Līdz ar dabas atmošanos pēc ziemas miega atmostas arī cilvēki, kļūstot rosīgāki, aktīvāki un atvērtāki jaunām pārmaiņām. Sevišķi tas attiecas uz fiziskām aktivitātēm, kad pati daba rosina vairāk uzturēties svaigā gaisā un atrasties kustībā. Lai radītu iespējas pievērsties sportiskām aktivitātēm, par savu piedāvājumu parūpējušies pašmāju sporta klubi. Viņu rīkotās skriešanas un orientēšanās sacensības kļuvušas par tradīciju, kuru lielākais pluss ir piemērotība jebkuram, neatkarīgi no fiziskās sagatavotības un sportiskās pieredzes.
Tieši tas mani šopavasar pamudināja beidzot izmēģināt, ko nozīmē pašam atrasties distancē, nevis tikai vērot notiekošo no malas. Tā kā ar sportu neesmu tuvās attiecībās, iepriekšējos gados no pārmaiņām mani atturēja sajūta, ka nāksies saskarties ar neskaitāmiem šķēršļiem. Tiesa, kad reāli ķēros pie savu ieceru īstenošanas, tad sapratu, ka patiesībā tas neprasa ne vērienīgus finanšu līdzekļus, ne īpašu sagatavošanos. Viss, kas vajadzīgs, ir tikai pāris stundu brīva laika un galvenokārt vēlme vispār kaut ko mainīt.
Līdz šim klausījos, kā citi slavē dabas veldzējošo spēku, ļaujot atpūsties no ikdienas problēmām, taču pēc mežā pavadītās stundas pārliecinājos par to pati uz savas ādas. Sajūta pēc tam bija tik laba, ka vienīgais, par ko dusmojos, bija, ka neizdarīju to jau agrāk. Vienlaikus tas man lika saprast, ka visbiežāk pie vainas ir ne jau nevarēšana, bet gan negribēšana. Galu galā ērtāk ir meklēt visdažādākos attaisnojumus, kāpēc nevar izdarīt vienu vai otru lietu, nevis saņemties pārkāpt sev pāri un pārliecināties praksē, kā ir patiesībā.
