Ingrīdai Pedecei šis ir pirmais mācību gads Strautiņu pamatskolas direktores amatā.
Savulaik I.Pedece arī pati ir absolvējusi Strautiņu pamatskolu. Tā ir arī viņas pirmā un vienīgā darbavieta jau vairāk nekā 30 gadus. Smaidot viņa atzīst, ka ir piederīga Strautiņiem jau kopš skolas gadiem, bet dzimusi Kalncempjos. Viņas sapņu profesija bērnībā neapzināti bija skolotāja profesija. “Bērnībā man bija jāpieskata mazākais brālis un brālēns. Kad sāku mācīties skolā, jau sākumskolas klasēs skolotāja man uzticēja pieskatīt jaunāko klašu bērnus. Mācības sāku Kalncempju četrklasīgajā skolā, bet, kad pēc diviem gadiem tā tika likvidēta, turpināju mācības Strautiņu skolā, tad Alūksnē un Liepājā,” atminas I.Pedece.
Attaisno kolēģu uzticību
Kad Strautiņu pamatskolā atbrīvojās pionieru vadītāja amats, šī vieta tika piedāvāta I.Pedecei un viņa sāka strādāt savā skolā – bijusi latviešu valodas skolotāja, mācību pārzine, sākumskolas skolotāja, skolas bibliotekāre, tagad – direktore. I.Pedece atzīst, ka sirdsdarbs ir stundas sākumskolas klašu bērniem. “Mazajiem ir neviltots prieks par visu, zinātkāre – viņi ir tik patiesi! Tagad, esot direktore, mācu vairs tikai 2.klasei latviešu valodu un uz šīm stundām eju ar patiesu prieku,” viņa saka. I.Pedece uzskata – lai būtu skolotājs, ir jāmīl bērni, jo mīlestība pret bērniem ir visa pamats šai profesijai. “Esmu laimīga, jo man dzīvē ir bijuši brīnišķīgi skolotāji – cilvēki, kuri ne tikai ar savām zināšanām, bet arī ar savu piemēru, labestību un sirds gudrību iemācīja ļoti daudz: Helēna Žīgure, Austra Aizupe, Milda Selga, Gracija Bērziņa, Irēna Kausa, Valda Treiliba, Guna Skuja.”
Šovasar I.Pedeces dzīvē bija liels pavērsiens – skolas kolektīva izvirzīta, viņa kļuva par Strautiņu pamatskolas direktori. “Būt vadītājam ir atbildīgi un grūti.Centīšos attaisnot kolēģu izrādīto uzticību. Pašlaik mācos plānot savu laiku un prioritāri veicamos darbus. Viņa uzsver, ka viens nav darītājs, bet gan viss kolektīvs. “Ir svarīgi izrunāties par katru ideju, gaidāmo pārmaiņu un uzklausīt katru kolektīva locekli: skolotāju, darbiniekus, vecākus un tad kopīgi vienoties. Kolektīvs mums ir ļoti radošs – katram skolotājam ir kas īpašs, ko viņš prot labāk nekā citi,” uzslavē direktore.
Tic deputātu izpratnei
I.Pedece uzsver, ka Strautiņu skolā vienmēr ir bijis ļoti radošu un darbīgu pedagogu kolektīvs – šīs īpašības nodotas no vienas skolotāju paaudzes nākamajai. Savukārt skolas vadība vienmēr tālredzīgi gādājusi par saimniecisko dzīvi. Pašlaik skolā ir 110 skolēni. “Ja Alūksnes bērniem pašvaldība vairs neapmaksās transportu, skolēnu skaits samazināsies. Gribētos, lai vecākiem tomēr arī turpmāk būtu iespēja brīvi izvēlēties skolu. Bērnam ir jāļauj mācīties vidē, kur viņš to spēj. Ja sistēmu mainīs, atsevišķās skolās samazināsies skolēnu skaits, būs jāveido apvienotās klases, bet pieļauju, ka vecāki, domājot par savu bērnu nākotni, priekšroku dos skolām, kur nav apvienotās klases,” secina I.Pedece. Viņa rosina deputātus ļoti izsvērt šo lēmumu un tomēr netaupīt uz bērnu izglītības rēķina. “Mums ir noteikts minimālais bērnu skaits klasē, bet kāpēc mēs nekad nedomājam par to, cik var būt maksimālais bērnu skaits klasē?”
Gandarī “uzdīgušās sēkliņas”
I.Pedece atzīst, ka pašlaik skolotājam daudz laika ir jāvelta, lai skolēnu motivētu mācīties, jo ikdienā bērni redz, ka arī cilvēkiem ar augstāko izglītību nav darba. “Rodas jautājums – kāpēc mācīties? Tādēļ bērnus ir grūti pārliecināt, bet darām, kas mūsu spēkos,” viņa saka. I.Pedece atzīst – bērnu zināšanas un uzvedība liecina par to, kādā sabiedrībā viņi dzīvo un kāda ir pieaugušo pasaule. “Mūsu uzdevums ir mācīt viņiem labo, apliecināt to ar piemēriem un pierādīt, ka kādreiz dzīvē viņiem būs iespēja to apliecināt. To izdarīt nav viegli, bet vajag lielu gribasspēku, zināšanas un gribu – tad izdodas. Gandarījums ir, kad pēc gadiem redzi skolas absolventu un domā: kur viņš ir smēlies tik daudz laba? Tad saproti, ka tās pozitīvās sēkliņas, ko agrāk katru dienu viņos sējām, ir uzdīgušas. Bet bērni ir bijuši dažādi visos laikos.” Viņa uzskata, ka pašlaik valstī netiek pienācīgi novērtēti daudzu profesiju pārstāvji un tauta dzīvo, kā var un prot. “Par skolēnu tiesībām sabiedrībā runā, bet par skolotāju tiesībām ir aizmirsts. Cieņa pret vecākiem, citiem cilvēkiem bērnam ir jāiemāca jau ģimenē. Pasaulē viss tik ātri mainās un daudz ko nosaka nauda, bet ir vērtības, kas ir pamatu pamats: uzticēšanās, atbildība, visu lietu uzlūkošana caur sirdi. Uzskatu, ka šajā grūtajā brīdī svarīgākais ir nepazaudēt cilvēciskās attiecības, bet problēmas risināt kopā.
Ievieš jauninājumus
I.Pedece atzīst, ka šajā mācību gadā Strautiņu pamatskolā liela uzmanība tiek veltīta individuālam darbam ar bērniem, kam ir grūtības mācībās. Gādājot par skolēnu drošību, kopš šā gada februāra skolā ir ieviesta jauna kārtība – uz mācību laiku tiek aizslēgtas skolas durvis. Pirms pieņemt šādu lēmumu, ir rūpīgi analizēti Ministru kabineta noteikumi, diskutēts ar skolotājiem, vecākiem, bērniem, izzināta Saulkrastu vidusskolas pieredze. “Tas pasargā arī no nepiederošu personu iekļūšanas skolā. Pie ārdurvīm ir zvans – dežūrapkopējs izzina nāciena iemeslu un ielaiž skolā. Vecāki ļoti atbalstīja šādu jauninājumu, un arī bērniem tas patīk,” saka I.Pedece. Vasarā tiks remontēta arī skolas virtuve, sporta zāle, ierīkots jauns apkures katls kurtuvē. “Ideju ir daudz – katram sava izlolota, piemēram, arī par aktu zāles paplašināšanu. Savukārt mācību gada beigās teicamniekiem šopavasar pirmo reizi pasniegsim īpašas goda nozīmītes un apliecību,” stāsta direktore.
Sirdī ir optimiste
Kad Ingrīdai ir kāds brīvs brīdis, viņa labprāt lasa grāmatas, vēro teātra izrādes un labas filmas, strādā dārzā. “Labprāt lasu Imanta Ziedoņa dzeju, kas man ļoti patīk, kā arī piedzīvojumu rakstura literatūru, kas ļauj aizmirst ikdienas rūpes. Patīk atpūsties pie dabas – tādējādi varu smelties spēku turpmākajiem darbiem. Brīnišķīga relaksācija ir darbs dārzā – manas mīļākās puķes ir gerberas un visi dzeltenās krāsas ziedi, jo tā ir saules krāsa,” saka I.Pedece.
Citos cilvēkos viņa augstu vērtē prasmi uzklausīt, sirsnību, atklātību un atbildības izjūtu. “Man ir laimējies dzīvē satikties ar cilvēkiem, kam piemīt šīs īpašības – gan starp kolēģiem, gan citās jomās,” viņa saka. I.Pedece atzīst, ka pati sirdī ir optimiste. “Kā saglabāt šo īpašību? Ticēt labajam un ieklausīties savos bērnos, jo viņi sniedz optimismu dzīvei. Viņiem ir ļoti labas un patiesas domas. Viņi dzīvi uztver reālāk, jo zina, kas atrisināsies pats no sevis un ko var uz laiku atlikt. Bērniem pieder nākotne – mums ir jātic viņiem,” smaidot saka I.Pedece.
