Vēl šā gada sākumā prognozes attiecībā uz degvielas cenām Latvijā bija vērtējamas kā neviennozīmīgas. Dažādi eksperti izteica bažas, ka viena benzīna litra cena pārsniegs viena lata robežu, savukārt degvielas tirgotāji pauda cerību, ka līdz 90 santīmiem šī cena tā arī nenonāks. Patiesība izrādījās kaut kur pa vidu, un nu jau ilgstoši A95 markas benzīna cena svārstās ap 90 santīmiem. Šīs svārstības vislielākajā mērā vērojamas tieši divu lielāko tirgotāju – “Neste” un “Statoil” – uzpildes stacijās, kas, tuvojoties nedēļas nogalei, nereti cenas samazina, lai jau nākamās nedēļas sākumā tās varētu atkal pacelt.
Tikmēr daļa uzņēmēju, kas savulaik ir nevis kļuvuši par kāda lielas starptautiskas degvielas tirdzniecības kompānijas pārstāvi Latvijā, bet gan mēģinājuši benzīnu un dīzeļdegvielu tirgot pašu spēkiem, šobrīd meklē veidus, kā izdzīvot, jo, strādājot tāpat kā līdz šim, ar lielajiem flagmaņiem konkurēt vairs nespēj. Piemēram, SIA “Liepiņš” izšķīrās par visu sev piederošo degvielas uzpildes staciju iznomāšanu SIA “Ziemeļu nafta” turpmākos desmit gadus. Līdz šim darījumam “Ziemeļu naftai” bija 19 uzpildes stacijas, bet līdz ar nomas līguma noslēgšanu tā ieguvusi savā rīcībā četras uzpildes stacijas Rīgā – Strengu ielā, Vībotņu ielā, Ūdens ielā un Deglava ielā, kā arī Inčukalna novadā uz Veclaicenes šosejas. Taču tās nebūt nav vienīgās degvielas mazumtirdzniecības kompānijas, kas mēģina savu turpmāko darbu organizēt šādā veidā.
Lai izdzīvotu, pietiekami daudzu mazo degvielas uzpildes staciju īpašnieki izšķiras par savu uzņēmumu apvienošanu ar spēcīgākiem spēlētājiem vai to pārdošanu, apliecina Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Stirāns.
– Pēdējā laikā benzīna cenas Latvijā ir apmēram 90 santīmi litrā, tomēr faktiski nepārtraukti notiek tās svārstības vairāku santīmu robežās. Vai ir iespējams definēt – kas īsti notiek ar degvielas cenām?
– Naftas un mazuta cenas pēdējā laikā pasaules tirgū dažādu notikumu ietekmē mainās ļoti strauji, un tādējādi arī ir vērojamas izmaiņas mazumtirdzniecības cenās. Diezgan bieži ir dzirdams, ka pasaulē minētajiem produktiem cenas gan regulāri mainās, taču Latvijas mazumtirgotāji uz šo procesu pietiekami bieži un laikus nereaģē. Kā liecina pēdējā laika dati un situācija degvielas uzpildes stacijās, šobrīd arī vietējie mazumtirgotāji uz cenu izmaiņām reaģē ievērojami biežāk.
– Cik liela loma degvielas cenu maiņai ir iekšējiem faktoriem?
– Protams, šāda loma ir. Jāņem vērā, ka Latvijā ir pietiekami daudz dažādu degvielas tirgotāju, un tādējādi valda konkurences cīņa. Tirgotāji izmanto dažādus paņēmienus, kā piesaistīt tieši savām uzpildes stacijām vairāk klientu, ieskaitot atlaižu politiku degvielai, piemēram, nedēļas nogalēs. To, kurā brīdī šādas atlaides piemērot vai nepiemērot, gan izdomā katrs tirgotājs – atbilstoši saviem ieskatiem.
Jāteic gan, ka pēdējā laikā biežās cenu maiņas nav vienīgais lielās konkurences cīņas rezultāts. Jau zināmu laiku ir vērojams process, kad no tirgus faktiski aiziet mazie degvielas tirgotāji. Tie vai nu apvienojas ar lielākiem tirgus spēlētājiem, vai pārdod savas degvielas uzpildes stacijas, vai arī vienkārši slēdz uzņēmumus. Jau iepriekš tika prognozēts, ka šādas tirgus korekcijas varētu notikt, un šobrīd tas arī piepildās. Tiesa, vismaz pagaidām vēl nav iespējams pateikt, cik degvielas tirgotāju ir izšķīrušies par attiecīgo soli.
– Vai jūsu skatījumā šis mazo degvielas uzpildes staciju apvienošanās, pārdošanas un likvidācijas process turpināsies arī nākotnē?
– Domāju, ka par beigušos šo procesu nosaukt vēl būtu pāragri, tas turpināsies vēl dažus turpmākos gadus.
– Kā degvielas tirdzniecības kompānijas, īpaši mazās, kas strādā lauku rajonos, pārcieš augstās cenas?
– Nenoliedzami – izturēt situāciju, kāda ir izveidojusies saistībā ar augstajām cenām, vieglāk ir izturēt lielajām degvielas mazumtirdzniecības kompānijām, kas var rēķināties ar pietiekami augstu patēriņa līmeni un tādējādi noteikt salīdzinoši mazu uzcenojumu katram litram. Jāteic, ka tieši šis augstās cenas faktors lielā mērā ir kalpojis par iemeslu tam, ka mazie mazumtirgotāji ir bijuši spiesti lemt par sava biznesa pārdošanu, likvidāciju vai arī apvienošanu ar citiem tirgotājiem. Kā jau minēts, šis process turpinās.
– Kā patērētāji ir reaģējuši uz straujo degvielas, it īpaši benzīna cenas sadārdzinājumu? Vai šogad var runāt par degvielas patēriņa samazinājumu Latvijā?
– Par samazinājumu galīgi runāt nevar. Šā gada pirmajos sešos mēnešos degvielas patēriņš, salīdzinot ar situāciju attiecīgajā periodā pērn, ir palielinājies par vienu procentu. Protams, var teikt, ka palielinājums ir niecīgs, un tā ir taisnība, tomēr notiekošais šajā jomā liecina par pozitīvu tendenci. Fakts, ka degvielas patēriņš kaut nedaudz aug, rāda, ka daudzkārt izskanējušās runas par ekonomikas atveseļošanos, attīstību Latvijā nav bijušas bez pamata. Cita runa ir par to, ka ir pamanījusies Latvijas automašīnu parka “ēstgriba”. Respektīvi, ir samazinājies benzīna patēriņš, bet tas ir pieaudzis dīzeļdegvielai un gāzei. Jāatgādina, ka šogad, valsts budžetu konsolidējot, tika palielināts akcīzes nodoklis tieši benzīnam, tādējādi sadārdzinot šo projektu, un patērētāji uz to ir adekvāti reaģējuši, izvēloties auto ar dīzeļmotoriem, kā arī investējot savu automašīnu aprīkošanā ar gāzes iekārtām.
– Parasti kontekstā ar degvielas tirdzniecību tiek runāts arī par šā produkta kontrabandu. Kāda ir situācija šajā jomā?
– Protams, nevar noliegt, ka nelegālās degvielas īpatsvars Latvijas tirgū ir pietiekami liels, tomēr objektīvu iemeslu dēļ tās patiesos apmērus aprēķināt nav pat iespējams. Būtiskākā šī problēma ir reģionos, kas atrodas līdzās Krievijas robežai. Nevar noliegt, ka kopējā ekonomiskā situācija Latgalē krasi atšķiras, piemēram, no Rīgas vai Kurzemes. Tomēr mēs skaidri redzam, ka ievērojami atšķiras legālās degvielas patēriņš Kurzemē un Latgalē, proti, pēdējā no abiem minētajiem reģioniem tas ir mazāks. Šis aspekts ļauj uzskatīt, ka Latvijas – Krievijas robeža joprojām ir “caura” un mūsu valstī ievestais nelegālās degvielas apjoms ir pietiekami liels.
– Iedzīvotāji krīzes iespaidā ir palikuši bez darba, mēģina piepelnīties, ieved no Krievijas degvielu savu automašīnu bākās un pēc tam mēģina to pārdot. Runa ir par šāda veida nelegālo tirdzniecību vai arī kontrabandu rūpnieciskos apmēros?
– Tirgū notiekošie procesi ļauj domāt, ka tie nelegālās degvielas apjomi, kas tiek izplatīti Latvijā, tomēr nevarētu būt ievesti ar atsevišķām vieglajām automašīnām vai tamlīdzīgā veidā. Šeit visdrīzāk runa ir par organizēto noziedzību. Protams, ir cilvēki, kas izmanto automašīnas ar lielām bākām, lai varētu ievest degvielu un to pārdot, tādējādi pelnot sev iztiku. Tomēr šādi ievestais degvielas apjoms ir salīdzinoši tik niecīgs, ka nesagādā nopietnas problēmas legālajiem tirgotājiem. Uzņēmējus finansiāli nelabvēlīgi ietekmē organizēta nelegālās degvielas ievešana, kas notiek daudz lielākos apmēros.
– Cik lielā mērā var runāt par to, ka Latvijas degvielas tirgotāji cenu dēļ zaudē kaimiņvalstu Lietuvas un Igaunijas tirgotājiem?
– Šis jautājums ir aktuāls tikai attiecībā uz tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo pie pašas Lietuvas vai Igaunijas robežas. Ir skaidrs, ka cilvēki no Rīgas vai jebkura cita rajona nebrauc uz abām minētajām kaimiņvalstīm, lai iegādātos degvielu, jo tas gluži vienkārši neatmaksājas. Cita situācija ir tad, ja cilvēks dzīvo piecu minūšu attālumā no degvielas uzpildes stacijas Lietuvā vai Igaunijā – šādos gadījumos ir izdevīgi brīžos, kad kaimiņvalstīs degvielas cena ir zemāka nekā Latvijā, doties pēc šā produkta uz turieni. Īpaši uzskatāmi tas ir, piemēram, Valkā, kas robežojas ar Valgu Igaunijā – tur iedzīvotāji abas šīs apdzīvotās vietas faktiski visu laiku ir uzskatījuši par vienu pilsētu.
