Svētdien Latvija atzīmēja īpašu jubileju – apritēja 20 gadi,kopš valsts neatkarības atgūšanas.
Tās pašas dienas vakarā es televīzijā skatījos raidījumu. Tā viesi bija cilvēki, kas stāvējuši pie atjaunotās Latvijas šūpuļa. Prātā palicis pirmais viņiem uzdotais jautājums: vai viņi lepojas ar neatkarības laikā paveikto? Cerētās atbildes, kas paustu skaidru nostāju, es gan nesagaidīju, tomēr piefiksēju frāzi, ka varam justies lepni par valsts neatkarības atgūšanu un iespēju dzīvot brīvā valstī. Tas man atsauca atmiņā daudzas citas situācijas, kad šī frāze pieminēta: varam būt lepni, ka dzīvojam neatkarīgā valstī. Jā, es arī esmu lepna par to, ko tautieši izdarījuši pirms 20 gadiem. Tāpat izjūtu lepnumu, kad klausos par “Baltijas ceļu”, kura atceres pasākumi vakar notika, un citiem vēstures notikumiem, kad latvieši parādījuši savu vienotību un spēku.
Tajā pašā laikā dažkārt uzmācas sajūta, ka šis lepnums ir nevietā. Tāda atbilde būtu īsti vietā, ja vajadzētu atbildēt uz jautājumu, vai lepojaties ar notikumiem pirms 20 gadiem, taču cik ilgi mēs atsauksimies uz lepnumu par neatkarības atgūšanu, vērtējot turpmākajos gados notikušo? Manās acīs lepoties ar pagātnes notikumiem brīdī, kad vajadzētu pievērsties tagadnei, nozīmē parādīt, ka esi palicis turpat, kur biji. Lai cik ļoti man būtu svarīgs šis sasniegums, gribētos, kaut šo vēstures lappusi mēs pieminētu, bet nejauktu iekšā tur, kur to var tikai aptraipīt. Tieši tāpēc Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienā vēlētu, kaut turpmākajos gados mūsu lepnums bagātinātos ar jauniem notikumiem, kurus turpmāk varētu pieminēt līdzās tiem, par kuriem vairs nav šaubu – jā, mēs lepojamies.
