Iespējams, alūksnieši nezina, ka Alūksnes Svētā Bonifācja Romas katoļu draudzes priesteris Vjačeslavs Bogdanovs ir saņēmis neparastu ordeni – “Klusais smaids”. Taču katrs, kas ar viņu ticies, noteikti ir sajutis, cik silts un atklāts ir šis smaids. Tas izstaro mieru un ticību, spēj uzmundrināt. Tagad ne tikai draudzes locekļiem, bet visiem ir iespēja iepazīt tuvāk priesteri, kurš dara vairāk, nekā prasa pienākumi.
– Gulbenē bijāt iemantojis cieņu un mīlestību, bet tagad viss jāsāk no sākuma.
– Jā, tomēr ienākšana Gulbenē pirms 12 gadiem un tagad Alūksnē ne ar ko neatšķiras. Kad sāku strādāt Gulbenē, draudze bija maza, bet tagad tā ir izaugusi. Tika uzcelta jauna baznīca, taču daudz ieceru palika neīstenotas, tāpēc ir mazliet skumji. Sāku iepazīt Alūksni un cilvēkus, tiekos ar viņiem, cenšos saprast, kas vairāk interesē, kādas ir vajadzības. Te katoļu draudze ir salīdzinoši jauna, šogad baznīcai aprit 10 gadi.
– Kāpēc izvēlējāties garīdznieka ceļu?
– Tā nebija mana, bet paša Dieva izvēle. Neesmu audzis ģimenē, kura būtu ļoti reliģioza. Šad un tad gājām uz baznīcu, sevišķi Lieldienās un Ziemassvētkos, bet es vienmēr zemapziņā esmu sapņojis kļūt par priesteri. Pēc 8.klases beigšanas Daugavpilī man bija izdevība turpināt izglītību dzelzceļnieku tehnikumā. Taču es kategoriski atteicos. Pēc vidusskolas varēju studēt kara aviācijas institūtā, bet atkal pateicu: “Nē!” Kad Daugavpils Svētā Pētera baznīcas priesteris ieminējās, ka rīt ir eksāmeni garīgajā seminārā, uzreiz biju gatavs tajā stāties. Nebija ne pārdomu, ne pārdzīvojumu, jo viss bija skaidrs. No pusaudžiem, kuri kalpoja baznīcā, astoņi esam kļuvuši priesteri. Nesen viņi bija atbraukuši pie manis ciemos uz Alūksni. Kad uz sevi paskatos no malas, jāatzīst, ka neesmu sevišķi apdāvināts sprediķotājs. Tiesa, man ir laba balss, varu dziedāt. Acīmredzot Dievs izvēlas to, kas pasaules acīs ir vājš un vienkāršs, lai tā apliecinātu savu mīlestību.
– Vai tas nozīmē, ka ceļš uz sapņa piepildījumu ir bijis gluds?
– Ne gluži. 1987.gadā iestājos garīgajā seminārā, bet no tā mani paņēma dienestā Padomju Armijā. Pusotru gadu dienēju netālu no Maskavas un Kalugas, līdz Mihails Gorbačovs izdeva pavēli, ka augstskolu studenti ir atbrīvoti no dienesta. Pēc dienesta man vajadzēja sākt visu no jauna, jo biju studējis tikai pusgadu. 1994.gadā Rīgas arhibīskaps Jānis Pujats mani iesvētīja par priesteri. Kad Latvijā ieradās pāvests Jānis Pāvils II, biju diakons, tāpēc piedalījos viņa vadītājos dievkalpojumos gan Doma baznīcā, gan Aglonā, gan Mežaparkā. Pēc ekumeniskā dievkalpojuma Doma baznīcā, kur dziedāju psalmu, bija ļoti skaists mirklis. Lai gan biju paslēpies aiz citiem, pāvests mani izvilka priekšplānā un poliski teica, ka labi dziedāju. Acīmredzot viņš zināja, ka protu poliski. Esmu bijis arī Vatikānā un personīgi ticies ar viņu. Kad gulbenieši bija svētceļojumā uz Romu, mums bija tikšanās arī ar pāvestu Benediktu XVI.
– Jūsu svētceļojumi un citas aktivitātes ir plaši izskanējušas Latvijā.
– Man nav spilgta sprediķotāja talanta, bet acīmredzot ir organizatora dāvanas. Svētceļojumos esam devušies gan pa Latviju, gan pa Poliju jau tad, kad vajadzēja ilgi gaidīt uz robežām. Uz Poliju braucām arī tāpēc, lai redzētu citas baznīcas dzīvi. Čenstohovā, kas ir slavena svētceļojumu vieta, pie Dievmātes svētbildes katru vakaru notiek īpašs dievkalpojums. Daudzus mūsu brauciena dalībniekus pārsteidza, ka tur pāris tūkstoši jauniešu skaitīja lūgšanas un dziedāja bez lūgšanu grāmatām. Bija iecere aizbraukt uz Lurdu Francijā, kur ir Dievmātei veltīta svētvieta, arī pie apustuļa Svētā Jēkaba kapa Spānijā. Dievs ir ieviesis korekcijas plānos, tāpēc iespējams, ka šajos svētceļojumos brauksim ar alūksniešiem. Brauciens ir jāplāno vismaz pusgadu iepriekš. Pats vadu ekskursijas, jo šajās vietas esmu bijis un zinu, ko vajadzētu parādīt. Tur notiek dievkalpojums un lūgšanas, savijot laicīgo ar garīgo. Kopējos braucienos tiek paplašināts redzesloks un var labāk iepazīt cilvēkus, tāpēc veidojas stiprs draudzes kodols. Arī talkās es labi jūtos starp cilvēkiem. Nevar būt priesteris vienā plauktā, bet draudzes locekļi – citā. Tad veidojas plaisa, kāda ir starp politiķiem un tautu.
– Kāpēc vajadzīgas dažādas konfesijas, ja Dievs ir viens?
– Dievs ir viens, bet mēs esam dažādi. Un patiesība ir viena, bet ceļi, kas ved pie šīs patiesības, ir atšķirīgi. Ceļu katrs izvēlas, ieklausoties sevī un savā sirdsapziņā, ņemot vērā citu pieredzi un ieteikumus un tradīcijas. Ja cilvēks ir domājošs, viņš agri vai vēlu atradīs patiesību un ceļu pie Dieva.
– Arvien biežāk tiek runāts par dažādu ticību konfesiju tuvināšanos. Vai tā ir vajadzīga?
– Domāju, ka jā. Pēdējos gadsimtos ir likts akcents uz to, kas šķir konfesijas. Bet ir daudz kā tāda, kas mūs vieno. Labs piemērs ir Velēnas baznīca, kuras glābšanai apvienojās luterāņi un katoļi. Tas nozīmē, ka vajag tikai atrast to, kas mūs vieno, un izmantot, lai starp cilvēkiem valdītu miers un sapratne. Savukārt to, par ko katrai konfesijai ir atšķirīgs viedoklis, atrisinās Dievs. Pēdējā pāvesta Benedikta XVI vizītē Vācijā bija vērojama tendence tuvināties ar luterāņiem. Varbūt vēl nenonāksim līdz tam, ka būs kopējs dievgalds, bet nebūs vairs reliģisko karu. Tiesa, starp islāma ticīgajiem un kristiešiem vēl ir lielas atšķirības. Bet kristieši būs stipri tad, ja būs vienoti.
– Kāpēc katoļu priesteriem nav atļauts precēties un dibināt ģimeni?
Tā ir baznīcas tradīcija, kura ir jāievēro. Tiesa, pastāv problēma, ka katoļu baznīcā nepastāv citas iespējas, kā tas ir pareizticīgo konfesijā. Tur var izvēlēties – precēties vai kļūt par mūku. Dzīvot bez ģimenes ir pārdomāts katoļu priestera lēmums, jo debesu valstība stāv pāri visam, arī ģimenes vērtībām. Katoļu priesteris ir kā karavīrs, kas ir gatavs jebkurā brīdī atstāt visu un doties kalpot tur, kur viņu sūta. Tiesa, dzīve ir dzīve, tā nelīdzinās ideālam. Tāpēc nākas dzirdēt par skandāliem, kas saistīti ar katoļu garīdzniekiem. Domāju, ka ar laiku vajadzētu izvēlēties pareizticīgo baznīcas variantu.
– Droši vien nav viegli dzīvot vienam?
– Saviem vecākiem esmu vienīgais bērns, tāpēc tagad, kad vecāki miruši, man nav neviena tik tuva cilvēka. Tiesa, man ir daudz labu draugu un paziņu, tāpēc nejūtos vientuļš. Ja mēs protam pieņemt no Dieva rokām labo, tad ir jāpieņem arī sliktais. Es cenšos vissāpīgākos un nepatīkamākos gadījumus savā dzīvē izlaist caur Dieva mīlestības un žēlsirdības prizmu. Jā, kādreiz nobirst asara. Bet priekš tā jau ir baznīca, lai Dieva priekšā varētu izteikt visu, saņemt atbildi un stiprinājumu.
– Cik lielā mērā priesteris var palīdzēt cilvēkiem?
– Var palīdzēt cilvēkam citādām acīm paskatīties uz to, kas notiek. Ne tikai no pasaules un zemes dzīves, bet arī no pārdabiskās – Dieva puses. Aiz katra notikuma stāv kaut kas no Dieva – varbūt tas ir brīdinājums, palīdzība vai vēl kaut kas cits. Priesteris nav psihologs, bet pirmkārt cilvēks, kas iesaka un palīdz ieiet dziļākās attiecībās ar Dievu. Bijušajās padomju valstīs ir vāji attīsta žēlsirdības kustība, tāpēc baznīcai ir cilvēkiem jānāk talkā risināt sociālās problēmas.
– Vai ir padomā rīkot koncertus vai iepazīstināt ar garīgās mūzikas albumu, kurā ir arī jūsu iedziedātās dziesmas?
– Nezinu, vai te kāds ir klausījies garīgo dziesmu albumu “Mīlestībā degoša sirds”. Domāju, ka visam ir savs laiks. Baznīcā ir skanīgs koris un ērģelnieki, bet nav ērģeļu. Tas nozīmē, ka tās ir jāmeklē un jāatrod tādas, kādas ir piemērotas šai baznīcai. Bērnībā pats biju iecerējis apgūt ērģeļu spēli. Daugavpils baznīcas ērģelnieks pat sadusmojās, ka iestājos garīgajā seminārā, jo bija iecerējis man mācīt sarežģīto mūzikas instrumentu.
