Savulaik lasītāju iecienīts bija laikraksts „Sports”, kurā vismaz reizi nedēļā tika publicēti dažādi konkursi lasītājiem. Arī Pēteris, tolaik būdams astoņpadsmitgadīgs jauneklis, no savas darba algas kādu daļu atvēlēja šī izdevuma abonēšanai un diezgan bieži piedalījās dažādos konkursiņos. Papildinādams savas zināšanas gan ar šajā laikrakstā publicētajām ziņām, gan arī regulāri sekodams līdzi aktualitātēm, minēdams krustvārdu mīklas, viņš sevi uzskatīja par gana erudītu sporta jomā. Un kā gan citādāk, ja arī pats tajā laikā spēlēja gan futbola, gan hokeja komandā.
Kārtējā „Sporta” konkursa nosaukums bija pavisam vienkāršs – „Parakstu konkurss”, un arī uzdevums šķita viegli paveicams – laikrakstā publicētajiem fotouzņēmumiem vajadzēja izdomāt asprātīgus nosaukumus. Konkurss bija iecerēts vairākās kārtās, un katra no tām ilga vienu mēnesi. Mēneša beigās uzvarētājs saņēma uzaicinājumu ierasties pēc balvas. Visievērojamākie ieguvumi bija „Dinamo” hokejistu fotogrāfijas vai sporta piederumi ar autogrāfiem, kā arī biļetes uz kādu Sporta pilī gaidāmu spēli.
Laikrakstā publicētajos attēlos visbiežāk bija redzami kadri no dažādiem sportiskiem pasākumiem – gan spraigi kadri no sacensībām, profesionāli apturēti mirkļi, gan arī trāpīgi vērojumi no malas. Kāpēc gan nepaspēkoties izdomā ar citiem asprāšiem?
Šajā konkursā viskārdinošākā bija galvenā balva – brīvbiļete preses ložā uz Rīgas „Dinamo” hokeja spēli. Tik vien vajadzēja spēt, kā izdomāt asprātīgu parakstu, un – varenais ieguvums rokā.
Varens un iekārojams tas bija tāpēc, ka astoņdesmitajos gados nopirkt biļeti uz spēlēm Sporta pilī bija gandrīz vai neiespējami. Lai paveiktos, vieta pie kasēm bija jāieņem jau iepriekšējās dienas vakarā, un jācer, ka pēc bezgalīgi ilgas stāvēšanas kāda brīva vieta vēl būs atlikusi. Darīts tas tika bieži, bet ne vienmēr izdevās tikt pie kārotajiem rezultātiem. Šo iespēju nedrīkstēja laist garām.
6.kārtā „Sporta” numurā bija publicēta fotogrāfija, kurā redzams goda pjedestāls – I, II, III vieta – un uz tā uzlikti sporta tērpi, kedas, bikses, “naglenes” un tā tālāk, vārdu sakot, aizņemts viss goda pjedestāls.
Bildes nosaukums Pēteri atrada acumirklī – „Viss pārējais tika atdots uzvarai”! Tas taču šķita tik pašsaprotami! Nekas vairs nav palicis pāri, tikai šie sporta piederumi.
Vēl kādu laiciņu palauzījis galvu, prātojot par citiem, varbūt labākiem risinājumiem, viņš uzrakstīto teikumu ielika aploksnē un tūlīt pat aiznesa uz pastkasti. Nu tikai atlika cerēt uz pozitīvu risinājumu.
Un patiešām – reizēm spontāna rīcība dod gaidīto rezultātu! Pēc nedēļas Pēteris saņēma uzaicinājumu, – tādā un tādā datumā ierasties jaunuzceltā Preses nama divdesmitajā stāvā, istabā Nr. x, un saņemt konkursa 6.kārtas uzvarētāja balvu. Kā obligāts noteikums – līdzi jābūt arī personu apliecinošam dokumentam, tātad – pasei.
Preses nams tolaik bija viena no nedaudzajām augstceltnēm, kur uzstādīts moderns ātrgaitas lifts. Kāds paziņa jau bija iepazinis šī pacēlāja straujumu, bet Pēterim tas vēl priekšā. Aicinājumā sniegtā norāde, ka jāierodas 20.stāvā, lika saprast, – lai nokļūtu pie nopelnītās balvas, šo jaunāko tehnikas sasniegumu nāksies izmantot.
Satraukuma pārņemts, Pēteris devās uz Preses namu. Kā nu būs, kā nu veiksies…
Pavisam negaidot pasi uzrādīt nācās jau vestibilā, kur viņu apturēja dežūrējošais milicijas darbinieks. Tas, izteikti centīgi pildīdams dienesta pienākumus, vispirms nopētīja Pēteri no galvas līdz kājām, tad vērīgu aci salīdzināja pases foto ar pretim stāvošā jaunekļa ārējo izskatu. Tobrīd Pētera izjūtas un uztraukums pieauga līdz tādai pakāpei, it kā viņš ieietu Amerikas Savienoto Valstu Aizsardzības departamenta ēkā, Pentagonā.
Neatradis iemeslu iebildumiem, milicijas darbinieks pamāja ar roku kādu durvju virzienā, pie kurām drūzmējās bariņš cilvēku, piebilstot: „Lūdzu, uz liftu!”
Laikam jau tas šajā daudzstāvu ēkā ir vienīgais lifts, – sprieda Pēteris. Un, tā kā mazajā kabīnē ietilpt var tikai ierobežots pasažieru skaits, pie ieejas izveidojusies gaidītāju rinda.
Nekas cits neatlika, kā piemeklēt gudru sejas izteiksmi un stāties rindas galā. Kā nekā, viņš taču tikko izgājis tik stingru kontroli!
Vēl pēc īsa brīža rindā aiz Pētera iestājās meiteņu bariņš. Manīdamas turpat priekšā stāvam simpātisku, slaiku puisi, viņas centās būt jautras un asprātīgas, acīmredzot cenzdamās pievērst jaunekļa uzmanību. Tas Pētera uztraukumu tikai pavairoja: ka tik nu neizrādītos par muļķi!
Kā par nelaimi, kad lifta kabīne kārtējo reizi piestāja pirmajā stāvā, tajā veikli satilpa visi priekšā stāvētāji, Pēteri atstājot ārpusē. „Ah tu velns!” viņš pie sevis pukojās, aptverdams, ka nākamajā pasažieru porcijā nāksies būt pirmajam. Un lifta kabīnē atrasties kopā ar jautro meiteņu bariņu…
Ka tik nu neizblamētos! Ka tik nu prastu nospiest pareizo pogu! Ka tik nu izkāptu pareizajā stāvā!
Viņš juta, ka no neparastā satraukuma nosvīdusi piere. Nemanāmi notrausis nodevīgo mitrumu, Pēteris centās pieņemt bezrūpīgu pozu un pētīt blakus esošo ziņojumu dēli.
Visai drīz lifts nobrauca pēc nākamās pasažieru porcijas. Durvis atvērās, un Pēteris, daudz nedomādams, steidzīgi metās iekšā kabīnē. „Poga… Poga.. Kura poga?” tas vien grozījās viņa prātā…
Tomēr pirmais, ko Pēteris iekāpjot pamanīja, bija nevis pogas, bet kāds jauns puisis, kurš jau atradās liftā. No satraukuma par nezināmo pogu, kura tūlīt, tūlīt būs jāspiež, tomēr, atcerēdamies par pieklājību, viņš godbijīgi paklanījās un skaļi sasveicinājās ar iepretim stāvošo jaunekli: „Sveicināti!”
Pretim stāvētājs nekavējoties paklanījās ar tikpat dziļu godbijību. Tikai tad, kādā sekundes desmitdaļā, Pēteris pēkšņi attapa, ka pretim stāvētājam ir viņa paša drēbes un seja, ka tas nav vis kāds cits, bet viņš pats. Neticami! Liftā pie sienas piestiprināts liels spogulis! Viņš ir sasveicinājies pats ar sevi! Kāds kauns!
Meiteņu ķiķināšana nebeidzās līdz pat 20.stāvam. Bet varbūt arī augstāk, jo, lai nu kā, Pēteris bija nospiedis pareizo pogu, un lifts apstājās tieši viņam vajadzīgajā stāvā. Joprojām piesarcis, viņš atstāja kabīni, un tikai tad, kad durvis aizvērās, atviegloti uzelpoja. Mazliet nomierinājies, viņš uzmeklēja vajadzīgo kabinetu un bez jebkādiem turpmākiem sarežģījumiem tika pie savas balvas – biļete uz hokeja spēli bija rokā!
Atpakaļ ceļš nu šķita tīrais nieks. Un, ja vien būs vēl kāds „Sporta” konkurss, Pēteris piedalīsies atkal.
