Kad mazmeitiņa dusmās savelk pieri, vecmāmiņa viņai saka: “Nedusmojies! Dusmas mazina skaistumu!” Vecmāmiņa tā saka, jo dzirdējusi desmitām reižu šos vārdus savā bērnībā. Mazmeitiņa grib būt skaista un nedusmojas. Izaug liela, skaista un nekad nedusmojas. Vecmāmiņas gudrību viņa cenšas nodot savam dēlēnam. Bet viņš nemaz negrib izaugt skaists. Viņa tētis dusmās ar dūri cērt, kur pagadās. Māte bezpalīdzīgi noraugās, jo nezina īstos vārdus. Dēlēns šādos brīžos sameklē rudenī izaugušo ķirbi, apsēžas uz tā un skaļi dzied.
Dusmas – neatpazītas, apslāpētas, saprastas un izrunātas. Vienam tās sagandē dzīvi, jo pārvēršas par agresiju. Citam palīdz sasniegt mērķi, jo liek apzināties, ko nepieciešams mainīt.
Kā itāļu ģimenē
“Kas mīlējas, tas ķīvējas,” savas attiecības ģimenē raksturo Ilona. “Mēs esam kā liela itāļu ģimene, jo vecāki dzīvo blakus un bieži kopā pavadām vakarus, it sevišķi pēc bērnu piedzimšanas. Ja kādu kaut kas neapmierina, runājam paaugstinātos toņos, bet nekad rokas nepalaižam. Strīdamies bērnu klātbūtnē, negaidām līdz vakaram, kad viņi aizies gulēt. Bieži arī viņi strīdu laikā izsaka savas domas par mūsu tēmu. Apzīmējums – itāļu ģimene – nāk no mūsu draugiem. Kad tikko sākām saieties, viņi nesaprata, kā var tik skaļi risināt problēmas. Ka tā drīzāk ir rāšanās. Par ko strīdamies? Par visu kaut ko. Piemēram, vīrs nav nopircis visas produktu sarakstā uzskaitītās lietas. Es viņam aizrādu. Viņš pretī, ka nezinot, kur lielveikalā tas plaukts atrodas.
Dēls to apstiprina. Es aizrādu, ka var pieiet un kādai pārdevējai pajautāt, kurā nodaļā vajadzīgo lietu meklēt. Tā strīdamies, līdz nonākam pie patiesības,” stāsta Ilona. Viņasprāt, strīdoties abiem partneriem jāturas līdzvērtīgā pozīcijā, lai viens visu laiku nav upuris, bet otrs uzvarētājs. Lai nav tā, ka strīdu uzsākt drīkst tikai viens un viņam visu laiku ir taisnība.
Spēj izšķirties
Gandrīz 20 gadus ilga bija Zanes laulība. Līdz vienu dienu viņa sadusmojās uz vīru tik stipri, ka izlēma mainīt savu dzīvi.
“Tagad nevaru saprast, kā es tik ilgi varēju to paciest,” atzīstas Zane. Punktu visam pielika vīra nodzertās autovadītāja tiesības. “Patiesībā viņš visus gadus man ir darījis pāri, bet es visu laiku esmu pacietīgi cietusi. Tagad, pēc pieciem gadiem atskatoties uz mūsu kopdzīvi, secinu, ka patiesībā vienmēr savu aizvainojumu un dusmas slēpu. Dzīvojām kopā ar vīramāti. Bija kauns viņas klātbūtnē rāties, bet vajadzēja. Laulības pēdējos gados biju tik tālu novesta, ka dažkārt domās viņam metos virsū ar nazi un daudz netrūka, lai būtu to izdarījusi. Kad ziņās stāsta, ka viens laulātais uzbrucis otram, tas mani kaut kā dziļi aizskar. Jo reāli saprotu, ka es to būtu varējusi izdarīt, turklāt skaidrā prātā, nevis dzērumā,” pārdomās dalās Zane.
Kaitina katrs sīkums
“Mani var aizkaitināt katrs sīkums. Tā saka mana mamma. Viņa saka – tas esot tāpēc, ka esmu vienīgais bērns ģimenē. Es esot pieradusi, ka viss notiek pēc mana prāta. Ja nenotiek pēc manas gribas, tad man spuras gaisā. Tā saka mamma. Bet man pašai liekas, ka nevaru samierināties, ka cilvēki ir tik stulbi,” par sevi stāsta Solvita. “Daudzi cilvēki ir tik aprobežoti, ka vienkārši nevar viņiem piekrist, un es strīdos pretī. Daudzi iesaka, lai paklusēju, ja redzu, ka strīdos ar muļķi. Es nevaru. Nav tā, ka mani kaitina viss un visi. Man ir draugi, ar kuriem nekad neesmu strīdējusies, bet man ir radinieki, ar kuriem runāju tikai rājoties. Negribu samierināties un kādam piekrist, lai tikai būtu miers,” neslēpj Solvita.
