Spiningošanas sacensībās “Alūksnes rudens līdaka 2011”, kas sestdien notika atpūtas kompleksā “Jaunsētas”, uzvarēja alūksnietis Aivars Sniķeris.
Viņš ir starp trim veiksminiekiem un godalgoto vietu ieguvējiem, kuri izvilka nolikumam atbilstoša lieluma līdakas.
Pirmo vietu A.Sniķeris ieguva par 1,6 kilogramus smagu un 64 centimetrus garu līdaku, kas viņam pašam šķiet neticami.
“Ja jau esmu izvilcis lielāko līdaku, tad jāsaka, ka ir labi veicies,” smejas A.Sniķeris. Viņš atzīst, ka šogad vispār neveicas ar labiem zivju lomiem. “Diezgan daudz kopš pavasara esmu braukājis uz ezeru spiningot, bet neko īpašu neesmu izvilcis. Lielākā līdaka svēra 4,5 kilogramus, bet pārējās bija atļautā izmēra – virs 50 centimetriem garas,” atzīst A.Sniķeris. Viņš piekrīt tiem, kuri secina, ka lielās līdakas ir gudrākas, tāpēc tās grūtāk piemānīt, lai uzķertos uz āķa un varētu izvilkt. “Velcēju ar vobleri, tātad nevis mēs ķērām, bet zivis ķēra to,” saka sacensību dalībnieks. A.Sniķeris norāda, ka, protams, traucēja migla.
Tā izklīda tikai pirms pulksten 12.00, kad līdz sacensību beigām palika viens pāris stundas. “Esmu dzirdējis, ka miglainā laikā zivis neķeras. Turklāt esmu vietējais, tāpēc Alūksnes ezeru kaut cik pārzinu. Taču daudziem pazuda orientācija, kad miglā pazuda krasti. Man ir navigācijas sistēma, bez tās ir grūti,” skaidro Aivars Sniķeris. Tiesa, pirmo līdaku viņš izvilka, kad migla vēl nebija izklīdusi, tomēr tā nebija vairs tik bieza kā no paša rīta. Apmēram pēc pusstundas tika izvilkta otra līdaka, kā arī pa vidu vēl bija divas mazas līdakas, kuras tika atlaistas. Šis ir tikai otrais gads, kopš A.Sniķeris ir kļuvis par aizrautīgu makšķernieku. Viņš joko, ka tā cer pagarināt mūžu, jo Dievs tajā neieskaitot to dienu, kuru pavada uz ezera makšķerējot. “Šīs man ir trešās sacensības. Pagājušā rudens sacensībās mūsu komandai bija lielākais zandarts,” atgādina A.Sniķeris.
Priekšrocības saglabā vietējie makšķernieki
Otro vietu ar 1,4 kilogramus smagu un 61 centimetru garu līdaku ieguvis rīdzinieks. Bet trešais rezultāts atkal alūksnietim Kalvim Tumševicam. Sākumā gan galvenais tiesnesis Jānis Sniķeris sprieda, ka Kalvja līdaka nav 60 centimetrus gara, tomēr, rūpīgāk mērot, atzina – sasniedz šo garumu un sver 1,3 kilogramus. Arī prāvāko asari – 0,5 kilogramus smagu un 33 centimetrus garu – izvilka alūksnietis Arvis Makars. Taču nevienā lomā nebija zandarta, tāpēc nebija arī šīs balvas ieguvēja. Par dalību sacensībās balvu – torti – saņēma sievietes: alūksniete Eva Antra Raipale, kā arī rīdziniece un madoniete. E.A.Raipale un Andrejs Šterns, startējot komandā “Jenoti”, ieguva otro vietu pērn rudens sacensībās, kurās loms bija 3,310 kilogrami līdaku. Tajās lielāko līdaku, kas svēra 4,660 kilogramus, izvilka alūksnietis Andis Āboliņš. Bet 2009.gada rudens sacensību uzvarētājs alūksnietis Vilnis Paudrups varēja lepoties ar 11,360 kilogramus smagu un 115 centimetrus garu līdaku. Tas tomēr liecina par likumsakarību – priekšrocības ir Alūksnes ezera pazinējiem.
Rudens miglā zaudē cerības uz labu lomu
Sacensību organizators – pašvaldību aģentūras “Alja” direktors Māris Lietuvietis secina, ka bažas par miglas ietekmi bijušas pamatotas. Tiek pieļauts, ka turpmāk sacensību norisi varētu pārcelt uz vēlāku laiku, kad migla parasti ir izklīdusi. M.Lietuvietis atzīst, ka tik daudzu spiningotāju dalība sacensībās liecina par informētību, ka Alūksnes ezerā ir zivis. Diemžēl par šo spiningošanas sacensību neparasti mazu kopējo lomu liecina tas, ka 92 dalībnieki tiesnešu vērtēšanai nodevuši vien četras līdakas. Dažam tikušas 50 un vairāk centimetru garas, bet sacensībās tiek vērtētas tikai tās, kas ir vismaz 60 centimetrus garas. Tāpēc situācija bija tāda, ka vien ceturksni pēc pulksten 14.00, kad beidzas sacensībām paredzētais laiks, tiesneši jau bija beiguši darbu. Nebija vairs, ko svērt un mērīt. Cēsnieks Uldis Kokins, kurš bijis starp vairāku iepriekšējo sacensību uzvarētājiem, secina, ka ar to ir viss izteikts. Vairums dalībnieku, kas šurp braukuši no Ādažiem, Rīgas, Carnikavas, Cēsīm, Valkas, Valmieras, Varakļāniem, Smiltenes, Apes, Ilzenes, Neretas, Saulkrastiem, Siguldas, Gulbenes, Madonas, Baldones, Jēkabpils, Kokneses un pat no Tallinas (Igaunija), klusējot devās uz savām mašīnām un aizbrauca. Pie ugunskura sildīties un paēst karstu zupu palika galvenokārt vietējie, kas pārsprieda ne tikai sacensību, bet arī šīs sezonas lomus. Ilzenietis Didzis Vinogradovs atklāj, ka pēdējais zandarts viņa lomā bijis septembrī. Tāpēc viņu nepārsteidz, ka sacensībās neviens zandartu neizvilka. Turklāt izrādās, ka miglā orientāciju zaudējis arī dažs labs vietējais – domājis ieturēt virzienu uz Cepurītes salu, bet aizstūrējis laivu pavisam citur.
