Gaujienā, vecajā pilsmuižas ēkas tautas namā, aprīļa vidū pulcējās Latvijas akadēmisko aprindu vēstures institūta Latvijas Universitātes un novadpētniecības draugu kopas no tuviem un tālākiem pagastiem un pilsētām. Senā Gaujienas draudzes teritorija mūsdienās ir kļuvusi par Apes novada pašvaldības sastāvdaļu. Vecākais Gaujienas pils vārds (Atzel schlos), kas pirmo reiz piļu sarakstos minēts 1238.gadā, kļuva par mūsdienu Gaujienas ciemata pirmo nosaukumu. Ar Atzeles – Gaujienas novada pētniecību visa mūža gaitā ir nodarbojies Gaujienas skolotājs H.Grāvis, kurš ir uzrakstījis arī grāmatu, tā sniedzot pilnīgu pārskatu par Gaujienas novadnieku likteņiem. Savukārt Gaujienas tautas nama vadītājas Inetas Riepnieces nopelns ir vēsturiskā konference “Atzelei – 900” ar LU vēstures doktoru A.Šnē, Tartu vēstures zinātņu dokt. Heiki Valka, Latvijas vēstures institūta dokt. Munta Auna, dokt. Ievas Oses līdzdalību un iesaistīšanu projektā. Projekta īstenošanas līdzautors vēstures zinātņu maģistrs Gints Skutāns dalījās ar savas senvēstures priekštatu notikumu interpretāciju, norādot uz vēsturisko avotu ziņu „baltajiem plankumiem”.
Pirmo reizi hronikās –
1111.gadā
Pats galvenais konferences jautājums tomēr netika līdz galam noteikts. Jautājuma konteksta būtība slēpjas vēsturisko avotu divējādās dabas izskaidrojumos – vieniem tā liek pieturēties pie uzskata, ka Atzele ir tikai un vienīgi pati Gaujienas pils, otriem ir vēsturisko ziņu pamatots stāsts par to, ka ar vārdu “Atzele” ir domāta liela senās Tālavas austrumu apgabala zemes daļa, kurā 1111.gadā pēc Novgorodas kņazu karaspēka iebrukuma ir nosaukta par Otčelu (Atzeli). No šī notikuma ir pamats uzskatīt vārdu “Atzele” par pirmo dokumentāli pierādāmo vietas pastāvēšanas faktu, kas pierakstīts Novgorodas baznīcu hroniku ziņās. Tās pašas Novgorodas baznīcu laika grāmatas ieraksti pastāsta arī, ka vēl viens krievu kņazu iebrukums Atzelē ir minēts 1180.gadā. Liels iebrukušās puses karaspēka kritušo skaits liecina, ka arī senās Tālaviešu zemes Atzeles apgabala iedzīvotāji ir pratuši sekmīgi apkarot ārēju „uzmākšanos”, kas pats par sevi pierāda organizētu valstisku veidojumu pastāvēšanu. Konferences gaitā lielākais strīds izvērtās par pils izvietojuma „centrālo” lomu, ko pat teorētiski negribēja pieņemt Alūksnes novadpētnieks U.Veldre, kurš pārstāv to vēsturnieku domas, ka Atzeles centrālā pils bijusi senā letgaļu pilsvieta Olusta (tagadējās Alūksnes Tempļa pilskalna vietā). H.Grāvis gan sniedza ziņas, kas ievāktas dažādos laikos, ka neviens alūksnietis nav sevi piedēvējis atzeliešiem, bet gaujienieši gan sevi uzskatot par atzeliešiem. Katrs referents tomēr vairāk pievērsās labi zināmu un pārbaudītu faktu saderības paskaidrošanai, kur jaunu vēsturisko notikumu hronoloģisku aspektu jomā ir jāņem vērā turpmākajiem senvēstures izzinātājiem. Par tādu aspektu kopumu jāuzskata Tartu vēsturnieka dokt. H. Valka ziņojums par senā Alūksnes – Izborskas (Izbārstes) ceļa pastāvēšanu, kas ar atradumiem Sīksalas senkapu laukā (ap 300 pētītu apbedījumu vietu), bijušajā Lauru pagasta kolonijas tuvumā dod reālu priekštatu par sentautu kultūru identitāti ar visu Atzeles novadu. Autors ar to piesaka teorētisku pieņēmumu, ka atzelieši ap centru Alūksnē pārstāv ne latgalisku, ne igaunisku materiālo kultūru, bet bija radījuši savu Dienvidigaunijas un Ziemeļaustrumlatvijas iedzīvotāju etnisko substrātu, kur konstatējama arī skandināvu klātbūtne. Tomēr mana viedokļa argumentācijā rodas pamatotas asociācijas, kuras balstu personīgi pie 1224.gada Tālavas līguma „dalīšanas gara” būtiskām vadlīnijām, un pamatojos uz tur ietvertā jēdziena „Tālavas zemes apgabals” skaidrāku izklāstu. Tajā skaidri pateikts: ka novada zemes daļas, ko sauc par Atzeli ar pilsnovadiem Purnavu, Berezni, Abeleni, Abreni, pieder bīskapam un tās sastādīja šī Atzeles apgabala divas trešdaļas zemju, un tikai viena trešdaļa pienācās ordenim, kurā „pieiekrita Alūksnes un Gaujienas pilis”, apkārtējos pilsnovadu pagastus ieskaitot. Ir noteikti jāņem vērā Atzeles apgabala pirmreizējais pielietojums, kurš nepārprotami attiecas uz lielu zemes apvidu, kas saistībā ar Tālavas dalīšanas līgumu 1224.gadā izskan kā tās pavalsts sastāvdaļa. Neviens vēsturiski neapstrīd Tālavas piederību Pleskavas un Novgorodas pareizticības centriem, šodien ir jābūt gataviem runāt par Tālaviešu nepārprotamo politisko vēlmi „atraisīties” no austrumu meslu saistībām, ko ne jau bez varmācības uzspieda arī ortodoksālā rituāla „kārtības” piekritēji. Acīmredzama ir tālaviešu dzimtu valdītāju un dzimtkungu „draudzība” ar rietumu – latīņu rituāla ieviesējiem, kuri vairāku desmitu gadu garumā pārvēršas tuvā ieroču brālībā pret pleskaviešu un Novgorodas kņaziem. Alūksnes – Olustas, Alustas (latgaļu olūts, alūts, avūts) ir mūsdienu Alūksnes vārda pirmā arhitipa sākums. Ordenim organizējot jauno zemes pārvaldi, Alūksnes pilskalna iedzīvotāji rietumu sabiedrotajiem bija pietiekami uzticīgi, jo turpināja savā pilskalnā dzīvot vēl daudz gadu. Tagad par to nepārprotami liecina Alūksnes Tempļa pilskalna biezais kultūrslānis, kur pat kurmja rakumos atrodamas keramikas lauskas. Iespējams, ļoti drīz būsim liecinieki Tempļa kalna hronoloģiskās piederības noskaidrošanai, jo ir iekustināts starptautisks projekts par Tempļa kalna arheoloģisko izpēti. Tā kā ordenim nebija iemesla šaubīties par „sabiedroto” alūksniešu uzticību, tad sava pils bija jābūvē vispirms Gaujienā – savā no bīskapa saņemtā Atzeles apgabala daļā, ko arī citādāk nevarēja nosaukt kā par Atzeles pili. Turklāt atradumi ap Gaujienas pilskalnu liecina par šīs vietas nepārtrauktu apdzīvotību jau no pirmbaltu un Baltijas somugru laikmetiem, vēlā neolīta un agrā bronzas laikmeta. Laikmetiem mainoties un it īpaši mainoties kara praksei, ne visi Senlatvijas pilskalni bija piemēroti to pārveidošanai, acīmredzot Gaujienas pils un Gaujas dolomīta stāvkrasta krauja tās cieto iežu sastāvs nodrošināja toreiz svarīgu pilskalna aizsardzības funkciju, jo zem tā nebija iespējams parakties apakšā. Tāpēc par ordeņa pārbūves cienīgu cietoksni tika izraudzīta Gaujienas pilskalna vieta, tā kļuva par vēlākā ordeņa piederīgā Atzeles novada daļas galveno pili. Ordenis Alūksnē savu pilsvietu izbūvēja daudz vēlāk – 14.gadsimtā, un tā ir visiem pazīstamā Alūksnes Pilssala ar saviem zviedru – krievu kara gados sagrautajiem mūriem, tad, iespējams, Tempļa kalna iedzīves senākā veida piekritējiem bija iestājies saimnieciskās darbības izsīkuma periods.
Skatāmies pagātnē ar
neizpratni
Konferences viens no būtiskajiem jautājumiem tā arī netika pienācīgi apskatīts, jo tas skar senā valstiskuma pierādījumu skopāko informācijas daļu – nemateriālo kultūru, kuru bez rakstiskiem pierādījumiem grūti atklāt. Gadījumā, ja savos priekšrakstos par senā sociālā iekārtojuma paraugu izmantojam iedomu ideālu par „sociāli taisnīgu seno laikmetu valdību”, drīz vien nāktos vilties, jo vietējo varu realizēja radu dzimtkungu ietekme uz sociāli pakļautām grupām. Tas, manuprāt, bija dzimtkundzības laikmets, kad indivīda brīvības iespēja mūsdienu izpratnē nav apskatāma, jo ārpus savas dzimts nokļuvušais tai pašā brīdī kļuva par kādas citas stiprākās dzimts drelli vai bandinieku labākajā gadījumā. Šodien apskatot Senlatvijas sabiedrības valstiskuma uzbūves pamatus, mēs lietojam mūsdienu valstiskuma definīcijas un skatāmies pagātnē ar neizpratnes pilnām acīm. Tieši tāpēc nekāda valstiskuma konstatēšana bez rakstītu avotu ziņām nav mūsdienās pierādāma un šai atklājumu laukā ir jāiet citi ceļi. Tie, iespējams, aizvestu mūs pie tautas dziesmu pūra krājumiem, kas atklātu radu būšanas – mūsu pašu dzimtbūšanas dabiskuma struktūru, kurās mūsdienu tiesiskums būtu jāatspēko ar pretdabiskiem līdzekļiem. Atzeles vienas pilsvietas vai novada versijas piekritēju puses samierinājās katra ar sava viedokļa „pareizumu”, kuru par neīstu nevaru uzskatīt, jo daļa argumentu attiecināma uz ideoloģiskās pārliecības konstrukcijām, kuras, lai cik dīvaini tas skanētu, ir stiprākas par jebkura pils mūra cietokšņa vaļņiem.
Par pasākuma lietderību liecināja plašais interesantu pulks, un par to pienākas pateicība Gaujienas un Apes novada pašvaldībām un to vadītājiem. Paldies visiem tiem, kas savas Tēvzemes patieso notikumu atklāšanai velta tik daudz centības!
