Ja viss būtu tā, kā domāts, tad jau piektdien, 21.oktobrī, pulksten 18.00 mēs būtu piedzīvojuši pasaules galu. Tomēr zinātnieks Herolds Kempings kļūdījās un pasaules galu nespēja prognozēt. Versijas un minējumi par iespējamo pasaules bojāeju ir visdažādākie, un ikviens, kas neļaujas slinkumam, izskaitļo pats savu teoriju. Tikai katra paša ziņā ir ticēt vai ne kādam no variantiem.
Es nosliecos par labu versijai, ka 2012.gadā cilvēce piedzīvos pārmaiņas. Iespējams, tas nebūs pasaules gals tā klasiskajā izpratnē kā visa beigas, bet pārmaiņas būs. Oskars Peipiņš norāda, ka ir pienācis laiks cilvēkiem dzīvot citādāk – radikāli jāmaina dzīves uztvere, jāmeklē ceļš uz sevi, jāmācās atsijāt pelavas no graudiem. Viņaprāt, mēs pasauli esam nokaitinājuši, jo par spīti īsajam laikam, ko pavadām uz Zemes, mēs šeit jūtamies kā saimnieki un aiz sevis atstājam drazas. Nometot košļājamo gumiju, Zeme neelpo, izmests izsmēķis nesadalās vēl 70 gadus un “sputņiki” ap zemeslodi lidinās kā huligāni, sacaurumojot ozona slāni. Cunami, zemestrīces, orkāni, vulkāna izvirdumi – tā Zeme protestē pret cilvēku rīcību. Izdzīvos tie, kas spēs mainīties! Un jāpiekrīt vien ir, ka, dzenoties pēc mantiskām lietām, esam aizmirsuši par tādām vērtībām kā ģimene, miers, saticība, prieks, mīlestība un laimība. Cik bieži mēs atrodam laiku, lai apciemotu radus, vecvecākus un pat vecākus? Vienmēr darbs dzen darbu un laika nav. Cik bieži veidojam vai izaudzējam kaut ko paši? Visu var nopirkt veikalā. Cik gan daudz laika sev atņemam interesantām nodarbēm, tikai dzenoties pēc naudas? Pasaulei ir jāmainās! Jāmainās ir arī man!
