Otrā pasaules kara izskaņā Latvijas vēstures lappusēs nozīmīgu vietu ieņem Latvijas nacionālie partizāni jeb tā saucamie mežabrāļi, kas cīnījās pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā. Aktīvi partizānu cīņu dalībnieki bija arī alūksnieši. Viņu darbībai pēckara gados uzmanība tika pievērsta arī nupat Alūksnē notikušajā vēstures konferencē “Alūksnes novada kultūrvēsturiskie jautājumi”, kur par pretošanās kustību Malēnijā laika posmā no 1944. līdz 1950.gadam stāstīja Ainārs Bambals.
Patvērumu mežā meklē
vairāk nekā divi simti
Viņš atklāj, pirmās partizānu vienības izveidojās Latgalē 1944.gada rudenī pēc Sarkanās Armijas iebrukuma. Tā paša gada nogalē partizānu kustība aktivizējās Vidzemē, tajā skaitā arī Alūksnes apkaimē, kas tobrīd atradās Valkas apriņķa teritorijā, bet vēlāk tika izdalīts kā atsevišķs apriņķis. Par partizāniem kļuva vācu un Sarkanās Armijas dezertieri. Vēlāk viņiem piebiedrojās čekas terora upuri, no deportācijām un arestiem izbēgušie. Viņus dēvēja par nelegāļiem jeb personām, kurām dažādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot legāli padomju okupācijas apstākļos. Vairums no viņiem bija zemnieki, kuru īpatsvars bija vislielākais – apmēram 80 procenti.
Vēl viņu lokā atradās bijušie ierēdņi, skolotāji, skolēni, studenti, kā arī mežsargi, kas ļoti labi pazina vietējo situāciju. Šādu nelegāļu Alūksnes apkaimes mežos bijis ārkārtīgi daudz. Pēc čekas datiem, Otrā pasaules kara izskaņā te slēpušies apmēram 230 partizānu, kas vairījušies no padomju varas iestādēm. Kopumā partizānu cīņa Alūksnes apkaimē ilgusi apmēram deviņus gadus. Šajā laika posmā fiksētas gandrīz 200 partizānu izpausmes. Tapuši 159 Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas specziņojumi. Pēc šiem datiem un to intensitātes, ieskicēti četri partizānu cīņas posmi.
Panāk īslaicīgu miera
izlīgumu ar čekistiem
Pirmais un aktīvākais viņu darbības posms bija 1945. – 1946.gads, kad notika vissīvākās cīņas. Šajā laikā partizānu kustību Alūksnes apkaimē koordinēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, kas te ienāca no Latgales puses. A.Bambals norāda, ka Alūksnes partizānu cīņas ir ievērojamas ar to, ka tieši šajos gados noslēgts īslaicīgs pamiers starp Latvijas PSR Valsts drošības ministriju un Iekšlietu tautas komisariāta čekistiem. Tā iniciators bija mācītājs Eduards Grāvītis. Viņu mocīja sirdsapziņa, ka mežos iesaukti jaunekļi 19 – 24 gadu vecumā. Mācītājs sapratis, ka sūtījis viņus drošā nāvē, tāpēc centās rast iespēju, lai viņi varētu dzīvot. Caur starpniekiem viņš uzsācis sarunas ar Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisāru Augustu Eglīti, kuram solīja – ja viņš spēs nodrošināt to legalizāciju, no meža iznāks 50 – 80 partizāni. Čekas atbilde tika publicēta 1945.gada 12.septembra avīzē “Cīņa”. Tajā A.Eglītis aicināja iznākt visus no meža un legalizēties, solot tiem drošu un mierīgu dzīvi, kā arī nerepresējot viņus.
Šajā brīdī sarunās iejaucās Latvijas Nacionālo partizānu apvienības pārstāvji, kas šajā aicinājumā saskatīja lamatas. Tika noorganizēta abu pušu vadības tikšanās, kuru laikā partizāni pieprasīja, lai Latvijā notiktu demokrātiskas vēlēšanas, kā arī dzimtenē atgrieztos 1941.gada deportācijās un vēlākajos gados izsūtītie. Pamiers ilga no 29.septembra līdz 10.oktobrim. “Tas ir nebijis precedents, kad tika panākts miera izlīgums uz laiku ar čekistiem,” uzsver A.Bambals. Tā rezultātā no meža iznāca 18 partizāni, tajā skaitā vairāki pagasta grupu vadītāji. Saprotot, ka partizāni ir piesardzīgi un visi no meža iznākt negrasās, čekisti sāka vājāt viņu ģimenes locekļus. Ar to partizānu starpniecību, kas legalizējās, tika noskaidroti mežā palikušo partizānu vārdi, kā arī viņu piederīgie, kuri tika apcietināti. Līdz 1945.gada beigām apcietināja 268 cilvēkus. Starp viņiem bija arī mācītājs E.Grāvītis, kurš bija uzsācis sarunas.
Deportāciju rezultātā zaudē atbalsta bāzi
Pie nežēlīgākajām izrēķināšanās reizēm tiek minēta tā saucamās Andersonu grupas iznīcināšana tā paša gada novembrī. Šie partizāni uzturējās Trapenes un Ilzenes pagasta mežos. Partizānu līķi tika izlikti Trapenes pagasta centrā, kur auga milzīga egle. Atstutēti pret to, līķi apmēram nedēļu nostāvēja pagasta centrā par brīdinājumu tiem, kas vēlētos sadarboties ar partizāniem.
1947. – 1948.gadā partizānu darbībā iestājies atslābums. Mežos praktiski palika slēpties tikai grupu vadība. Kad 1947.gada martā Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas pakļautībā tika nodoti iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, apriņķu un pagastu centros sāka veidot operatīvās grupas, kas uzsāka pastiprinātus uzbrukumus partizāniem. Viņi uz laiku pieklusa. Aktīvāka cīņa atsākās pēc 1949.gada 25.marta deportācijām, kad Alūksnes apriņķa mežos atkal samuka liels skaits no deportācijām izbēgušo civiliedzīvotāju. Partizāni vērsās pret miličiem, iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem un komandieriem, kā arī padomju varas aktīvistiem – tiem, kas bija piedalījušies cilvēku deportācijās. Šajā laikā par smagu triecienu partizānu darbībai kļuva viņu atbalsta bāzes zudums, jo deporēti tika liela daļa zemnieku un partizānu atbalstītāju.
Zaudē cerības uz palīdzību no malas
Par pēdējo partizānu cīņu posmu uzskatāms 1951. – 1954.gads. “Tas bija laiks, kad nacionālie partizāni būtībā cīnījās par savu izdzīvošanu, savu kailo dzīvību,” saka A.Bambals. Šajos gados zuda pēdējās cerības, ka rietumu valstis steigsies palīgā un sāksies 3.pasaules karš.
Deviņu gadu laikā, kad Alūksnes apkaimē notika partizānu cīņas, tika represēti vairāk nekā 380 partizāni. Vismaz 124 gāja bojā cīņās, bet nedaudz vairāk kā simtam piespriests cietumsods ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē. “Partizānu cīņa faktiski tika iznīcināta nodevības rezultātā no pašu partizānu vidus. Tas bija karš, un dzīvot gribējās visiem,” rezumē A.Bambals, atklājot, ka partizānu cīņa Alūksnes apriņķī apspiesta, padomju varas pārstāvjiem atrodot nodevējus starp partizāņiem un tos savervējot.
