Alkoholisms ir slimība, kas mēdz nest līdzi darba zaudējumus, neskaitāmas ģimenes traģēdijas un zaudētus gadus. “Par alkoholiķi neviens nepiedzimst, par tādu kļūst dzīves laikā”, uzsver narkoloģe Lilita Caune. Kad atkarīgais vai viņa tuvinieki sāk meklēt speciālista palīdzību, bieži vien jau ir par vēlu.
Sabiedrībā eksistē virkne tā dēvēto mītu, ko cilvēki uztver kā pašsaprotamas lietas, pasmejas par tiem un turpina dzīvot uz to rēķina, taču patiesībā arvien dziļāk slīgst atkarībā.
Alkoholiķis nav tikai degradējies cilvēks, kas, rokām trīcot, staigā nemitīgā skurbulī un meklē, kur kādu lāsīti iedzert. Tā jau ir slimības pēdējā stadija, kurā grūti būs palīdzēt arī speciālistam. Alkohola atkarība sākas daudz agrāk.
Santīmus neskaita
«Alkoholisms ir sociāla slimība. Tas nozīmē, ka viss, kas notiek sabiedrībā, ir ļoti nozīmīgi. Jo valstī lielāks «bardaks», jo lielāks risks attīstīties alkoholismam. Arī Latvijā alkohola problēma vēršas plašumā, kaut gan cilvēkiem nav naudas, jo apreibināšanās ir ātrs glābējs krīzes situācijā. Protams, alkohols paaugstina komforta izjūtu, un ar tā palīdzību cilvēks ķeras pie pašsajūtas uzlabošanas, taču uzlabojumi ir tikai īslaicīgi. Tā notiek gandrīz ar visiem cilvēkiem, bet visi nekļūst atkarīgi. Līdz atkarībai nonāk soli pa solim,» skaidro L.Caune.
Daudzi ir nesaprašanā, kur vēl rast naudu alkoholam, ja maizei un pienam santīmi jāskaita. Cilvēki, kas šādi reaģē un jautā, parasti ir veseli, un viņiem alkohola dēļ domāšana nav izmainīta. Atkarīgajiem nauda vienmēr atradīsies, viņiem tās parasti pietrūkst citām vajadzībām, bet ne alkoholam, un te runa jau ir par patoloģisku tieksmi.
Var nedzert katru dienu
«Ir vairāki aplami argumenti, ar ko cilvēki mēdz aizbildināties, kad runa ir par alkohola lietošanu. Viens no biežākajiem attaisnojumiem ir: man nav nekādas tieksmes, es varu arī nedzert. Daudzi uzskata, ka alkoholiķis ir tikai tas, kuram ir nepārtraukta vēlme dzert. Patiesībā tādu alkoholiķu ir ļoti maz. Visbiežāk tieksme lietot alkoholu ir neapzināta un nepastāv visu laiku. Tāpēc vienam tieksmes impulss var parādīties reizi nedēļā, citam reizi trīs mēnešos. Manā praksē ir arī pacienti, kuri «noraujas» reizi gadā, bet viņi ir alkoholiķi, jo slimības un atkarības rādītāji to apstiprina,» skaidro narkoloģe.
Diagnozi – alkoholisms – var noteikt tikai speciālists. Bet arī ģimenes locekļi, skatoties, kas notiek ar tuvinieku, var izvērtēt, vai jau jāsāk uztraukties par atkarību vai arī tā vienkārši ir ieraduma dzeršana. Var būt arī tā, ka cilvēks daudz lieto alkoholu, bet atkarības pazīmju viņam nav. Kādas tās ir?
«Pastāv trīs slimības stadijas: pirmo parasti neievēro, jo tā noris bez būtiskām problēmām, otrajā cilvēks jau meklē speciālista palīdzību, bet trešajā stadijā viņam vairs prāta nepietiek, lai to darītu. Tāpēc ir ļoti svarīgi zināt agrīnos alkohola atkarības signālus,» uzsver ārste.
Atkarības signāli
Parasti alkohola lietošana izraisa patīkamas emocijas. Nav runas par situācijām, kad cilvēkam ir diskomforts un viņš iedzer, lai nomierinātos, noņemtu stresu, relaksētos, un pēc laika viņam tāpat vien nerodas vēlme šīs izjūtas atkārtot. Tāpēc ir svarīgi saprast, kāpēc alkohols tiek lietots.
«Būtiski ir pievērst uzmanību, kas ar cilvēku notiek, ja iecerētā alkohola lietošana nojūk, piemēram, pēkšņi jābrauc sievasmātei rakt kartupeļus. Kas notiek ar cilvēka garastāvokli, pašsajūtu? Ja šā iemesla dēļ viņš ir pārskaities, neapmierināts, sapīcis – tas ir viens no agrīnākajiem atkarības rādītājiem, un to sauc par situācijas izraisītu tieksmi. Cilvēks jau negrib dzert, tikai sajusties labi, jo alkohols ir instruments, kā to panākt,» skaidro speciāliste.
Svarīgi arī pavērot, kā cilvēks uzvedas, ja viņam tiek dota izvēle: apmeklēt pasākumu, kurā alkohola nebūs, vai tādu, kur noteikti būs arī iedzeršana. «Jāatceras, ka alkohola lietošanas novērojumi jāveic ilgākā laika posmā – gada, pāris gadu griezumā. Jāseko, kā attīstās notikumi, vai augošā proporcijā nemainās alkohola lietošanas biežums un daudzums. Ja proporcijas aug, tas atkal ir nopietns signāls,» skaidro L.Caune.
Sevi cienošs alkoholiķis vienmēr parūpēsies, lai būtu alkohola rezerves, kas parasti no tuviniekiem tiek slēptas. “Arī šis agrīnais signāls bieži vien tiek palaists garām”, atgādina speciāliste.
Alkoholisms izpaužas arī sistemātiskā grādīgā lietošanā. Tas nozīmē, ka cilvēks var nepiedzerties nekad, bet katru vakaru izdzert pa alus pudelei. “Ja nedēļā trīs vai vairāk dienas kaut nedaudz ir neskaidras, vēlams aiziet pie speciālista un pārrunāt šos jautājumus”, mudina L.Caune.
Ar kādu alkohola daudzumu organisms spēj tikt galā, nosaka fizioloģiskā tolerance. Pieaugušam cilvēkam – kādu alkohola daudzumu viņš var izdzert 24 stundu laikā pie individuāli vislabvēlīgākajiem nosacījumiem. Pieaugušam vīrietim fizioloģiskā tolerance svārstās no 300 līdz 500 mililitriem stiprā alkohola. Tas nozīmē, ja cilvēks pēc puslitra pudeles izdzeršanas nav ļoti stipri apreibis, jāsāk domāt, kā tas nākas, ka tik daudz var «turēt». Normāli būtu, ja pēc šāda alkohola daudzuma organisms reaģētu un cilvēkam būtu slikta pašsajūta, bet vēl labāk tik daudz vispār neizdzert. Tolerances pieaugums ir nākamais agrīnais signāls, kas liecina, ka organisms sāk pierast pie alkohola.
L.Caune atgādina, ka sākumā atkarība turas tradīciju rāmjos, bet vēlāk jau robežas zūd. Ārsti to sauc par atkarības medusmēnesi, jo cilvēkam veidojas ilūzija, ka viss ir ļoti labi – tik ātri nepiedzeras, pēc dzeršanas nekļūst slikti, var daudz «turēt», bet tie visi ir nopietni atkarības signāli.
Mīlestība nedziedē
Katrs organisms ir individuāls, tādēļ svarīgākais ir, vai cilvēks spēj paturēt kontroli pār lietotā alkohola biežumu, daudzumu un visām dzīves jomām kopumā. Ja alkohola dēļ ģimenē sāk rasties pārmetumi, strīdi, tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā. «Atkarības slimība nav tikai dzeršana, tā ir daudz plašāka – mainās cilvēks un visa viņa dzīve. Arī tad, ja cilvēks nedzer, viņš nepārstāj būt alkoholiķis, jo ir vesela virkne izmaiņu, kas dara viņa dzīvi sarežģītu. Viņš var tikt galā ar dzīvi, strādāt, veidot karjeru un visu kontrolēt. Sākumā kontroles zudums parādās tikai dzeršanas laikā, bet, turpinot lietot alkoholu, tas zūd arī citās jomās, tāpēc tiek pazaudēts darbs, izirst ģimenes, notiek vardarbība ģimenē,» skaidro L.Caune.
Milzīgs spēks ir mīlestībai, un cilvēks nereti domā, ka ar to pietiks, lai pārtrauktu dzeršanu. Ja ir alkohola atkarība, glābiņš nebūs arī mīlestība, atgādina narkoloģe. Tās dēļ var piedot pirmajās reizēs, bet ir maldīgi domāt, ka mīlestība atkarību dziedēs uz visiem laikiem. «Katra alkohola deva atkarību tikai padziļina un virza uz priekšu. Piebremzēt to var uz brīdi, piemēram, iemīlēšanās laikā, bet tas ir tikai laika jautājums, jo tieksmes impulss gūst virsroku un situācijas kontrole ir zūdoša. Pārmaiņas gaidāmas vien tad, ja alkoholu lietot pārtrauc pavisam. Tas ir tāpat kā ar alerģiju – ja bērnam ir alerģija pret zemenēm, tad tās viņš nedrīkst ēst nekādā veidā, ne svaigas, ne ievārījumā, ne pie kūkas,» skaidro L.Caune.
Dzeršanu veicina atkarīgi radinieki
Ja cilvēkam pamanīti vairāki alkoholisma atkarības signāli, ir svarīgi zināt, kā rīkoties tālāk. «Alkoholiķis nekad neatzīs, ka viņam ir problēma un palīdzību pats nemeklēs. Narkologs nevar noteikt diagnozi neklātienē, bet, uzklausot tuvinieku un kopīgi izvērtējot situāciju, aina ir daudzmaz skaidra. Tur, kur runa ir par atkarību, ir arī līdzatkarība. Parasti par saviem vīriem nāk runāt sievietes, otrādi notiek reti. Sieviete narkologam izsaka savas jūtas un saņem psihoterapeitisku atbalstu, kas jau ir solis uz kaut kādām dzīves pārmaiņām. Tuvinieki pie speciālista nāk ar domu, kā palīdzēt dzerošam cilvēkam, bet otru jau izmainīt nevar, mēs varam mainīt kaut ko tuvo cilvēku attieksmē, uzvedībā un saprašanā. Lielākie dzeršanas veicinātāji ir ģimenes locekļi, kas, gribot labu, dara pilnīgi nevajadzīgas lietas – risina problēmas, piedāvā dažāda veida palīdzību, atmaksā parādus un veic daudz citu darbību. Kad sieva vai mamma beidz veicināt tuvā cilvēka dzeršanu, var sagaidīt uzlabojumus,» norāda ārste.
