Neesmu cilvēks, kurš nevienam netic, tomēr informācijai, ka valstī samazinās oficiāli reģistrētais bezdarba līmenis, nudien nevaru noticēt. Šis apgalvojums ir kaitinošs.
Ekonomika sākot atveseļoties un tiekot radītas jaunas darbavietas. Diemžēl sarunās ar cilvēkiem joprojām dzirdams, ka atkal kāds ģimenes loceklis vai radinieks ir zaudējis darbu un jau kravā čemodānu, lai aizbrauktu no Latvijas. Manuprāt, šie statistiķu apkopotie dati, izskaitļoti pēc noteiktām formulām, ir kā tāds iemidzinošs ilūzijas plāksteris, sak, nomierinieties ļaudis. Viss notiek. Par bezdarba līmeņa samazinājumu varētu runāt tad, ja cilvēki pārstātu doties darba meklējumos uz ārzemēm, ja valstī tiktu investēti līdzekļi jaunu uzņēmumu radīšanai. To būtu gatavas darīt ārzemju kompānijas, bet tām nedrošību rada mūsu nenoteiktība nodokļu politikā tuvākajiem gadiem, kā arī tas, ka trūkst kvalificētu speciālistu. Kāpēc trūkst? Tikai tāpēc, ka viņu specializāciju daudz vairāk novērtē ārzemnieki, nevis mēs paši. Pat tad, kad tomēr kāds ārzemnieks ir uzdrošinājies izveidot savu uzņēmumu un vietējām firmām izsaka piedāvājumu sadarboties, šo firmu vadītāji lepni atcērt, ka nevergos ārzemnieka labā. Manī absolūti nav biznesmeņa talanta, tomēr domāju, ka ir vienkārši stulbi turēties pie savas lepnības tā vietā, lai sadarbotos, tādējādi radot darba iespējas kaut dažiem cilvēkiem. Šīs bezdarba samazinājuma ilūzijas radītājiem ieteiktu pasekot tad, kad būs klāt ziema un būs beigušies visi sezonālie darbi. Dažubrīd šķiet, ka mūsu valstī ir aizmirsts tāds jēdziens kā cilvēka faktors. Cilvēki lai kuļas pa dzīvi, kā paši prot un var, ir viņiem darbs vai nav!
