Kokapstrādes uzņēmums “Deiwoss” ir starp lielākajiem profilētas produkcijas un dārza izstrādājumu ražotājiem Ziemeļvidzemē, kas spējis savas pozīcijas saglabāt arī krīzes laikā. Apmēram puse gatavās produkcijas tiek eksportēta uz Franciju, Vāciju, Lietuvu un Igauniju, bet otra puse tiek pārdota vietējā tirgū.
“Ņemot vērā nestabilo ekonomisko situāciju valstī, var teikt, ka mums darbs rit normāli. Tiesa, nav vairs tāda apgrozījuma, kāds bija tā saucamajos treknajos gados. Tomēr galvenais ir tas, ka esam spējuši izdzīvot un noturēties. Tagad nav iespēju strauji attīstīt ražošanu, bet būtiski ir to vēl nesamazināt. Meklējam iespējas piedāvāt jaunu produkciju tās vietā, kura vairs nav pieprasīta. Patiesībā tā ir visu laiku – tirgus situācija diktē, ko mums ražot,” stāsta uzņēmuma īpašnieks Andis Kaktiņš.
Reaģē uz tirgus svārstībām
Dārza programmā piedāvātajiem izstrādājumiem šobrīd gandrīz nav noieta ne eksporta, ne vietējā tirgū. A.Kaktiņš spriež, ka arī citās Eiropas valstīs vēl ir jūtams krīzes atsitiens. Dārza mājiņas un mēbeles nav pirmās nepieciešamības preces, tāpēc tās nepērk. Ja salīdzina ar pieprasījumu pirms trim gadiem, tad šobrīd to ražošana ir apstājusies. Tagad ir palielināta apšuvuma dēļu ražošana, tiek piedāvāts lielāks apdares līstu sortiments. “Šo virzienu turpinām attīstīt, lai spētu pielāgoties dažādu pircēju vēlmēm. Kas spēj mainīties, tam ir vieglāk izdzīvot. Šobrīd ir nedaudz labāk nekā krīzes kulminācijas laikā, tomēr būtiskas pārmaiņas vēl nejūt. Algas nav palielinātas, bet cenas precēm un enerģijai aug,” atzīst A.Kaktiņš.
Zemā pirktspēja ietekmē koksnes izstrādājumu pieprasījumu. Ziemas mēnešos pasūtījumi tiek izpildīti periodiski, bet ražošanas atkritumi tiek pārstrādāti kokskaidu briketēs. Tās ir atspaids ziemā, kad ieņēmumu ir maz. Pērn tika atvērtas divas “Deiwoss” tirdzniecības vietas – Ozolniekos (netālu no Jelgavas) un Rīgā, lai piedāvātu koka izstrādājumus galvaspilsētā un tās tuvumā. Vai vasaras periodā varēs segt ziemas mēnešos radītos zaudējumus, to vērtēs rudenī.
Ekonomē visur, kur var
SIA “Deiwoss” tika pārskatītas un vērtētas visas izmaksu pozīcijas. Lētāku elektroenerģiju uzņēmums pērk no Igaunijas kompānijas, turklāt tiek ievērota taupība tās, kā arī sakaru pakalpojumu izmantošanā. “Uz vienu produkcijas vienību ekonomija varbūt ir tikai daži santīmi, bet, sareizinot ar produkcijas apjomu gada laikā, tās ir lielas summas. Piemēram, ja sakariem mēnesī ietaupa 100 latus, tad gadā sanāk jau 1200 lati. Tāpat ir ar degvielas patēriņu, tāpēc rēķinām un domājam, kur ko vēl var ietaupīt,” skaidro A.Kaktiņš. Bija laiks, kad daudz strādnieku atradās bezalgas atvaļinājumā. Arī tagad ražošanas process ir saraustīts, tāpēc daļai darbinieku ir nepilna slodze. Ar aprīli pasūtījumu ir vairāk, un darbs pamazām varētu ieiet normālās sliedēs. “Cik ziemā te ir kluss, tik vasarā un sevišķi rudens pusē ir liela rosība, jo daudziem vajadzīgi materiāli būvobjektu pabeigšanai,” salīdzina A.Kaktiņš. Uzņēmuma strādniekiem maksā pēc padarītā. Ja nav pilna slodze, tad var saņemt arī mazāk par minimālo algu. SIA “Deiwoss” ir vienīgā ražotne Annas pagastā, kas dod darbu apmēram 30 vietējiem un arī dažiem Alūksnes iedzīvotājiem. “Strādnieki, protams, var būt neapmierināti ar šādu darba ritmu. Taču nav iespējams rīkoties citādi. Uzņēmumā nav tik lielu apgrozāmo līdzekļu, lai varētu saražot preces ar domu, ka kādreiz tās varēs pārdot. Nav nekādu garantiju tam,” skaidro A.Kaktiņš. Viņš un strādnieki ir savstarpēji pielāgojušies situācijai.
Uzņēmējs atzīst, ka valsts nodokļu politika neveicina uzņēmējdarbību. “Ja likumīgi varu samazināt maksājumus, tad es to, protams, izmantoju. Kad nodokļu slogs bija samērīgs, tad nebija ne vēlmes, ne arī vajadzības lauzīt galvu, bet šobrīd izmantoju visas iespējas, ko dod likumdošanas nepilnības, lai ietaupītu,” atzīst A.Kaktiņš.
Vēlas modernizēt un
paplašināt
Perspektīvā ir ieceres modernizēt ražošanu, izmantojot Eiropas fondu atbalstu diviem projektiem. Tiesa, tiem ir nepieciešama uzņēmuma līdzdalība finansējuma nodrošināšanā. “Tas nozīmē, ka ir jābūt nopelnītai naudai, lai varētu pretendēt uz atbalstu. Turklāt jārēķinās, ka vispirms projektu īstenot vajadzēs par savu vai arī bankas kredīta naudu,” klāsta uzņēmējs. Iegādājoties modernas ražošanas iekārtas, var samazināt darbinieku skaitu. Taču tas nozīmē, ka viņi paliks bez darba. “Labākais variants būtu, ja varētu iegādāties jaunas iekārtas un paturēt pašreizējos darbiniekus, lai palielinātu ražošanas apjomu. Diemžēl tam nebūs noieta tirgū,” vērtē A.Kaktiņš. Vietējā tirgū apjoma palielināšanās nav vērojama. Eksporta daļa, ko veidoja dārza programma, vēl nav pilnībā aizstāta ar cita veida produkciju. “Tagad apgrozījumu veidojam ar mazāku apjomu, bet ar lielāku pievienoto vērtību. Cenšamies ražot vairāk tādus produktus, kam ir augstāka cena,” norāda A.Kaktiņš. Diemžēl eksports ir attīstīts galvenokārt uz apaļkoksni un zāģmateriāliem, nevis gatavu produkciju.
Materiālus zaudējumus uzņēmumam radīja ugunsgrēks, kas nopostīja angāru, kurā atradās remonta bāze tehnikai un noliktava. Tagad tiek novākti gruveši, lai neatgādinātu par nelaimi. “Jādomā uz priekšu. Tagad ir jāceļ kaut pagaidu vieglas konstrukcijas noliktava, tāpēc ir jāiet uz banku un jārunā par kredītu, lai arī kā to negribētos,” saka uzņēmējs. Viņš pieļauj, ka varētu tikt piesaistīts finansējums ar projektu, lai rastu vietu arī tehnikas remonta bāzei. Tomēr, ņemot vērā, projektu vērtēšanas laiku, šos līdzekļus labāk paredzēt jaunu iekārtu iegādei. Būvdarbiem labākais laiks ir vasara, tāpēc tos varētu veikt saviem spēkiem. “Katrā ziņā sliktāk vairs nebūs. Jautājums tikai, kad un cik strauji kļūs labāk,” saka A.Kaktiņš.
