Svētki izskanējuši. Mājās ienācis patīkams klusums. Nekas jau nevar būt mūžīgs. Vienīgi atmiņas. Tās vijas sev apkārt un lūdz vērtēt notiekošo. Gan gribot, gan negribot esmu sākusi pabūt pagātnē. Pārskatu savas darba takas.
Marts – tas ir manas dzīvībības ienākšanas laiks. Bērnība kā saules zeme, vecāku aprūpēta. Lielākā daļa jaunības gadu raugās uz mani no lielpilsētas Rīgas. Šodien man pieder Alūksne. Ejot uz pilsētas bibliotēku, es it kā ieeju savā pirmajā darbavietā – bijušajā skolotāju namā, kurā toreiz par direktori strādāja Viktorija Eglīte. Tur aizsākās manas darba gaitas Alūksnē, mācot bērnus dziedāt. Tad pēkšņi manī uzaust tāds neviltots prieks. Tos pašus bērnus es redzu šodien kā slavenus diriģentus.
Tāda pati sajūta, atverot Jaunās pils durvis, kur darbs tika turpināts pionieru namā. Tur skanēja ne tikai dziesmas vien un dejas, bet arī triolu un minikoklīšu skaņas. Par bijušo spēlmaņu, koru un dziedātāju darbu es ļoti priecājos. Paldies, ka viņi turpina bērnībā aizsākto. Mums katram sava elpa krūtīs dota – cik dziļa tā, tik apgarota. Ja paskatos atpakaļ, tad redzu arī daudzas dejotājas, kas izaugušas par deju skolotājām no mana kolektīva. Arī tas man sagādā dzīvei prieku – viss taču turpinās!
Starp citu, man dzīvē ir ļoti laimējies ar labiem cilvēkiem satikties savās darba gaitās, arī vienkārši sadzīvē. Tagad mana darba taka savedusi mani kopā ar grāmatu izdevēju Ilonu Vītolu no Gulbenes. Daudzus darba gadus bijām kopā ar Viju Bērziņu. Tagad priecājos par savām dziesmām, ko dzied Skaidrīte Melne un Andris Voicišs pavada uz ģitāras. Viņš arī ir izdevis divus manu dziesmu albumus. Paldies jums abiem un arī visiem!
18.marts mums visiem bija jauka kopīga diena, jo bijām ielūgti uz Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeju ar izstādi un monoizrādi. Mūs apciemoja arī Vidzemes televīzija. Gulbenieši mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Skaidrīte Melne, monologa aktrise, atklāj, ka Gulbenē parādīt tēlojumu ir bijis īpaši patīkami un viegli, jo bijusi skatītāju uzmanība un interese. Dažas dziesmiņas mēģinājuši pat līdzi dziedāt.. Jā, tā tas bija. Andris Voicišs bija pārsteigts par laipno uzņemšanu un sagaidīšanu no muzeja darbiniecēm.
Jā, tur bija arī bagātīgais cienasts pie vīna glāzes. Nosvinējām ļoti skaistus svētkus. Mēs katrs varam cits citam pasniegt draudzīgu roku un sagādāt prieku. Šoreiz to sniedza mums kaimiņu novada ļaudis – gulbenieši. Cilvēkam visu mūžu ir jāaug garīgā savu jūtu prasmē, lai sagādātu cilvēkiem labsajūtu un skaistas atmiņas, bet ne otrādi.
Ir pienācis laiks, kad man savos bagātajos gados vairs nav ko iegūt vai zaudēt. Vienīgi laiks. Laiks ir manas dzīves vērtība, ko varu uzdāvāt ja ne savējiem, tad svešiem. Sniegt kopā velti savu klātbūtni par velti. Tā rodas neviltots prieks. Vēlu arī jums visiem šādu velti sniegt un saņemt, lai sirdī rodas patiess prieks. Paldies visiem!
