Ilze Līviņa nostrādājusi 15 gadus. Viņa ir vairāku amatiermākslas kolektīvu vadītāja, darbojoties ne tikai Alūksnes, bet arī Gulbenes novadā un pat Vidzemes reģionā. Bez viņas līdzdalības nav iedomājami patriotiskās ievirzes pasākumi. Tieši ar viņas iniciatīvu savulaik aizsākta tradīcija Lāčplēša dienā rīkot lāpu gājienu pa Alūksnes pilsētas ielām. Pagājušajā nedēļā I.Līviņa tika atzīta par labāko no astoņiem pretendentiem uz Alūksnes novada vidusskolas direktora amatu.
“Es biju ļoti patīkami pārsteigta, ka saņēmu tik lielu atbalstu,” viņa atceras balsojuma rezultātus, kad no 15 deputātiem 13 atdeva savas balsis par viņas kandidatūru. Tiesa, lielākais izaicinājums I.Līviņai vēl ir priekšā. Tā ir jaunās izglītības iestādes vadīšana, kas tiek veidota, reorganizējot Alūksnes vidusskolu un Alūksnes vakara (maiņu) un neklātienes vidusskolu.
Jautāta par kolektīvu turpmāko likteni, I.Līviņa norāda, ka par to vēl pāragri spriest. Vadot kolektīvus, bieži ir pārsniegtas noteiktās darba stundas, jo primārais ir rezultāts, nevis ieguldītais laiks. Ar līdzīgu pieeju viņa grasās vadīt arī jauno izglītības iestādi, akcentu liekot uz izvirzīto mērķu sasniegšanu.
– Kāds ir labs vadītājs?
– Labam vadītājam ir jābūt stingram, taisnīgam un mērķtiecīgam, jo tikai tā iespējams kaut ko sasniegt. Daudzreiz nākas nolikt savas personiskās ambīcijas malā, lai sasniegtu kopēju mērķi. Piemēram, man kāds var nepatikt tīri personiski, taču, ja kā darbinieks viņš ir lojāls, atbildīgs un izpilda visus uzticētos pienākumus, tad manai personiskajai nepatikai pret viņa frizūru, figūru vai vēl kaut ko tamlīdzīgu nevajadzētu būt nekādai nozīmei.
Otrkārt, labam vadītājam ir jābūt daļai no sava kolektīva, esot kopā gan priekos, gan bēdās. Viņam ir jāprot nolaisties līdz pašam zemākajam, tajā pašā laikā neaizmirstot, kas viņš ir. Vienkārši katram ir jāzina sava vieta, darot to, kas ir uzticēts, taču jāizturas tā, it kā saimnieki būtu visi. Piemēram, ja es redzu, ka zemē mētājas papīrs un uzskatu, ka man tas nav jāpaceļ, jo, redz, tas ir sētnieka darbs, tad tas ir pilnīgi aplami. To es uzskatu par lielu iedomību.
Kolektīvā svarīgi ir redzēt ne tikai savu, bet visu kopējo darbu. Savukārt vadītājam jābūt tam, kas ir lietas kursā par visu notiekošo, jātur roka uz pulsa.
– Tu esi kļuvusi par vadītāju pilnīgi jaunai izglītības iestādei, kas tiek reorganizēta uz divu tradīcijām bagātu skolu bāzes. Vai šajā gadījumā to uzskati par priekšrocību vai trūkumu?
– Viennozīmīgi, ka pret visu jauno sākumā ir pretestība. Tajā pašā laikā es saprotu deputātus, kas, reorganizējot abas skolas, domāja par nākotni. Cilvēki aizbrauc, bērnu paliek arvien mazāk, un agrāk vai vēlāk mums būtu jādomā par izglītības iestāžu reorganizāciju. Ļoti gribētos, lai to saprastu arī pedagogi un skolēni. Tas man liekas absurds, ka var pateikt: nu tik jūs redzēsiet – ja reorganizēsiet skolas, mēs pie jums neiesim! Nu, žēl, ka tā. Jā, skola būs zaudētāja, jo tai nebūs tik daudz audzēkņu. Tajā pašā laikā – kam tad īsti tā izglītība ir vajadzīga?
Arī arguments par dažādajām paaudzēm vienā izglītības iestādē man šķiet nepieņemams. Vai tad arī ikdienā jaunieši līdz 18 gadu vecumam iet pa ielas vienu pusi, bet pārējie – pa otru? Mēs dzīvojam sabiedrībā. Mums ir jāmāk kontaktēties citam ar citu, jo esam ļoti dažādi.
Ja runā par skolu, tad, manuprāt, ar laiku būsim tikai ieguvēji. Jaunākajiem skolēniem tas būs piemērs, ka mācīties var jebkurā vecumā, bet pieaugušajiem – lielāks stimuls un motivācija mācīties. Pieteikties var jau šobrīd Alūksnes vidusskolas telpās, kur katru darbdienu uz vietas būs kāds, kas atbildēs uz neskaidrajiem jautājumiem.
– Vērtējot Alūksnes novada vidusskolas direktora amata kandidātus, liela uzmanība tika pievērsta pretendentu nākotnes vīzijai. Kā saskati izglītības iestādes darbību turpmākajos gados?
– Alūksnes novada dome ir apstiprinājusi Alūksnes novada vidusskolas nolikumu. Tajā ir atrunāts, kādas izglītības programmas skolai ir jāīsteno. Šobrīd tās ir astoņas, kas pārņemtas no abām reorganizētajām izglītības iestādēm. Tas būs mūsu starta kapitāls, uz kuru bāzes attīstīsim skolas turpmāko darbību. Man ļoti gribētos vairāk pievērsties patriotiskajai audzināšanai, iesaistot skolēnus dažādās organizācijās: skautos, gaidās, jaunsargos. Tāpat es gribētu lielāku uzmanību veltīt profesionālo izglītības programmu piedāvājumam, kas būtu tādas kā amatu mācības.
Mums ir ļoti laba ģimnāzija, lai dotu akadēmisko izglītību, taču man gribētos vairāk alternatīvo piedāvājumu, radot izglītības programmas ar praktisku ievirzi. Latvijā ir ļoti daudz akadēmiķu, bet nav praktiķu. Trūkst cilvēku, par kuriem kādreiz teica, ka tas ir “ar zelta rokām”. Ne visiem amatniekiem, protams, ir pedagoģiskā izglītība, bet viņš var iedot skolēnam kaut ko tādu, ko pedagogs nekad neiedos. Par to, protams, vēl tiks domāts, taču tie ir mērķi, ko gribētos īstenot tālākajā nākotnē.
– Kādas priekšrocības saskati Alūksnes vakara (maiņu) un neklātienes vidusskolas pievienošanai dienas skolai?
– Patriotiskā audzināšana vairāk attiektos uz mazākajiem bērniem, amatu mācības – pusaudžiem, bet domājot par pieaugušajiem, man gribētos attīstīt mūžizglītības programmu piedāvājumu. Nodarbinātības valsts aģentūrā ir dažādi kursi, taču tie ir paredzēti tikai bezdarbniekiem. Ir arī visādi rokdarbu pulciņi, tomēr gribētos radīt atsevišķu kursu piedāvājumu, ko varētu apgūt jebkurš pieaugušais neatkarīgi no vecuma vai iepriekšējās izglītības.
– Vai līdz ar jaunās iestādes izveidošanu saskati iespēju lauzt stereotipus, kas izveidojušies par abām reorganizētajām skolām?
– Stereotipus lauzt nav iespējams, un tas arī nav mūsu uzdevums. Ja kāds domā, ka uz Alūksnes vidusskolu, piemēram, iet tie, kas netiek ģimnāzijā, vai vakarskolu – cilvēki, kas savulaik ir pārtraukuši mācības, tad diez vai mēs te kaut ko spēsim mainīt. Tajā pašā laikā šie stereotipi jau sen vairs nav patiesi. To laika gaitā ir pierādījuši abu skolu absolventi, kas sekmīgi iestājušies augstskolās, veiksmīgi sākuši strādāt un izveidojuši savu dzīvi. Tas ir vislabākais pierādījums un labākā reklāma mums. Nozīme pat nav skolai, bet gan pašam cilvēkam. Piemēram, tās pašas tālmācības programmas. Cilvēks apgūst izglītības programmas, nevis sēžot skolas solā, bet gan mājās pie datora. Nu, un vai tādā gadījumā viņa sekmes atkarīgas no skolotājiem, skolas sienām vai vēl kaut kā? Viss atkarīgs no viņa paša. No tā, kāda ir motivācija un ko vēlas sasniegt.
– Ko esi izvirzījusi par savām prioritātēm tuvākajos mēnešos?
– Šobrīd rit intensīvs darbs pie skolas telpu sagatavošanas jaunajam mācību gadam, kas ir prioritāte numur viens. Otrs ir izglītības iestādes kolektīva nokomplektēšana, kur priekšroka tiks dota tiem darbiniekiem, kas jau strādājuši reorganizētajās iestādēs. Gribētos atrast vidusceļu, lai maksimāli apmierināti būtu visi. Tas, vai visi pedagogi un tehniskie darbinieki šo piedāvājumu pieņems, ir cits jautājums, taču no savas puses par galveno esmu izvirzījusi viņiem tādu radīt. Viennozīmīgi tiks veidoti kontakti ar izglītības iestādēm, kurās jau notikusi līdzīga reorganizācija. Piemēram, Balvos un Ogrē. Tas nenozīmē, ka tiks pārņemta pilnīgi visa viņu pieredze, tomēr domāju, ka būtu vērtīgi uzzināt, kā viņi tikuši galā ar problēmām, kas mums varbūt atklāsies darba procesā.
– Kas ir nepieciešams, lai iecerēto izdotos sasniegt?
– Tā viennozīmīgi ir laba komanda, jo viens nav karotājs. Ideālajā variantā tā ir komanda, kura iet uz kopēju mērķi un nepagurst. Ja mēs visi – gan skolotāji, gan skolēni, gan tehniskais personāls – iesim uz kopēju mērķi, lai Alūksnes novada vidusskola, izskanētu plašākā mērogā, tad mēs to arī sasniegsim!
