Šo jautājumu pēdējā laikā uzdodu sev arvien biežāk. Vai
bija vērts iztērēt vairākus miljonus latu, lai sarīkotu referendumu
par 10.Saeimas atlaišanu un pēc tam ārkārtas vēlēšanas, ievēlot
11.Saeimas deputātus?
Kad notika pirmais…
Kad notika pirmais referendums valsts vēsturē par Saeimas
atlaišanu, klusībā priecājos, ka beidzot deputāti sapratīs – ar
viņu ievēlēšanu vēl nekas nebeidzas. Patiesībā ar to tikai sākas
viņu galvenais darbs, proti, tautas paustās uzticības attaisnošana.
Tagad, sekojot līdzi ar jaunās valdības veidošanu saistītajiem
notikumiem, jūtos vīlusies. Vēlēšanas, uz kurām liku vislielākās
cerības, radījušas vislielāko vilšanos. Piedevām vēl tas noticis,
pirms vēl jaunā valdība ir tā pa īstam sākusi strādāt. Arvien
vairāk sāku nožēlot, ka iepriekšējās Saeimas darbs tika
priekšlaikus pārtraukts.
Šajā kontekstā neizjūtu
vairs īpaši lielu prieku, ka drīzumā, iespējams, iedzīvotāji varēs
atlaist arī pašvaldību domes. Uz jauno likumprojektu “Vietējo
pašvaldību referendumu likums” skatos ar aizvien pieaugošāku
skepsi. Jā, iespēja atlaist deputātus, kas nav savu uzdevumu
augstumos, ir vajadzīga, tomēr – vai tā tiek pienācīgi izmantota?
Vaina jau nav tikai deputātos, kas aizmirst, kā dēļ viņi vispār ir
ievēlēti, bet tikpat lielā mērā arī pašos vēlētājos. Galu galā mums
jau kopš bērnības tiek mācīts, ka par savas rīcības sekām ir
jāatbild. Samierinoties ar savu vieglprātīgo izvēli, varbūt mācība
nākamajā reizē rīkoties atbildīgāk būtu lielāka nekā tad, ja pēc
katras šādas reizes mums būtu iespēja savas kļūdas labot un tikai
pēc tam sākt domāt “vai bija vērts?”.
