Jūlijā vairākās intervijās izvirzīju ierosmi par to, ka varu jādod tautas rokās un rosināju ideju par vēlēšanu sistēmas kardinālu maiņu Latvijā. Liels prieks, ka ierosme raisījusi diskusiju sabiedrībā un, kas ļoti būtiski, apspriešanu arī…
Kāpēc vispār vajadzīga šī diskusija par vēlēšanu sistēmas maiņu un kāpēc tā jāmaina? Lai runā skaitļu un faktu argumenti. Neatkarīgi no tā, kas parlamentu vadītu, vai tur ir daudz jaunu seju, vai tie paši „vecie vēži”, bet ar apskaužamu regularitāti gadiem ilgi Saeimas darbu atzinīgi vērtē ne vairāk kā 10-12% vēlētāju, reizēm viņu ir vēl mazāk. Vai 90 procentu neapmierinātība par kaut ko neliecina? Uzskatu, ka pašreizējā vēlēšanu sistēma nedod nekādas garantijas, ka jaunievēlētajā 11. Saeimā neatsāksies vecie tikumi, ka balsojumi būs atkal tautai nesaprotami un neizskaidrojami, nevis pēc sirdsapziņas, bet gan diriģējoša īkšķa kustībām. Būtībā tieši proporcionālā vēlēšanu sistēma rada plaisu starp tautu un varu, jo starpā ir iespraukušās partijas ar deputātu sarakstiem. Ja mēs nemainīsim vēlēšanu sistēmu, ja necelsim deputāta atbildības līmeni, ja neatdosim varu tautai, tad var tikt sagrautas pašas lielākās un lolotākās cilvēku cerības, kuras saistās ar nākošo Saeimu.
Ko es ierosinu? Mana priekšlikuma būtība ir vienkārša. Jādod iespēju cilvēkiem vēlēt parlamentu nevis no partijās rediģētām listēm, bet patiešām SAVUS deputātus, pa vienam no katra apgabala. Ja saglabājam patreizējo deputātu skaitu, tad šādi apgabali Latvijā varētu būt simts. Ja sadalām visu Latvijas balstiesīgo pilsoņu skaitu ar simts vēlēšanu apgabalu skaitu, tad rezultātā iegūstam to, ka katru deputātu tiešās vēlēšanās ievēlētu apmēram piecpadsmit tūkstoši apgabalā dzīvojošie vēlētāji. To sauc par mažoritāro vēlēšanu sistēmu.
Bet tagad par abu politisko „lauvu” priekšlikumiem. Zatlera kunga ierosinātā Igaunijas vēlēšanu sistēma ir mums pierastās vēlēšanu sistēmas modifikācija. Līdzīgs ir arī deputātu skaits – 101. Tikai mūsu piecu vēlēšanu apgabalu vietā, igauņiem tādu ir divpadsmit. Tas būtu solis uz priekšu, jo vēlēšanu apgabali būtu mazāki, līdz ar to ievēlētajiem deputātiem jābūt atpazīstamākiem un tāpēc iespējami biežāk jāparādās pie vēlētājiem. Taču šis modelis neatrisina būtisku lietu. Pilnībā saglabājas partiju sistēma un netiek dota iespēja izvirzīt un ievēlēt apgabalā dzīvojošus cienījamus un bezpartejiskus cilvēkus. Līdz ar to reālā vara tāpat kā patreiz paliktu partijām, nevis tautai.
Godmaņa kunga aizstāvētais Lietuvas modelis arī ir veiksmīgāks par mūsējo. Lietuvā ir 141 deputāts – 70, tāpat kā šobrīd pie mums, tiek ievēlēti no partiju sarakstiem, bet 71 tiek ievēlēts kā manā priekšlikumā – katram cīnoties savā vēlēšanu apgabalā. Tas arī ir šīs jauktās vēlēšanu sistēmas lielākais pluss – tiek dota iespēja izvirzīt neatkarīgus kandidātus, kas Lietuvā ļāvis politikā darboties vairākiem visā valstī atzītiem valstsvīriem, ko tauta, apmierināta ar viņu darbību, pārvēlē vēl un vēl, un kuri patiesi rūpējas par savu pilsētu vai novadu. Bet Lietuvas modelis, lai arī labāks, ir iespējams tikai kā pārejas modelis, jo tam ir nopietnas „ēnas puses”. Jāņem vērā, ka pusi no deputātiem ievēl no partiju sarakstiem, un tie partiju pārstāvji, kuri iepriekš ir strādājuši godam, tiek ievēlēti arī no mazajiem vēlēšanu apgabaliem. Rezultāts ir tāds, ka arī šajā variantā, lai arī mazāk, bet noteicošā loma ir partijām, nevis tautas tieši ievēlētajiem cilvēkiem. Tāpēc uzskatu, ka vislabākā ir pilnīga atteikšanās no partiju sarakstu vēlēšanu principa un pilnīga pāreja uz manis ierosināto mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Tā ir plaši praktizēta, vispārpieņemta vēlēšanu kārtība valstīs, kuru demokrātiskumu neviens neapšauba – Francijā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā u.c., kopskaitā 68 pasaules valstīs. Un šādu izmaiņu rezultātā visvairāk iegūtu Cilvēki. Ja deputātu ievēlētu no neliela apgabala, tad viņš ik nedēļu tiktos ar saviem vēlētājiem, stāstītu, skaidrotu, prasītu padomu un atļauju rīkoties tā un nevis citādi. Katrā balsojumā vēlētāji viņu cieši „turētu pie pogas”. Lai cik sena ir mūsu Satversme, bet pat tur nav teikts ne vārds par to, ka deputātiem jānāk tikai no partiju vidus. Būtu vienkāršāk arī atsaukt deputātu, kurš sagrēkojis vai neapmierina vēlētājus, kurpretī mūsu pašreizējā sistēmā tas vispār nav iespējams!
Kāpēc šīs diskusijas par vēlēšanu sistēmas maiņu līdz šim gājušas tik grūti? Šādai vēlēšanu sistēmas reformai ir liela pretestība dažu politisko partiju vidū. Šīm partijām nepatīk, ka mažoritāru vēlēšanu ceļā būtu jāpanāk simts atsevišķu kandidātu ievēlēšana, nevis tikai piecu sarakstu uzlikšana vēlēšanās, kā ir tagad – respektīvi, vajadzētu 100 lokomotīves, nevis vienu vai piecas. Un tam daudzas partijas nav nedz tik stipras, nedz sazarotas un iesakņotas novados – tām ir labi tā, kā ir. Un ir tā, ka Rīgas birojā nolemj, kurš kandidāts būs labs lauku cilvēkam.
Esmu pārliecināta, ka šajā lietā būs izmaiņas. Kas par to liecina? Situāciju varētu ietekmēt tas, ka iesaistās politiskie līderi. Jācer, ka arī 11. Saeimā vairākumā būs vēlēšanu sistēmas izmaiņu rosinātāji politiķi. Otrkārt, par šo jautājumu savs viedoklis ir arī Eiropai. Šajās dienās Eiropas Drošības un Sadarbības organizācija (EDSO) atkārtoti ir paudusi, ka Latvijā būtu jādod iespēja vēlēšanās kandidēt neatkarīgiem, pie partijām nepiederošiem cilvēkiem. Treškārt, citēšu, ko par šo lietu saka Valsts kontroliere Inguna Sudraba, kuras viedoklī cilvēki ieklausās – „Mūsu valstī būtu noderīgi ieviest jaunu vēlēšanu kārtību – tādu, kura dotu iespēju balsot arī par konkrētu cilvēku, nevis visu politisko spēku kopumā”. Bet pats galvenais būtu jaunievēlētā parlamenta labā griba un pozitīvā vēlme atdot varu tautai un uzlabot cilvēku dzīvi.
