Saeimā šobrīd tā arī neizskatītas ir desmit iniciatīvas, ko savulaik ir iesniedzis bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, atklāj nu jau bijušais Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis.
– Vai, jūsuprāt, ir nepieciešams saglabāt Valsts prezidenta paspārnē tādu struktūru kā Stratēģiskās analīzes komisija (SAK)?
– Valsts prezidenta paspārnē noteikti ir vajadzīga domnīca, un tai ir stratēģisks uzdevums. Jautājums, saukt to par SAK, kas ir Vairas Vīķes – Freibergas savulaik ieviestais nosaukums, vai kā citādi, ir prezidenta ziņā. Manā skatījumā ne tikai Valsts prezidentam, bet arī visām nopietnām politiskajām partijām būtu nepieciešamas aktīvi darbojošās ekspertu domnīcas. Šādas domnīcas ir tas, kā Latvijas politikā ir gadiem ilgi trūcis, tas nav bijis sistēmiski klātesošs. Tām ir jābūt multiplicētām kā politiskās dzīves sastāvdaļai.
– Kāds ir praktiskais guvums, ko SAK devusi pēdējo trīs gadu laikā, kad to vadījāt jūs?
– Valsts prezidents nav izdarījis nepareizas, nekompetentas rīcības ekonomikas jomā. Es gribētu tomēr vērst uzmanību uz to, ka SAK nav brīvi planējoša vienība – tā ir Valsts prezidenta vienība. Tas nozīmē, ka tās uzdevums ir sniegt padomus, komentārus, skaidrojumus prezidentam, tādējādi palīdzot viņam izstrādāt politiku, rīcību. Piemēram, viena no viņa rīcībām ir visu likumprojektu caurskatīšana, kurus viņš vai nu akceptē, vai arī sūta atpakaļ uz Saeimu. Viņš nevar aizsūtīt caurlūkošanai vien tos likumprojektus, kas saistīti ar valsts budžetu – tā to paredz Konstitūcija. Turklāt parlamenta rīcība īpaši jau pēdējos gados ir bijusi tāda, ka tur strādājošie deputāti tieši uz pēdējo lasījumu cenšas likumprojektos iestrādāt velns viņu zina ko. Līdz ar to prezidenta nostājai ir kritiska nozīme. Tas ir publiski mazāk redzams process, tomēr tas ir regulārs prezidenta ikdienas darbs.
Tāpat runa ir par Valsts prezidenta rīcību ārzemēs. Tas, kas ir tieši SAK darba rezultāts, ir “Valodu krasts” – augsto digitālo tehnoloģiju projekts, ko prezidents piedāvāja “Microsoft” bosam 2009. gadā. “Microsoft” piekrita to finansēt, un tas saistās ar programmatūras izstrādi dažādām tulkošanas vajadzībām. Turklāt tulkošanai nevis no valodas uz valodu, bet gan semantiskā līmenī. Bez SAK šāda projekta Latvijā vispār nebūtu. Te runa ir ne tikai par noteiktām investīcijām, bet arī noteikta veida industriālu paraugu, kā vajadzētu attīstīt ekonomiku.
Jārunā arī par līguma līmenī esošo jauna veida zinātnes parku, kas top sadarbībā ar Rīgas domi, Latvijas Universitāti un Rīgas Tehnisko universitāti. Šā projekta sagataves ir SAK nopelns. Darbs šajā jomā sākās 2010. gada jūnijā.
Ir arī dažādi pasākumi, kas saistās ar valdības darbu, piemēram, sociālā tīkla stratēģija, ko Ministru kabinets izstrādāja tieši mūsu aktīvas bakstīšanas rezultātā – līdz tam neviena ministrija nebija pat sākusi domāt par reformām izglītības un veselības aprūpes jomā. Tika pieņemts lēmums arī uzsākt reformu augstākās izglītības jomā – līdz tam visiem viss bija šķitis labākajā kārtībā. Tas, ka pagājušā gada augustā netika pieņemts ļoti vājš reformas plāns, ir tieši SAK darbošanās rezultāts.
– Vai lielā mērā problēma nav faktā, ka šāda komisija var izdomāt visu ko, bet likumdošana neuzliek par pienākumu likumdevējam to ņemt vērā?
– Šeit jautājums ir par premjerministra pozīciju. Vai viņa pozīcija ir ļaut atstāt reformas starp nozarēm vai arī nostādīt tomēr zināmu valdības politiku. Atkarībā no premjera nostājas arī pašreizējā likumdošanas situācijā ir iespējams kaut ko panākt ātrāk vai lēnāk. Skaidrs, ka Latvijas valdībai ir nozariskas koalīcijas formāts, un tas nozīmē, ka reformas kādā no jomām ir apgrūtinātas, jo tas automātiski ir politisks jautājums, kas krīt starp partiju krēsliem. Bet tas drīzāk ir atkarīgs nevis no SAK, bet gan no tā, kā ir veidoti politisko lēmumu pieņemšanas principi valstī. Skaidrs, ka, piemēram, augstskolu sakarā reformu procesam vajadzēja notikt ātrāk, savlaicīgāk. Protams, tas, ka šajā jautājumā ZZS ir vienā, bet “Vienotība” – otrā pusē, šo procesu ir apgrūtinājis. Turklāt SAK jau nav juridiskas varas. SAK var paust savu viedokli, kuru pārējie var ignorēt.
– Sanāk, ka SAK šajā jomā ir līdzīgi strādājoša Tiesībsarga birojam?
– Principā tā ir! SAK var kaut ko teikt, un liela nozīme ir tam, cik lielu rezonansi pateiktais ir radījis, cik skaļi tas ir noskanējis. Normāla mierīga darba procesa rezultātā izmaiņas nenotiek. Tas ir iemesls tam, kāpēc skaļi tika runāts par augstskolu reformu nepieciešamību, lai šis jautājums tā arī nepaliktu vien ministriju ierēdņu kabinetu līmenī.
– Vai kaut viens SAK ierosinājums rezultātā ir guvis likuma spēku?
– Likuma spēku… SAK nav pilnīgi izolēts spēlētājs. Piemēram, sociālā tīkla programma lielā mērā ir mūsu rezultāts. Ceru, ka tiks pieņemts fiskālās disciplīnas likums, kas šobrīd gaida savu kārtu. Valsts prezidentam ir desmit iniciatīvas, kas šobrīd stāv tā arī neizskatītas Saeimā. Ja Saeima var ignorēt Valsts prezidenta iniciatīvas, tas vienkārši rāda, cik grūts ir likumdošanas process Latvijā. Mēs dzīvojam parlamentārā republikā – Saeima var darīt, ko vien grib, tostarp pateikt “jā, protams”, bet realitātē tā arī neko neizdarīt. Programma “Latvija 20 – 30” tika pieņemta pagājušā gada jūnijā, un tas bija rezultāts tam, ka tika noorganizētas “padsmit” SAK sēdes, kurās par katru šīs programmas nodaļu tika diskutēts – deputātiem tika stāstīts, skaidrots un “ieborēts”. Es ceru, ka vismaz daļai no viņiem radās īstais priekšstats par procesiem šajā jomā. Jā, tas ir nogurdinošs darbs – “padsmit” reizes skaidrot deputātiem, kas ir kas. Bija gadījumi, kad trīs reizes runājām par vienu un to pašu.
Gribētu vien piebilst, ka patiesībā neviens SAK nolikuma punkts šādas darbības pat neparedz. Nolikuma ietvaros mēs varētu mierīgi sēdēt, vispār neparādoties parlamenta ēkā un neķēpāties ar valdību. Tas, par ko mēs te visu laiku runājam, nav nemaz paredzēts SAK nolikumā.
– Tādā gadījumā atgriežamies pie jautājuma, vai šādai komisijai vispār ir praktiska jēga?
– Domnīcām ir dažādas nozīmes. Lielbritānijā ir līdzīga struktūra, kas pērn, kad Kamerona valdībai vajadzēja taisīt valsts budžeta grozījumus, nāca klajā ar dažādiem scenārijiem, kā tas varētu notikt. Šādas domnīcas ir tāpēc, lai dotu politiķiem variantus, par kuriem viņi nav iespringuši domāt, nevar to izdarīt, viņiem nav nepieciešamās kompetences utt. Ir arī domnīcas, kas runā par ļoti abstraktām lietām – globālo sasilšanu un kaut ko tamlīdzīgu. Mūsu komisija centās vairāk tiekties uz scenāriju, variantu izstrādi. Manuprāt, mūsu piedāvātais variants par augstskolu finansēšanu – tas ir radikāli citādāks, nekā domā valdība vai Izglītības un zinātnes ministrija. Bet mēs uzskatām, ka tas ir nepieciešams. Mums nereti pārmeta, ka neesam izstrādājuši valsts ilgtermiņa attīstības plānu. Es nezinu, ko vēl mums vajadzēja izstrādāt – darbojāmies saskaņā ar ļoti konkrētām lietām V. Zatlera noteiktajos prioritārajos virzienos, proti, izglītības un ekonomikas jomā.
– Lielu ažiotāžu ir radījis SAK piedāvājums, ka augstāko izglītību vairs vispār nesubsidē valsts. Kāpēc?
– Mūsu piedāvājums paredz, ka valsts subsidē augstāko izglītību, tikai nedaudz citādāk, kā tas ir šobrīd. Jā, manā skatījumā tam ir jānotiek kredītu veidā, bet šeit runa ir par publisko naudu. Tas nozīmē, ka studentam nebūtu jāiet uz banku un jāaizņemas privātais kapitāls. Sekmīgs students, kuru uzņem savās rindās augstākā mācību iestāde, automātiski kvalificējas studiju kredīta saņemšanai, ko piešķir valsts un administrē valsts izveidots fonds.
– Savukārt pēc studijām šāds aizdevums būtu laika gaitā jāatdod.
– Nav obligāti. Tas lielā mērā saistīts ar to, ko cilvēks dara pēc studiju beigām. Ja viņam nebūs ienākumu, aizdevumu atdot nevajadzēs. Ja ienākumi tomēr būs, bet vienā brīdī tie samazināsies zem noteikta līmeņa, parāda atdošanas process tiks pārtraukts. Ja cilvēks tiks atlaists no darba, viņam parāds jāatmaksā nebūs. Tas būs jāatsāk maksāt tikai kopš brīža, kad būs pienācīgs ienākumu līmenis, turklāt tikai no tās daļas, kas būs virs noteikta sliekšņa. Tā nebūtu klasiska kredīta atdošana. Tāpat šāds parāds nebūtu zināmu laiku jāatdod gadījumos, ja cilvēks strādās valstiski svarīgās jomās, piemēram, skolotājiem. Proti, ja cilvēks piecus gadus nostrādā valsts darbā par skolotāju, viņam šis parāds jāatlaiž. Bet, ja cilvēks, iegūstot attiecīgu profesiju, strādā kaut kur pavisam citur, parāds, protams, būtu jāatdod. Šāda sistēma būtu nepieciešama, lai cilvēki vienkārši neiedzīvotos uz nodokļu maksātāju rēķina. Tādējādi var uzskatīt, ka šī izglītības sistēma joprojām būtu subsidēta, bet citādākā veidā, nekā šobrīd. Neviens privātais uzņēmums šādiem nosacījumiem nekad nepiekritīs.
– Šīs koncepcijas pretinieki gan uzsver, ka tās ieviešanas gadījumā samazinātos to cilvēku skaits, kas vēlētos studēt, piemēram, tehniskās zinātnes, ņemot vērā, ka šādu studiju pašizmaksa ir salīdzinoši dārga. Piekrītat?
– Protams, katrs studiju mācību process izmaksā dārgāk vai lētāk – tā ir taisnība. Piemēram, zobārstniecības studijas maksā visnotaļ dārgi, taču jautājums ir par to, vai šīs izmaksas būtu jāsedz nodokļu maksātājiem. Es neesmu simtprocentīgi pārliecināts, ņemot vērā zobārstu ienākumus, sākot reāli strādāt. Tāpat neesmu pārliecināts, vai banku jomā strādājošajiem būtu jāapmaksā studijas no nodokļu maksātāju naudas.
