Man iedos tableti, un veģetatīvā distonija pāries. Asinsspiediens atkal būs normā, sirds nedurs, drebuļi un ģībonis nemocīs. Tieši ar zāļu palīdzību cilvēki vislabprātāk vēlas atbrīvoties no veģetatīvās distonijas, savā praksē pārliecinājies psihologs Andrejs Bite. “Kurš tad to negrib? Kad cilvēks saslimst ar gripu, ko viņš dara? Dzer zāles pret temperatūru. Taču lielākajai daļai veģetatīvās distonijas pacientu slimības pamatā ir panika un bailes,” pauž psihologs. Viņš iesaka cilvēkiem atbrīvoties no savām fobijām. Lai ilustrētu situāciju, kā cilvēki iedzīvojas veģetatīvajā distonijā, psihologs pastāsta par kādu bulīmijas pacienti. “Normāla meitene iedomājas, ka viņa ir pārāk resna. Viņas bailes kļūt resnai ir tik lielas, ka viņa pēc katras ēdienreizes visu izvemj. Meitene pati izraisa vemšanu un šādā veidā sāk savu ķermeni dresēt. Tad organisms pieņem mērus,” veģetatīvās distonijas rašanos skaidro A. Bite.
Fizisku vainu neatrod
“Jums jāpaārstē nervi. To man pateica galvas asinsvadu pārbaudē,” pieredzē dalās 30 gadus vecā Agra. Pirms tam jaunā sieviete bija jau pārbaudījusies pie kardiologa. “Jums nekas nekait,” pārsteigta par kardiologa atbildi bija Agra. Kā tad ar sirdsklauvēm un aritmiju, ko aparāts tomēr uzrāda? Tad sākās kuņģa sāpes un Agra piedzīvoja procedūru, ko tautā sauc par “kobras rīšanu”. Caur kaklu vēderā tika ievadīts “vadiņš”. Secināja, ka tur nekā ļauna nav. Arī plaušu pārbaude liecināja, ka sieviete ir vesela. Tad ģimenes ārsts sievietei ieteica aiziet pie neirologa, un Agrai slimības vēsturē parādījās ieraksts “veģetatīvā distonija”. “Spriedze darbā, garīgs darbs bez fiziskas slodzes,” slimības cēloņus skaidrojis neirologs. Rezultātā tika parakstīta vitamīnu kaudze un nomierinoši dabas līdzekļi.
“Man bija grūti pieņemt, ka mana vaina nav fiziska. Ka pēc vienas tabletītes vai kādas nelielas operācijas man nekļūs labāk. Pagāja laiks, līdz sapratu, ka nervu sistēma nodrošina visu iekšējo orgānu sistēmu darbību un ilgstošs haoss tajā izjauc līdzsvaru, kas veicina saslimšanu. Sapratu un sāku meklēt cēloņus savai slimībai,” stāsta Agra. Visgrūtāk sievietei bija pārvarēt bailes no atgriešanās vietās, kur panikas lēkmes uznāca visbiežāk. “Tās bija slēgtas telpas, visbiežāk lielveikali. Likās, ka tur ir tik daudz cilvēku, ka nav, ko elpot. Metās raibs gar acīm, likās, ka noģībšu,” sajūtās dalās sieviete. “Vīrs no sākuma juta man līdzi. Bet, kad neviens dakteris neko neatrada, viņa līdzjūtību zaudēju,” atceras Agra.
Ar laiku viņa saprata, kādi ārējie apstākļi un emocionālie pārdzīvojumi panikas lēkmes provocē, un centās tos nepieļaut. Vislabāk Agrai palīdzēja ūdens procedūras. Sieviete sāka regulāri iet uz baseinu. Pavisam no panikas lēkmēm sieviete nav atbrīvojusies, taču spēj paredzēt to tuvošanos un laikus tās novērst, sakot, piemēram: “Esmu pilnīgi vesela.”
Ģimene slimo nesaprot
Jāmeklē savu baiļu iemesls, veģetatīvās distonijas slimniekiem iesaka A. Bite. “Jāmeklē cēlonis cēlonī, ko izdarīt nav viegli,” norāda psihologs. Slimības cēloņi bieži vien tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi, tie netiek izrunāti. Austrumu filozofijā to sauc par karmu, pastāsta psihologs.
“Visbiežāk ģimene veģetatīvās distonijas slimnieku nesaprot,” atzīst A. Bite. Bērni parasti nemaz neuzzina, ka viens no vecākiem cieš no panikas. Bet dzīvesbiedriem grūti pieņemt, ka vīra vai sievas slimības cēloņi meklējami garīgā, nevis fiziskā līmenī.
Fiziskie simptomi – ģīboņi, vemšana, aritmija – tiek uztverti kā simulācija. No panikas bieži vien cieš cilvēki, kuriem līdzcilvēku vērtējumā ir veiksmīga dzīve. “Sievietei it kā ir viss, kas vajadzīgs. Viņai ir ģimene, bērni. Labs darbs pašai un arī vīram. Bet sievietei trūkst maiguma. No tā rodas panika un ilgas. Ģimenē šīs lietas netiek izrunātas,” nesaprašanās iemeslus skaidro psihologs. Veģetatīvā distonija bieži vien rodas situācijā, kad izdomātais dzīves modelis nesniedz gandarījumu.
