Valdībai būtu jādefinē, ko attiecībās ar vietējiem ražotājiem var, bet ko – nevar atļauties lielie tirdzniecības tīkli. Tā uzskata Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētājs Didzis Šmits. Viņš arī atzīst – nav pamata gaidīt, ka pārtikas cenas varētu kļūt mazākas.
– Kādas šobrīd ir būtiskākās risināmās problēmas Latvijas pārtikas nozarēs?
– Latvijā joprojām ir milzīgas neapstrādātas zemes platības – būtu jālemj, ko ar tām darīt. Ir jākonstatē, kam tās vispār pieder, jādomā, kā panākt, lai tās nonāk to cilvēku rīcībā, kas vēlas šīs zemes apstrādāt. Tāpat jāmin fakts, ka lielu daļu eksporta joprojām veido pārtikas izejvielas – graudi, piens un zivis tiek eksportētas ar minimālu vai pat vispār nekādu pievienoto vērtību. Tā tas notiek jau visus atjaunotās neatkarības gadus. Kaut kādu iemeslu pēc pārstrādes process nenotiek, un tiek eksportētas izejvielas. Domāju, ka daudzos gadījumos pārtikas pārstrādi tomēr varētu veikt Latvijā, gūstot maksimālus ienākumus valsts budžetā. Iespējams, ir jārunā par valsts stimuliem, lai veicinātu pārstrādi tepat uz vietas. Ja mēs paši neredzam iespējas, kā risināt šo jautājumu, acīmredzot šī ir tā joma, kurā ir vērts piesaistīt ārvalstu investīcijas, orientējot darbību uz produkcijas eksportu. Ārvalstu investīcijas ir jāpiesaista tajās jomās, kurās mēs objektīvu jeb subjektīvu iemeslu dēļ paši nespējam šeit radīt pievienoto vērtību. Tas ir lielais valdības un nozaru asociāciju uzdevums. Attiecībā uz šo problēmu iespējamo risinājumu, jāteic, ka esmu sēdējis klāt vairākās valdības sēdēs, bet…
– Īsti nevar saprast, par ko tur ir runa?
– Tā ir. Skaidrs, ka premjeram dienas kārtība ir tik saspringta, un viņam objektīvi nav laika visam. Nav normāli, ka par baktērijas nosaukuma iespējamo tulkojumu tiek spriests valdības sēdē. It īpaši, ja ņem vērā, ka 99 procentiem klātesošo par to nav ne mazākās sajēgas, un tikai tam, kurš par attiecīgo jautājumu referē, par to ir zināma sapratne. Šī sistēma ir jāmaina. Šādu jautājumu risināšanu vajag deleģēt valsts pārvaldes līmenim, bet valdībai jālemj par stratēģiskām lietām.
Runājot par zemkopības ministru – no vienas puses, ir skaidrs, ka viņam ir jābūt atbildīgam par visiem resursiem: mežiem, zemi, ūdeņiem. Taču, no otras puses, brīdī, kad zemkopības ministrs sāk prasīt sev atbildību par visiem šiem resursiem, sāk rasties iebildumi no pārējiem, ka arī viņi šajā procesā grib piedalīties. Manuprāt, piemēram, runājot par jau minēto zemes jautājumu, tā tiešām ir visu ministriju problēma – Finanšu, Ekonomikas utt. Ir jāpieņem lēmums, kā vajag rīkoties, kas kurai ministrijai noteiktā laikā ir jāizdara, un cerībā, ka visi ministri visu ir sapratuši, attiecīgi arī jāstrādā. Taču atbildīgajam ir jābūt vienam ministram. Pašlaik nav normāli, ka par vienu un to pašu jautājumu ir jāpārliecina vairāki ministri.
– Pēdējā pusgada laikā Latvijā būtiski ir kāpušas pārtikas cenas. Cik lielā mērā ir vainojami dažādi ārējie faktori, bet cik tas ir vietējās politikas rezultāts?
– Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka pārtika ilgtermiņā lētāka kļūt nevar. Svarīgajās pārtikas izejvielu valstīs cilvēku skaits strauji aug, un viņiem visiem gribas ēst. Svarīgi ir arī tas, ka blīvi apdzīvotajās valstīs, piemēram, Ķīnā un Brazīlijā, patēriņa kultūra strauji mainās, un ļoti populārs tur kļūst pārtikušu valstu dzīves stils. Tas viss, protams, pārtikas cenas dzen uz augšu. Atsevišķos nelielos segmentos cenas laika gaitā, protams, var nedaudz krist, bet, kopumā ņemot, tās tikai augs. Faktiski tas vien pierāda, ka pārtikas ražošana ir nozare, kurā perspektīvā ir vērts ieguldīt naudu un strādāt.
Attiecībā uz Latviju, protams, ir jārunā par izejvielu un energoresursu cenām. Runa ir arī par nodokļu politiku – ja Latvija ceļ PVN tādā līmenī, ka šobrīd tas ir augstākais Baltijas valstīs, tad nevajag brīnīties par cenām. Iekšējais tirgus stagnē, un šobrīd nav nekādu indikāciju par to, ka tas arī neturpinās stagnēt. Lai pārstrādes joma spētu izdzīvot, ir strauji jāiet ārpus Latvijas – tas nu ir skaidrs. Beidzot ir arī sapratne, ka tā izaugsme, kas bija Latvijā, nevar būt mūžīga.
Problēma lielā mērā ir faktā, ka Latvijā nodokļu politika valdības līmenī nereti tiek uztverta atrauti no visa pārējā. Ir jāsaprot, kad nodokļiem ir jābūt maziem, lai piesaistītu investīcijas, bet kad tos var atkal paaugstināt, neaizbiedējot visus prom. Piemēram, šobrīd Latvijas kompānija “Agrolats” ir atvērusi divas zivju pārstrādes rūpnīcas Marokā – tur investīciju piesaistes vārdā šobrīd nodokļi nav jāmaksā vispār.
Nupat man bija sarunas ar finanšu ministru Andri Vilku par akcīzes nodokļa celšanu stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem – ir taču pilnīgi skaidrs, ka pat viņš netic, ka, palielinot šo nodokli, būs iespējams iekasēt vairāk. Tajā pašā laikā PVN veidā būšot iespējams iekasēt vairāk, kam savukārt nepiekrītot aizdevēji. Tādējādi veidojas absurda situācija – mums ir izdevies pārliecināt aizdevējus par to, kam mēs neticam, bet nav izdevies par to, kam ticam. Protams, ir skaidrs, ka Andrim Vilkam kā finanšu ministram ir “jāsavāc” 50 miljoni latu, lai konsolidētu budžetu, tomēr šķiet diezgan traki, ka valdība pieņem lēmumus priekš “papīra”, zinot, ka nodara kaitējumu tautsaimniecībai.
– Par kādu kaitējumu ir runa attiecībā uz akcīzes nodokļa celšanu stiprajam alkoholam?
– Pati ziņa vien, ka šis nodoklis tiks celts, jau dod sparu nelegālajiem tirgotājiem. Jau šobrīd būtu interesanti veikt pētījumu, it īpaši apdzīvotās vietās ap Rīgu un tālāk prom no galvaspilsētas, uzdodot iedzīvotājiem jautājumu, kur viņi ir pirkuši alkoholu pirms pāris gadiem… Domāju, ātri vien varētu noskaidroties, ka pāris gadu laikā šī situācija ir būtiski mainījusies. Interesants ir Veselības ministrijas atzinums, ka krīzes laikā alkohola patēriņš ir krities. Es tiešām nezinu nevienu citu piemēru, ka pasaules valstīs, kur vispār lieto alkoholu, krīzes laikā tā patēriņš būtu krities. Šeit jautājums ir par to, ar cik objektīviem skaitļiem tiek strādāts.
– Kuras ir tās pārtikas produktu grupas, kam pārskatāmā nākotnē, piemēram, šogad, vēl ir gaidāms cenu kāpums?
– Tā ir zīlēšana. To prognozēt ir šausmīgi grūti, un es negribu nodarboties ar zīlēšanu. Piemēram, zivrūpniecībā pēdējā laikā esam piedalījušies vairākās starptautiskās izstādēs, bet es neatceros nevienu, kurš būtu prognozējis tik augstu izejvielu kāpumu šajā nozarē, kā tas ir šobrīd.
– Kā viena no pārtikas ražotāju, pārstrādātāju problēmām jau daudzus gadus tiek minēts sava veida duelis ar tirgotājiem. Cik lielā mērā tā ir reāla problēma, bet cik – vienkārši uzkurināta ažiotāža?
– Protams, cīņa šajā jomā būs, un tā notiek visā pasaulē. Paskatoties pēdējo 15 gadu vēsturi, ir redzams, ka tirgotāji, attīstot tirdzniecības tīklus, ir ieguvuši arvien lielāku kontroli un daudz kur tieši viņi nosaka politiku. Daudziem tirgotājiem ir savas privātās preču zīmes. Un šajā biznesā ir tā – tas, kuram ir preču zīme, arī nosaka parādi. Daudzos gadījumos preču zīmes no ražotāja ir nonākušas tirgotāja rokās. Ja pārstrādātājs ražo kādu produktu ar tirgotāja preču zīmi, tas ir riskanti, jo vienu gadu šī ražošana notiek, bet jau nākamajā tirgotājs par pateikt, ka attiecīgā partnera pakalpojumi vairs nav vajadzīgi. Ja šādam pārstrādātājam vairs nav palikusi sava preču zīme, var uzskatīt, ka viņš no tirgus ir laukā.
Skaidrs, ka lielveikaliem arī Latvijā ir ļoti liels spēks. Un tāpat ir skaidrs, ka vienmēr attiecībās starp tirgotājiem un ražotājiem būs daudz pretrunu. Tajā pašā laikā ir pietiekami daudz jautājumu, kuros varam normāli sadarboties bez jebkādām problēmām. Uzskatu, ka šo abu pušu attiecību risināšanā būtisks ir jautājums par valdības iesaistīšanos.
– Kādā ziņā?
– Valdība dažādu komisiju ietvaros mēģina sasēdināt tirgotājus un ražotājus vienu pret otru, liekot, lai tiekam galā. Ir jāsaprot, ka ir lietas, ar kurām mēs paši netiksim galā. Tāpēc jau eksistē dažādas tiesas, valdība utt. Valdībai jāsaprot, vai tā vēlas, lai vietējā ražojuma preces dominē veikalu plauktos vai nevēlas. Var piesaukt Igaunijas piemēru. Tajā brīdī, kad igauņu piens tika dzīts laukā no veikaliem, valdības līmenī tirgotājiem tika pateikts – mīļie draugi, jūs esat viesi šajā zemē, turklāt ļoti gaidīti, taču attiecībā uz to, ko paši ražojam, mēs sagaidām, ka jūs ciemosities ar godu! Neviens uzņēmums negribēs cīnīties ar valsti. Es tagad nerunāju par protekcionismu – ja mēs sāktu ar to aizrauties, pretī uzreiz dabūtu trīskāršu pretsitienu citos tirgos. Runa ir par samērīgu interešu ievērošanu, par sava veida interešu minimumu, par ko strīdi nenotiek. Piemēram, nav neviena likuma, kas aizliegtu Francijā tirgot Čīles vīnu, bet nopirkt to faktiski nevar. Nevienam tirgotājam nenāk prātā cīnīties ar nacionālo ražojumu. Protams, nopirkt to var, bet nav runas par to, ka Čīles vīniem būtu kaut mazākās izredzes izkonkurēt Francijas produktu – tie vienmēr būs eksperimentālā stenda līmenī.
