aizsardzībai.
Protams, skolu slēgšana ir sāpīga, taču tā ir demogrāfiskā realitāte. Jādomā par to, kā veicināt bērnu dzimstību, ražošanas un ienākumu palielināšanu, lai uzlabotu dzīves līmeni un ekonomisko situāciju.”
Tukšo ēku jaunās iespējas Smiltenes novadā
Smiltenes novadā, bijušā Apes novada teritorijā – Apē, Gaujienā, Virešos un Trapenē – darbojas divas skolas: Dāvja Ozoliņa Apes pamatskola un Ojāra Vācieša Gaujienas vispārizglītojošā un mākslu pamatskola ar mācību punktu arī Trapenē. 2022. gadā slēdza Sikšņu pamatskolu Virešu pagastā. Tā vietā, lai bēdātos par skolas zaudējumu, vietējie iedzīvotāji tukšajai ēkai ātri atrada pielietojumu. Sikšņu skolā tagad mājo bibliotēka, feldšerpunkts, Virešu novadpētniecības centrs “Mājvieta”, kā arī tiek rīkotas dažādas kopienas aktivitātes. Tas ir viens no labajiem piemēriem, kā tukšai skolas ēkai piešķirt jaunu dzīvi, saglabājot tās nozīmi vietējā sabiedrībā.
2020. gadā Gaujienas skola pārcēlās no muižas pils ēkas uz bijušās internātpamatskolas ēku, atstājot vēsturisko pili bez iemītniekiem. Vietējā kopiena ar dažādiem pasākumiem cenšas atdzīvināt šo ēku – tur notiek vasaras nometnes un citas aktivitātes, taču pašvaldības liels mērķis ir pili pārdot. Viena izsole jau norisinājās, taču pircēju nebija. Smiltenes novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Ervins Labanovskis stāsta, ka noteikti sekos nākamā izsole, iespējams, pat vairākas, līdz ēkai atradīsies saimnieks. “Ļoti labi saprotam, ka objekts ir liels un specifisks, turklāt tuvu Krievijas robežai. Tomēr Gaujienas pils un tās apkārtne ir viena no skaistākajām vietām novadā, un tā ir ar lielu potenciālu. Konceptuāli esam vienisprātis, ka pašvaldība nevar turpināt uzturēt ēku. Viens ir līdzekļi, otrs – ēka jāpiepilda ar saturu un jārada pievienotā vērtība. Tieši to ceram panākt, nododot ēku jaunajiem īpašniekiem,” stāsta priekšsēdētājs. Viņš arī atzīst, ka ēkai nepieciešami būtiski ieguldījumi – tās atjaunošanai jāiegulda vismaz miljons eiro. “Nevis tikai nopirkt un turēt, bet arī atjaunot. Turēt varam arī paši,” viņš piebilst.
Ko darīt ar tukšajām skolām? “Katrs gadījums jāizvērtē individuāli, tāpat kā ar muižām – jāanalizē, kā ēku var pielāgot un izmantot, kāda ir interese. Ir cilvēki ar idejām un resursiem, kuri spēj piepildīt šīs ēkas ar saturu. Ja ne, ēkas var pārveidot par dzīvojamām vai komerciālām platībām. Jāmeklē jauni saimnieki. Nav jēgpilni pašvaldībai turēt ēkas savā īpašumā un neko ar tām nedarīt. Jebkuras ēkas uzturēšana prasa līdzekļus. Ja nav pielietojuma jeb funkcijas, tad jāatrod,” norāda E. Labanovskis.
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Alūksnes un Malienas Ziņas” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Ziemeļlatvija” un “Latvijas Avīze”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Pa publikācijas saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”.
