Jau vairākus gadus Apē dzīvojošās Zaķu ģimenes vīriešiem – Vilmāram (48), Arturam (14) un Oskaram (10) – ir kopīgs vaļasprieks. Tie ir mopēdi, ar kuriem ģimenes stiprā dzimuma pārstāvji aizraujas gan ikdienā, gan brīvajā laikā, aktīvi piedaloties sacensībās.
Visilgākais stāžs, braucot ar mopēdu, ir ģimenes tēvam Vilmāram. Ar to viņš sācis aizrauties vēl tad, kad pats bijis savu dēlu vecumā. Gadu gaitā jaunības dienu vaļasprieks atstāts novārtā, jo radušās citas rūpes.
Tā tas bijis līdz brīdim, kad 2006.gadā starptautisko motokrosa sacensību „Vaidavas kauss” laikā atjaunotas sacīkstes „Zelta mopēds”. „Toreiz tās notika vairāk šova pēc. Ar to pietika, lai atgrieztos azarts,” atceras Vilmārs. Sākumā viņš piedalījies galvenokārt, Igaunijā rīkotajās sacīkstēs. „Tur katra pilsēta uzskata par savu goda lietu sarīkot vismaz vienas mopēdistu sacensības sezonā,” skaidro apenietis. Gadu vēlāk viņam pievienojies vecākais dēls Arturs, bet vēl pēc diviem gadiem – jaunākais dēls Oskars.
Brauc līdzi upītē
Gads, kad distancē izgājuši visi trīs ģimenes vīrieši, ir līdz šim aktīvākais. Sezonas laikā viņi piedalījušies 14 sacensībās. Pamazām „Zelta mopēda” sacensību tradīcijas atjaunotas arī Latvijā. Šobrīd ģimene jau var izvēlēties, uz kurām sacensībām braukt. „Mēs priekšroku dodam tām, kurās ir vairāk dalībnieku. Tad vismaz ir lielāka konkurence un ir ar ko sacensties,” saka Vilmārs.
Sacensībās nācies braukt visdažādākajos apstākļos – sākot ar spēcīgām lietus gāzēm un sniegu līdz pat 30 grādu karstumam. Toreiz gan karstums bijis tik neizturams, ka vienu posmu nobraucis tēvs, bet otru – Arturs. „Viņš mums šobrīd ir viskonkurētspējīgākais,” apgalvo ģimenes galva. Pārējie ģimenes locekļi – viņš un jaunākais dēls – pagaidām sacensības aizvada prieka pēc.
Sacensību garšu dod neparasti notikumi, kas gadās trasē. Arturs atceras gadījumu, kad reiz tēva mopēdam distancē salūzušas bremzes. „Es tobrīd atrados visiem priekšā. Jūtot, ka bremzes nestrādā. Vienā līkumā vajadzēja braukt pa kreisi, bet es devos taisni – tieši upītē iekšā, jo nebija jau kur palikt. Tikai pēc tam manīju, ka visi pārējie sekoja man pa pēdām,” piedzīvojumos dalās Vilmārs.
Bez panākumiem nepaliek
Vissliktākajā situācijā gan sportisti nonāk tad, ja trase izveidota pa pilsētas ielām. Arturs norāda, ka tā visbiežāk tiek darīts Igaunijā. „Tad nereti gadās, ka ar mopēdu iebrauc māju pakšos,” viņš nosmejas. Pēdējais neparastais gadījums piedzīvots „Zelta mopēda” 40 gadu jubilejas sacensībās Rīgā, kur sportisti sacentās Bieriņu vecajā mototrasē. „Tur bija upīte ar tiltu pāri. Ja neuzbrauci uzreiz uz tilta, tad iekriti upītē iekšā līdz ceļiem, bet mopēds pazuda zem ūdens,” atceras Arturs, kurš vienīgais no ģimenes piedalījās šajās sacensībās.
Tajās iegūtā 2.vieta ir viens no šīs sezonas lielākajiem panākumiem. Tiesa, ar cerībām puisis skatās uz turpmākajām sacensībām. Iespēju robežās plānots aizvadīt vairumu Latvijas čempionāta posmu, kā arī startēt no Igaunijā rīkotajās sacensībās. „Galvenais ir nobraukt tik labi, cik vien iespējams,” Arturs atklāj paša uzstādīto latiņu. Uz augstām vietām pretendēs arī jaunākais brālis un tēvs, kuram iepriekšējā sezonā sanācis kāpt uz visiem pjedestāla pakāpieniem. „Svarīgākais ir piedalīties. Ja tam līdzi nāk panākumi, ir labi, taču tas nav primārais,” uzskata jaunietis.
