Idejai par Eiropas, bet ar laiku – valsts apmaksātiem asistentiem cilvēkiem ar invaliditāti ir tikai piekritēji. Priecājas tie, kuriem būs garantēts atbalsts, citi cer uz iespēju atrast darbu, jo asistenti ir pieprasīti. Taču cilvēka un asistenta attiecības ir īpašas, tās nedrīkst nodarīt pāri ne vienam, ne otram.
Censties pašam
“Es bišķiņ redzu, cenšos pati, cik varu. Ja daudz sāk palīdzēt – cilvēks pierod, bet tas ne vienmēr ir labi,” teic Solveiga Vildmane, kurai ir redzes invaliditāte. Uz veikalu iepirkties gan viņa pati nevar aiziet – iepērkas mamma, ar kuru kopā viņa dzīvo. “Mamma paliek mamma, tas nav asistents, svešs cilvēks. Lai gan – svešs jau ir tikai sākumā, vēlāk sapazīstas.”
Zojai Smirnovai redzes atlikuma nav nekāda, ar klūdziņu pīšanu viņa nodarbojas vairāk nekā 10 gadus. “Es bez asistenta nevaru ne tikt uz nodarbībām, ne mājās, arī veikalā vajag palīgu. Un pīšanai vajag redzīgu cilvēku, kas palaikam apskatās. Tāpēc mūsu asistenti Iritu gribam specializēt – lai izmācās par pinēju, būs “divi vienā”,” Zoja smej. Taču mājās ar darbiem viņi abi ar dzīvesbiedru – arī pilnīgi neredzīgu – tiek galā paši.
Uz nodarbībām no pansionāta brauc arī Aivars Lībergs, kuram redzes nav nemaz. Viņš ir gan mezglošanas pulciņā, gan nodarbojas ar ādas apstrādi. Pinēju nodarbībā top paplātīte ar augstām malām dažādiem sīkumiem – lai visi kopā stāv noteiktā vietā uz galda. Neredzīgam cilvēkam svarīgi, lai lietas paliek tur, kur reiz noliktas. “Pansionātā ir sociālie darbinieki, daudz ko pienes klāt un izdara, bet neies jau katra sīkuma dēļ tramdīt svešu cilvēku. Pašam jādarbojas,” saka Aivars. Bez asistenta viņš gan netiek ne uz autoostu, ne līdz Neredzīgo biedrībai. “Labi būt kopā ar labsirdīgu cilvēku, tādu, kuram ir humora izjūta, bet kas spēj saprast arī nelaimē nonākušu cilvēku. Lai nav ar saskābušu ģīmi – citiem to pat neredzīgs var just.”
Jābūt runīgam
Zoja stāsta, ka divu gadu laikā no Neredzīgo biedrības bijuši vairāki asistenti. “Nav tādi trāpījušies, kuri dikti gribētu komandēt. Drīzāk otrādi – pašiem bail, ka tikai lieki kaut ko nepateiktu. Esmu reiz pat nodomājusi – interesanti, kā tāds cilvēks pats tiek ar savu dzīvi galā, ja nevar otram palīdzēt?” Asistentam jābūt sabiedriskam, atklātam, runīgam, ar skaidru dikciju un bagātu valodu, lai prastu aprakstīt un pastāstīt to, ko redz. “Mums no asistenta vajag mutisku informāciju – lai apraksta izvēles iespējas! Un lai ir arī savs viedoklis, piedāvājums. Nevar tā, ka veikalā viņš prasa: “Ko tu gribi?” Es apmēram zinu, ko gribu, bet neredzu, kas vēl ir,” skaidro Zoja.
Tiem, kuri vēlas kļūt par asistentiem, Zoja ieteic atcerēties, ka cilvēks ar invaliditāti tāds pats cilvēks jau vien ir – ar saviem niķiem, stiķiem un dīvainībām. Tāpēc labāk atklāti pārrunāt visu, kas neskaidrs, par ko šaubas. “Un nevajag aplaisties – ir arī tādi, kas savam asistentam uzsēžas uz galvas. Sevi aizstāvēt arī ir jāprot.”
Atbalsta personai un cilvēkam ar invaliditāti nereti attiecības veidojas kā bērnam un vecākiem, piesardzīgi salīdzina Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis. Vai arī kā jebkuriem diviem pieaugušiem cilvēkiem. Veiksme un prasmes vajadzīgas visos gadījumos. Tomēr jāatceras, ka pieaudzis cilvēks ar invaliditāti nav bērns. Tāpat arī ne nabadziņš, kuram nu būtu jājūtas uz mūžu pateicīgam par elementāru laipnību. Skandināvijā esot sistēma, ka cilvēks ar invaliditāti skaitās darba devējs savam asistentam – tas palīdz reglamentēt attiecības.
“Asistents ir atbalsta persona – lēmuma izpildītājs, ne pieņēmējs. Asistents var piedāvāt variantus, bet ne uzspiest vai kritizēt. Reizēm ir nepieciešams ļaut arī kļūdīties, palīdzēt īstenot idejas, kuras sākumā liekas neapdomīgas – ja vien tās nav bīstamas dzīvībai un veselībai. Tā teikt – neatbalstu, varbūt pats būtu citu lēmumu pieņēmis, bet respektēju,” spriež M. Ceirulis. Ja cilvēks vēlas doties uz teātri, pieklājīgi būtu par to informēt asistentu laikus – lai arī viņš var attiecīgi sagatavoties. Asistentam vajadzētu plānot un palīdzēt ar nokļūšanu teātrī, būt labai kompānijai izrādes laikā, nevis atrunāt no pasākuma, sak, “ko tu tur iesi, tāpat neredzi”.
Atrast savu dzīvi
M. Ceirulis norāda, ka reizēm aprūpe ir laba ārēji – pabarots, apģērbts, ko tad vairāk vajag? Aizmirstot, ka cilvēkam nepieciešama saskarsme, turklāt dažāda – emocionāli iespaidi, garīga pilnveidošanās. Tāpēc svarīga asistenta izglītība, atbilstība konkrēta cilvēka prasībām. Ko līdz, ja viņš ir labs cilvēks, kas var parunāties par laiku, ja nepieciešama palīdzība matemātikas lekcijās – nolasīt informāciju asistents nespēj tikai tādēļ, ka neatceras, kā izskatās integrālis.
Kristīgās akadēmijas lektors Valters Dolacis uzsver, ka asistents ir kas vairāk nekā pavadonis. Tāpēc apmācību programmā liela uzmanība atvēlēta psiholoģiskajai sagatavotībai. “Asistents nav instrumentāls palīgs, bet gan cilvēks, kas līdzdala otra cilvēka dzīvi, kļūst iesaistīts. Viņš strādā ar cilvēku, gādā arī par psiholoģisko atbalstu,” skaidro V. Dolacis.
Izvēloties pretendentus asistentu atlasei, ņem vērā pieredzi, izglītību, personīgās iezīmes, rekomendācijas no iepriekšējiem darba devējiem. “Ja māte gadiem asistē savam dēlam, kurš 15 gados saspridzinājies un palicis bez redzes un pirkstiem, tad viņas pieredze atsver cita teorētisko izglītību.” No otras puses: asistentam – ģimenes loceklim var būt savi plusi un mīnusi. Saistība var būt tik cieša, ka veidojas līdzatkarība un pietrūkst dzīves patstāvības. It sevišķi, ja cilvēks ar invaliditāti tiek ierobežots, viņa dzīves ritms arvien pakļauts pārējiem. Nereti vecums nāk līdz ar ierobežotām iespējām, kas pielīdzināma invaliditātei.
Mācītājs Mārtiņs Urdze, kurš Vācijā apguvis arī veco ļaužu kopēju profesiju, teic, ka daudzas attiecības nereti nozīmē cīņu par varu, kas būtu jāatpazīst un jānovērš. Tā vietā jāmācās veidot līdzvērtīgas, savstarpējā cieņā balstītas attiecības. M. Urdze atgādina, ka Bībele māca godāt savu tēvu un māti, lai ilgi dzīvotu savā zemē. Ilga dzīvošana nozīmē, ka bērni no savu vecāku izturēšanās pret vecvecākiem mācās, kā izturēties, kad paši būs pieauguši. Taču Bībelē arī teikts, ka cilvēks atstās tēvu un māti, kļūstot ar laulāto draugu par vienu miesu. “Mūsu apstākļos tas nedarbojas, jo daudzi finansiāli nevar atļauties dzīvot patstāvīgi. Nepatstāvība turpinās, bet tas var būt par iemeslu dažādām atkarībām, spēlītēm. Cieņas pilnu attiecību priekšnosacījums ir spēja pārraut nabas saiti, pieņemot vecākus tādus, kādi tie ir. Visticamāk savādāki nekā mēs,” novērojis M. Urdze. Šķiršanās ir nepieciešama abiem, tāpēc vērtīgi, ja ir iespēja kaut vai uz laiku izmantot asistentu “no malas”, ne tāpat jau diendienā blakus esošo mammu, kas palīdz veidot patstāvīgo dzīves daļu.
“Šobrīd jau ir tikai divas galējības – visu laiku dzīvot kopā vai arī ievietot savu tuvinieku pansionātā, kur tāpat viņš nav patstāvīgs savā dzīvē. Domāju, daudzi izvēlētos dzīvot patstāvīgi, ja vien būtu pieejams nepieciešamais atbalsts,” pieļauj M. Urdze.
