Pļaujas svētki sākās ar piemiņas brīdi Ates muzeja dibinātājam Viktoram Ķirpam. Latvijas valsts un kultūras mantojuma karogus, skanot dziesmai “Nevis slinkojot un pūstot”, mastā uzvilka Strautiņu un Ziemera mazpulcēni. Ates muzeja kolektīvs, svētku režisore Ina Rubene un atbalstītāji bija gādājuši, lai Pļaujas svētkos interesanti būtu dažādām paaudzēm.
Katrs varēja iepazīt dažādus latviešu zemnieka rudens un ikdienas senos darbus un pats iemēģināt roku to veikšanā. Vērojot labības kulšanu ar spriguļiem, apmeklētāji neticīgi jautāja, vai tad tā varot kaut ko izkult. Kad pašiem piedāvāja pastrādāt ar spriguli, domas uzreiz mainījās. Labības kulšanu ikviens varēja vērot arī, kad darbināja kuļmašīnu. Graudu malšanu ar rokas dzirnavām izmēģināja daudzi – Ilze no Alūksnes atzina, ka mūsdienās būtu ilgi jāpierod, lai sieviete tagad ikdienā ko tādu varētu darīt. Vērojot piena separēšanu, arī es atminējos, kā bērnībā pie vecmāmiņas lauku mājā to darīja. Bet veļas mazgāšana sārmainajā ūdenī un velēšana uz veleknes mūsdienās šķiet kas ļoti tāls un neiespējams. Varēja vērot arī maizes cepšanu, klūgu gatavošanu un citus senos darbus, aplūkot muzeja krājumu. Ar pašu audzēto produkciju un darinājumiem sevi prezentēja arī mazpulcēni no Ziemera un Strautiņiem. Lauku darbus demonstrēja gan Alūksnes novada ļaudis un amatnieki Laimonis Bāliņš, Harijs Buliņš, folkloras kopu dalībnieki no Ziemera, Jaunlaicenes, Burtniekiem un Balvu novada Briežuciema, gan Tautas lietišķās mākslas studijas no Alūksnes un Gulbenes. Varēja iegādāties arī mājās sietu sieru, ceptu maizi, pašu dzītu kandžu, žāvētas zivis un citus labumus.
Ates muzeja direktore Natālija Pomerance priecājas, ka Pļaujas svētku laikā apmeklētāji uzdāvināja jaunus eksponātus. “Kungs no Rankas mums uzdāvināja interesantu atmiņu stāstu un fotogrāfiju par Otes dzirnavu melderi, kurš tur strādājis no 1905. līdz 1921.gadam, bet Gulbenes novada ļaudis – bumbas, ar kādām senči veļu mazgājuši. Visticamāk, tās ir no kaučuka, bet vēl pētīsim, kas tas ir par materiālu. Šo dāvinājumu jau uzreiz likām lietā un varējām apmeklētājiem parādīt ko jaunu. Turpmāk ikviens tās varēs aplūkot muzeja krājumā,” saka N.Pomerance. Sadarbībā ar ilzeniešiem šogad Pļaujas svētkos pirmo reizi notika animācijas filmu veidošana dzirnavu ēkā. N.Pomerance saka lielu paldies arī Bejas novadpētniecības centra vadītājai Jolantai Baldiņai par līdzdarbošanos svētku norisē. Savu ieguldījumu svētkiem sniedza arī Ilzenes, Alūksnes, Apes un Gulbenes puses floristi, dāvājot skaistus dekorus.
“Alūksnes Ziņu” uzrunātie apmeklētāji bija sajūsmā par svētkiem. Endels Kazaks no Apes novada muzejā bijis daudzas reizes, bet vienmēr atgriežas ar lielu interesi. “Pats jaunībā arī tāpat esmu strādājis, linus maļot un kulstot, esmu arī virves tinis, pļāvis sienu ar pļaujmašīnu, ko velk zirgs,” viņš smaidot saka. Ilze Laizāne no Mazsalacas atzīst – uz Pļaujas svētkiem gatavojusies braukt jau piecus gadus, bet vienmēr darbs tam patraucējis. Šogad atbraukusi ar mazbērniem un ir priecīga par brīnišķīgo atmosfēru. Pēc kārtīgas strādāšanas pienācās arī atpūta – Gulbenes Tautas teātra izrāde “Trīnes grēki”. N.Pomerance pauž gandarījumu, ka muzeju svētkos “gāza riņķī” un ieguldītais darbs jau nes augļus. “Vislielākais gandarījums bija, kad Mirdza Ķirpa ar meitu Māru atzina – šogad svētkos esot valdījusi tāda atmosfēra kā muzeja dibinātāja Viktora Ķirpa laikā… Mēs esam sasnieguši to, uz ko tiecāmies, bet neapstāsimies. To attīstīsim un popularizēsim arī turpmāk apliecinot, ka Latvijas mazākajā pagastā ir viens no visapmeklētākajiem Ziemeļvidzemes pagastu muzejiem – visas Latvijas muzejs!” saka N.Pomerance.
