Katru gadu 25.marts pie mums atnāk citādāks, bet represētajiem tas ir vienāds – ar kopēju sāpi, ar skumjām atmiņām.
Ar šādiem vārdiem sākās Komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītais pasākums pie Mātes tēla Alūksnē, pieminot 1949.gada deportācijās cietušos. „Pirms 62 gadiem mēs bijām vēl bērni. Mācījāmies skolā. Bija arī tādi, kas vēl skolā negāja. Mūsu liktenis bija citu cilvēku rokās. Un neprasīja neviens, vai mēs to gribam vai negribam – bija jābrauc un tas arī viss. Bija jāatstāj savas mājas, sava zeme un svešā vietā jārod mājvieta,” tā laika notikumus atceras Alūksnes politiski represēto kluba „Sarma” vadītāja Dzidra Mazika.
Viņa uzrunāja piemiņas pasākuma dalībniekus: likteņa un laika biedrus, jauniešus un vidējās paaudzes pārstāvjus, kas bija ieradušies kuplā skaitā. Klātesošo vidū atradās arī pārstāvji no Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas un Alūksnes novada pašvaldības. „Kamēr mēs, latviešu tauta, pastāvam, mēs nedrīkstam aizmirst mazai tautai tik traģiskos notikumus. Mums, jaunākajām paaudzēm, jāklausās, jāatceras, jāgodā un jāciena šo notikumu aculiecinieki un viņu stāsti par piedzīvoto,” Alūksnes novada domes priekšsēdētāja Aivara Fomina vārdā klātesošos uzrunāja Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte.
Tiesa, kā norāda Dz.Mazika, tikpat svarīgi, cik neaizmirst savas tautas vēsturi, ir novērtēt to, kas tai pieder šodien. „Mēs varam būt priecīgi un gandarīti, ka mums ir sava valsts – turēsim to cieši pie sirds,” viņa aicina. „Mēs nedrīkstam vairs to bagātību, kas mums ir, zaudēt.”
