Līdz ikgadējai novada koru skatei atlikusi vairs tikai nedēļa. Līdzās kolektīviem, kuru darbības ilgums mērāms vairākos gadu desmitos, uz skatuves kāps arī Trapenes sieviešu koris. Kolektīvs nav izveidots no jauna, bet gan atjaunots pēc ilgāka pārtraukuma. Savu darbību viņš atsācis pērn rudenī, kad kora vadību uzņēmās Zintis Cepurnieks – bijušais alūksnietis, kas pēc vairākiem prombūtnes gadiem pagājušajā vasarā nolēmis apmesties uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā pusē. Trapenes sieviešu kora vadīšana ir viņa debija diriģenta amatā, jo pamatnodarbošanās Zintim ir komponēšana.
Arhitektūru vai mūziku?
Tā rakstīts viņa pasniegtajā vizītkartē, ko rotā jaunākās meitas – sešgadīgās Austras – zīmējums. Lai gan komponēt Zintis sācis jau agrā jaunībā, oficiāli komponista statusu ieguvis tikai pirms desmit gadiem, kad absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. “Mūzikas akadēmijā iestājos, kad man bija jau gandrīz 30 gadi,” skaidro Zintis. “Man vispār ir tā. Ja saliktu visu biogrāfiju pa plauktiņiem, tad tur brīnumu lietas atklātos,” viņš smejoties piebilst, it kā taisnojoties, kāpēc tik vēlu nolēmis izglītoties jomā, ar kuru bijis saistīts visu mūžu.
Pirmā muzikālā izglītība iegūta Alūksnes mūzikas skolā, kur mācījies spēlēt klarneti. “Es klarneti nemīlēju. Daudz biežāk spēlēju klavieres. Arī tad, kad klasē ienāca pedagogs, vingrinājos spēlēt nevis klarneti, bet gan klavieres,” atceras Zintis. Sapratne, ko īsti vēlas darīt dzīvē, nākusi ar laiku. Absolvējot tagadējo Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju, apsvērta iespēja kļūt par arhitektu. “Es diezgan ilgi svārstījos starp arhitektūru un mūziku. Sāku pat iet uz sagatavošanas kursiem arhitektiem, bet tad pēkšņi pārdomāju. Sapratu, ka nevaru mūziku tā atstāt,” viņš saka.
Līdz brīdim, kad uzsāktas studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā, Zintis paspējis dienēt Padomju Armijā, iesaistīties pirmajos muzikālajos projektos un pastrādāt citus darbus Rīgā. Augstskolas iestājeksāmeniem viņš gatavojies privāti. Apmeklēti arī atsevišķi mūzikas teorijas kursi Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, līdz 1996.gadā uzņemts Mūzikas akadēmijas studentu rindās.
Sāk saimniekot vecvectēva mājā
Jautāts, kāda bijusi viņa profesionālā darbība pēdējo desmit gadu laikā jeb kopš brīža, kad iegūts augstskolas diploms, Zintis ir pieticīgs. Bijis daudz mazu muzikālu projektu. Starp lielākajiem tiek minēta dalība Dzejas dienu pasākumos Rīgā. Alūksniešiem viņš vairāk pazīstams, sadarbojoties ar Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātri “Slieksnis”. Zintis ir mūzikas autors četrām kolektīva iestudētajām izrādēm. Viņa mūziku varēs dzirdēt arī “Sliekšņa” jaunākajā iestudējumā, kas tuvākajā laikā piedzīvos pirmizrādi.
Pēdējos trīs gadus Zintis dzīvojis Kopenhāgenā, kur strādājis Latvijas vēstniecībā Dānijā. “Godīgi sakot, uz turieni es aizbraucu tikai peļņas nolūkos. Ja man būtu iespēja nopelnīt naudu tikai ar mūziku, kā to dara mūziķi citviet Eiropā, es nekur nebrauktu,” apgalvo Zintis.
Pārcelšanās uz dzimto pusi notikusi likumsakarīgi. Zeltiņu pagastā viņam ir vecvectēva māja. Kad beidzies līgums ar Ārlietu ministriju, Zintis nospriedis, kāpēc gan dzīvot pilsētā, ja viņš varētu dzīvot pats savā mājā. “Tagad esmu kļuvis par ceturto paaudzi, kas tur dzīvo,” viņš lepni saka. Dzīvesbiedre atradusi darbu Trapenes pamatskolā, kur strādā par angļu valodas, latviešu valodas un literatūras skolotāju. Arī Zintis sācis meklēt pastāvīgu iztikas avotu. Pēc viesošanās Trapenes pagasta pārvaldē viņš saņēmis piedāvājumu sākt vadīt kori. Lai gan Zintis pats bijis aktīvs dažādu koru dalībnieks gandrīz 20 gadus, kora vadīšana ir pilnīgi jauns lauciņš, ko viņš pamazām iepazīst.
Vide, kas sakārto un mudina izpausties
Tagad var teikt, ka viņa dzīve mainījusies pilnīgi uz pretējo pusi. Zintis tagad saikni ar galvaspilsētu uztur, pieņemot individuālus pasūtījumus mūzikas komponēšanai. Aktuālākais no tiem ir muzikālais noformējums kādai jauniešu veidotai filmai. “Ir forši, ka jauniem cilvēkiem ir uzņēmība un iniciatīva. Tas vienmēr ir pozitīvi, jo nes reālus augļus,” viņš uzslavē.
Jautāt, vai nepietrūkst lielpilsētas dzīves, Zintim gan ir lieki. “Es vienmēr esmu gribējis dzīvot laukos,” viņš atklāj. “Vienīgā nelaime, ka Latvijas ekonomiskajos apstākļos to nekad nav bijis tik viegli izdarīt.” Tiek minēti līdzīgi piemēri no profesionālo mūziķu vidus, kas izvēlējušies līdzīgu dzīvesveidu. “Piemēram, Vestards Šimkus dzīvo laukos. Ir vēl vairāki komponisti, kas tiecas uz laukiem. Tas ir tā elitāri. Dzīvot pašam savā “muižiņā”,” spriež Zintis.
Salīdzinot ar pilsētu, lauku vide, viņaprāt, ir daudz radošāka. “Pilsētas vide cilvēku iznīcina un iegrožo. Uztaisa no tevis īpatnēju urbanizācijas produktu. Laukos vide ir pilnīgāka. Tā pati tevi sakārto un mudina izpausties,” viņš saka. “Es arvien vairāk sāku domāt, ka daba ir tā vieta, kur cilvēkam paredzēts dzīvot. Roku rokā ar dabu.”
Lielākais pluss – interesantie cilvēki
Par lauku vienīgo mīnusu Zintis uzskata pieticīgo finansējumu. Salīdzinot ar Dānijā redzēto, viņš velk paralēles ar nabadzību. Nereti, dodoties uz kora mēģinājuma, viņam nākas pirms tam “paremontēt” klavieres, jo vienkārši nav naudas, lai nolīgtu kādu, kurš tās salabotu, vai iegādātos jaunas. “Ja mēs paši saprastu, cik kritiskos apstākļos patiesībā dzīvojam!” iesaucas Zintis. “Un ne jau salīdzinājumā ar padomju laikiem, bet gan ar mūsdienu pasaules vidējo līmeni!”
Par lauku lielāko plusu tiek uzskatīti cilvēki. “Interesantu cilvēku ar interesantām idejām te netrūkst. Eiropā viņu tomēr ir mazāk. Tur visi labklājībā ieauguši,” vērtē Zintis. Arī attālumā līdz galvaspilsētai viņš neuzskata par mīnusu, jo “mūsdienu tehnoloģiju laikmetā tu nemaz nevari būt atrauts no visa pārējā”. “Daudz kas ir atkarīgs no cilvēka. Jebkurš cilvēks ir spējīgs radīt lielas lietas, ja vien viņu atver un uz to iedvesmo,” ir pārliecināts Zintis. Šajā ziņā lauki esot ideālākā vieta, kur gūt tam vajadzīgo vidi un atmosfēru. Ne velti viņš saka: ja vien izdotos atrast nopietnāku iztikas avotu, no šejienes prom vairs nebrauktu.
