Kopš februāra sākuma Liepnas tautas namam ir jauna saimniece – tā ir Lienīte Zučika, kas ilgus gadus dzīvojusi Siguldā, bet nu apmetusies uz dzīvi Liepnā, kas ir Lienītes dzimtā puse, kur viņa dzimusi, augusi un skolojusies.
Deviņdesmito gadu sākumā ceļš aizvedis uz galvaspilsētu. Tur viņa izglītojusies, kļūstot par sieviešu virsapģērbu drēbnieci. “Kad gāju skolā, man, tāpat kā daudziem citiem šajā vecumā, bija mērķis: pabeigšu skolu, iegūšu profesiju un atradīšu darbu, kas ļaus nodrošināt sev iztiku. Tobrīd šī profesija bija pieprasīta un sirdij tuva, tāpēc šī izvēle likās piemērotākā no visām,” atceras Lienīte. Tiesa, juku laiki ieviesuši savas korekcijas. Lienīte pārgājusi strādāt ar viesnīcu nozari saistītā jomā, kam paralēli klāt nākusi darbošanās tūrisma nozarē. Savai īstajai profesijai viņa gan ar roku nav atmetusi. Dzīvojot Siguldā, Lienīte aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē, kļūstot par vietējās Tautas lietišķās mākslas studijas dalībnieci. Tuva viņai visu laiku bijusi arī etnogrāfija un kultūrvēsturiskais mantojums, kam Lienīte nodevusies brīvajā laikā.
Šīs zināšanas un pieredzi viņa ir gatava izmantot savā jaunajā darbā. Pirmā organizētā izstāde Liepnas tautas namā ir tieši rokdarbu izstāde, kurā skatāmi pagasta iedzīvotāju darbi. Lienīte stāsta, ka to savā ziņā var uzskatīt par tautas nama atklāšanu. Kaut gan pašreizējais darbs viņai ir kaut kas pilnīgi jauns, kļūt par tautas nama vadītāju nekad nav bijis viņas pašmērķis. “Drīzāk nejaušu apstākļu sakritība,” viņa skaidro.
“Tā nu sanāca, ka rudenī es paliku bez darba. Šo laiku izmantoju, pabeidzot vadības pamatu kursus. Janvārī palīdzēju kolēģei no Tautas lietišķās mākslas studijas organizēt personālizstādes atklāšanu. Meklējot sev nepieciešamo informāciju, intereses pēc ielūkojos Alūksnes novada darba sludinājumos. Tur arī ieraudzīju, ka tiek meklēts Liepnas tautas nama vadītājs. Tā bija pēdējā diena, kad varēja pieteikties uz izsludināto vakanci, ko arī izdarīju. Tobrīd māca bažas, vai atbildīšu šim amatam. Teorētiski es visu laiku esmu bijusi kaut kādā veidā saistīta ar kultūras jomu. Mans iepriekšējais darbs prasīja ciešu komunikāciju ar cilvēkiem, tāpat man bija zināšanas vadības jomā un pasākumu organizēšanā. Šī pieredze nav mazsvarīga, tomēr pilnībā neatbilda izsludinātā konkursa prasībām. Tieši tāpēc es ļoti priecājos, ka man tika dota iespēja parādīt sevi,” saka Lienīte.
– Pagastu tautas nami savā būtībā mazliet atšķiras no kultūras iestādēm pilsētās. Kāda ir tā misija tavā izpratnē?
– Es domāju, ka tautas namam nevajadzētu būt vietai, kur atnākt tikai izklaidēties. Manā uztverē tam būtu jābūt kā sava veida sabiedriskajam centram, par kādu es vēlētos izveidot Liepnas tautas namu. Nevis kā vietu, kur atnākt tikai uz kādu pasākumu, bet lai cilvēkiem te patiktu iegriezties, lai viņam būtu iespēja te satikt domubiedrus, smelties iedvesmu ikdienai, apgūt kaut ko jaunu un dalīties savās zināšanās ar citiem.
– Cik lielā mērā šie priekšstati atbilst tam, kāds ir Liepnas tautas nams šobrīd, kad tikko esi sākusi to vadīt?
– Būs vajadzīgs ļoti daudz darba, lai tautas namu izveidotu par tādu vietu, kādu man to gribētos redzēt, taču tas nav nekas neiespējams. Ilgu laiku tautas nama durvis bijušas aizslēgtas deviņām atslēgām, kas, iespējams, mazinājis tā nozīmi iedzīvotāju vidū. Šobrīd vēlos iesaistīt tautas nama dzīvē pēc iespējas vairāk pagasta iedzīvotāju. Galu galā tieši viņi ir tie, kuru dēļ tautas nams vispār darbojas. Es negribu kaut ko darīt tikai tāpēc, lai tur kaut kas būtu, jo, redz, man par to maksā naudu. Es gribu strādāt tā, lai manam darbam būtu atsauce iedzīvotāju vidū. Vēlētos, lai katrs no viņiem tautas namā atrastu kaut ko tādu, ko uzskata par interesantu un vērtīgu. Tikai tad, kad kultūras dzīve pagastā plauks un zels, manam darbam būs kāda jēga.
– Kādas iespējas šobrīd saskati iedzīvotāju iesaistīšanai tautas nama dzīvē?
– Viens mērķis, uz ko šobrīd tiecos, ir piesaistīt tautas namam pēc iespējas daudzveidīgāku un plašāku sabiedrības loku. Tiesa, dalīt viņu nodarbes pa paaudzēm vai interešu jomām man negribētos. Drīzāk otrādi. Saliedēt viņus visus kopējās aktivitātēs. Negribētos, lai te valdītu uzskats, ka tantiņas domā tikai par rokdarbiem vai mammas gatavo tikai zaptes. Te būtu jābūt vietai, kur izpausties, atrodot savu vietu ārpus darba vai skolas. Viena iespēja, kā to panākt, būtu pulciņa piedāvājuma paplašināšana. Ļoti gribētos apvienot pagasta sievietes dāmu klubiņa nodarbībās, lai viņas varētu atpūsties no rūpēm par ģimeni un atvēlēt laiku tikai sev. Ar cerībām skatos uz mūsu pagasta jaunatni. Tā kā Liepnā nav tāda jauniešu interešu centra, tautas nams varētu kļūt par sava veida alternatīvu. Esmu ievērojusi, ka šeit ir ļoti radoši jaunieši. Tā nebūt nav, ka viņiem patīk tikai sēdēt pie datora. Arī viņiem gribas darīt kaut ko lietderīgu savā brīvajā laikā. Tautas nams varētu šādu iespēju piedāvāt.
– Daudzus gadus Liepnas tautas namā strādājusi Ilga Irbe.
– Ilga tautas namam ir ielikusi ļoti labus pamatus. Viens no, manuprāt, vērtīgākajiem viņas darbiem ir Liepnas pagasta vecākās paaudzes nemateriālā mantojuma apkopošana un saglabāšana. Man ļoti negribētos, lai mantojums pazustu. Tas ir atrasts, pierakstīts un izdots diska formātā. Gribētos šo darbu turpināt, lai ar to viss vēl nebeigtos un jaunā paaudze ar to tiktu iepazīstināta pamatīgāk. Piemēram, es pati esmu uzaugusi vidē, kur bija savas darba tradīcijas. Vai tā bija siena vai kartupeļu talka, cilvēki mācēja ne tikai strādāt, bet pēc darba arī kārtīgi atpūsties. Pie galdiem tika dziedātas dziesmas, neatkarīgi no tā, vai bija svētki vai smagas darba dienas vakars. Tagad cilvēki ir tik tālu atrofējušies, ka viņus vairāk interesē šķidrums, kas stāv uz galda, nevis dziesmu dziedāšana. Žēl to tradīciju, kas aiziet zudībā. Varbūt nākamā paaudze vairs nezinās, ka savulaik darbs un atpūta bijusi cieši saistīta ar cilvēka garīgo kultūru. Līdz ar to šī mantojuma saglabāšanu un nodošanu jaunajai paaudzei arī gribētos izkopt un attīstīt.
– Ko esi izvirzījusi par sava darba prioritātēm tuvākajā laikā?
– Ir šādas tādas ieceres, bet kaut ko konkretizēt pagaidām ir grūti. Ir spēcīgas tradīcijas, kas savulaik Liepnā ir bijušas un ko gribētos atjaunot, kā, piemēram, gadatirgus Jurģos. Man pašai ir idejas, ko labprāt īstenotu, taču precīzāk par tām varēs runāt pēc dažiem mēnešiem, kad būšu pilnīgāk iepazinusi situāciju un apzinājusies iespējas. Šobrīd man primārais ir ļaut saprast cilvēkiem, ka tautas nama durvis atkal ir atvērtas un viņi šeit ir gaidīti. Tikai kopīgiem spēkiem mēs varēsim piepildīt to ar dzīvību, ļaujot kultūras dzīvei Liepnā uzplaukt no jauna. Kopš februāra sākuma Liepnas tautas namam ir jauna saimniece – tā ir Lienīte Zučika, kas ilgus gadus dzīvojusi Siguldā, bet nu apmetusies uz dzīvi Liepnā, kas ir Lienītes dzimtā puse, kur viņa dzimusi, augusi un skolojusies.
Deviņdesmito gadu sākumā ceļš aizvedis uz galvaspilsētu. Tur viņa izglītojusies, kļūstot par sieviešu virsapģērbu drēbnieci. “Kad gāju skolā, man, tāpat kā daudziem citiem šajā vecumā, bija mērķis: pabeigšu skolu, iegūšu profesiju un atradīšu darbu, kas ļaus nodrošināt sev iztiku. Tobrīd šī profesija bija pieprasīta un sirdij tuva, tāpēc šī izvēle likās piemērotākā no visām,” atceras Lienīte. Tiesa, juku laiki ieviesuši savas korekcijas. Lienīte pārgājusi strādāt ar viesnīcu nozari saistītā jomā, kam paralēli klāt nākusi darbošanās tūrisma nozarē. Savai īstajai profesijai viņa gan ar roku nav atmetusi. Dzīvojot Siguldā, Lienīte aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē, kļūstot par vietējās Tautas lietišķās mākslas studijas dalībnieci. Tuva viņai visu laiku bijusi arī etnogrāfija un kultūrvēsturiskais mantojums, kam Lienīte nodevusies brīvajā laikā.
Šīs zināšanas un pieredzi viņa ir gatava izmantot savā jaunajā darbā. Pirmā organizētā izstāde Liepnas tautas namā ir tieši rokdarbu izstāde, kurā skatāmi pagasta iedzīvotāju darbi. Lienīte stāsta, ka to savā ziņā var uzskatīt par tautas nama atklāšanu. Kaut gan pašreizējais darbs viņai ir kaut kas pilnīgi jauns, kļūt par tautas nama vadītāju nekad nav bijis viņas pašmērķis. “Drīzāk nejaušu apstākļu sakritība,” viņa skaidro.
“Tā nu sanāca, ka rudenī es paliku bez darba. Šo laiku izmantoju, pabeidzot vadības pamatu kursus. Janvārī palīdzēju kolēģei no Tautas lietišķās mākslas studijas organizēt personālizstādes atklāšanu. Meklējot sev nepieciešamo informāciju, intereses pēc ielūkojos Alūksnes novada darba sludinājumos. Tur arī ieraudzīju, ka tiek meklēts Liepnas tautas nama vadītājs. Tā bija pēdējā diena, kad varēja pieteikties uz izsludināto vakanci, ko arī izdarīju. Tobrīd māca bažas, vai atbildīšu šim amatam. Teorētiski es visu laiku esmu bijusi kaut kādā veidā saistīta ar kultūras jomu. Mans iepriekšējais darbs prasīja ciešu komunikāciju ar cilvēkiem, tāpat man bija zināšanas vadības jomā un pasākumu organizēšanā. Šī pieredze nav mazsvarīga, tomēr pilnībā neatbilda izsludinātā konkursa prasībām. Tieši tāpēc es ļoti priecājos, ka man tika dota iespēja parādīt sevi,” saka Lienīte.
– Pagastu tautas nami savā būtībā mazliet atšķiras no kultūras iestādēm pilsētās. Kāda ir tā misija tavā izpratnē?
– Es domāju, ka tautas namam nevajadzētu būt vietai, kur atnākt tikai izklaidēties. Manā uztverē tam būtu jābūt kā sava veida sabiedriskajam centram, par kādu es vēlētos izveidot Liepnas tautas namu. Nevis kā vietu, kur atnākt tikai uz kādu pasākumu, bet lai cilvēkiem te patiktu iegriezties, lai viņam būtu iespēja te satikt domubiedrus, smelties iedvesmu ikdienai, apgūt kaut ko jaunu un dalīties savās zināšanās ar citiem.
– Cik lielā mērā šie priekšstati atbilst tam, kāds ir Liepnas tautas nams šobrīd, kad tikko esi sākusi to vadīt?
– Būs vajadzīgs ļoti daudz darba, lai tautas namu izveidotu par tādu vietu, kādu man to gribētos redzēt, taču tas nav nekas neiespējams. Ilgu laiku tautas nama durvis bijušas aizslēgtas deviņām atslēgām, kas, iespējams, mazinājis tā nozīmi iedzīvotāju vidū. Šobrīd vēlos iesaistīt tautas nama dzīvē pēc iespējas vairāk pagasta iedzīvotāju. Galu galā tieši viņi ir tie, kuru dēļ tautas nams vispār darbojas. Es negribu kaut ko darīt tikai tāpēc, lai tur kaut kas būtu, jo, redz, man par to maksā naudu. Es gribu strādāt tā, lai manam darbam būtu atsauce iedzīvotāju vidū. Vēlētos, lai katrs no viņiem tautas namā atrastu kaut ko tādu, ko uzskata par interesantu un vērtīgu. Tikai tad, kad kultūras dzīve pagastā plauks un zels, manam darbam būs kāda jēga.
– Kādas iespējas šobrīd saskati iedzīvotāju iesaistīšanai tautas nama dzīvē?
– Viens mērķis, uz ko šobrīd tiecos, ir piesaistīt tautas namam pēc iespējas daudzveidīgāku un plašāku sabiedrības loku. Tiesa, dalīt viņu nodarbes pa paaudzēm vai interešu jomām man negribētos. Drīzāk otrādi. Saliedēt viņus visus kopējās aktivitātēs. Negribētos, lai te valdītu uzskats, ka tantiņas domā tikai par rokdarbiem vai mammas gatavo tikai zaptes. Te būtu jābūt vietai, kur izpausties, atrodot savu vietu ārpus darba vai skolas. Viena iespēja, kā to panākt, būtu pulciņa piedāvājuma paplašināšana. Ļoti gribētos apvienot pagasta sievietes dāmu klubiņa nodarbībās, lai viņas varētu atpūsties no rūpēm par ģimeni un atvēlēt laiku tikai sev. Ar cerībām skatos uz mūsu pagasta jaunatni. Tā kā Liepnā nav tāda jauniešu interešu centra, tautas nams varētu kļūt par sava veida alternatīvu. Esmu ievērojusi, ka šeit ir ļoti radoši jaunieši. Tā nebūt nav, ka viņiem patīk tikai sēdēt pie datora. Arī viņiem gribas darīt kaut ko lietderīgu savā brīvajā laikā. Tautas nams varētu šādu iespēju piedāvāt.
– Daudzus gadus Liepnas tautas namā strādājusi Ilga Irbe.
– Ilga tautas namam ir ielikusi ļoti labus pamatus. Viens no, manuprāt, vērtīgākajiem viņas darbiem ir Liepnas pagasta vecākās paaudzes nemateriālā mantojuma apkopošana un saglabāšana. Man ļoti negribētos, lai mantojums pazustu. Tas ir atrasts, pierakstīts un izdots diska formātā. Gribētos šo darbu turpināt, lai ar to viss vēl nebeigtos un jaunā paaudze ar to tiktu iepazīstināta pamatīgāk. Piemēram, es pati esmu uzaugusi vidē, kur bija savas darba tradīcijas. Vai tā bija siena vai kartupeļu talka, cilvēki mācēja ne tikai strādāt, bet pēc darba arī kārtīgi atpūsties. Pie galdiem tika dziedātas dziesmas, neatkarīgi no tā, vai bija svētki vai smagas darba dienas vakars. Tagad cilvēki ir tik tālu atrofējušies, ka viņus vairāk interesē šķidrums, kas stāv uz galda, nevis dziesmu dziedāšana. Žēl to tradīciju, kas aiziet zudībā. Varbūt nākamā paaudze vairs nezinās, ka savulaik darbs un atpūta bijusi cieši saistīta ar cilvēka garīgo kultūru. Līdz ar to šī mantojuma saglabāšanu un nodošanu jaunajai paaudzei arī gribētos izkopt un attīstīt.
– Ko esi izvirzījusi par sava darba prioritātēm tuvākajā laikā?
– Ir šādas tādas ieceres, bet kaut ko konkretizēt pagaidām ir grūti. Ir spēcīgas tradīcijas, kas savulaik Liepnā ir bijušas un ko gribētos atjaunot, kā, piemēram, gadatirgus Jurģos. Man pašai ir idejas, ko labprāt īstenotu, taču precīzāk par tām varēs runāt pēc dažiem mēnešiem, kad būšu pilnīgāk iepazinusi situāciju un apzinājusies iespējas. Šobrīd man primārais ir ļaut saprast cilvēkiem, ka tautas nama durvis atkal ir atvērtas un viņi šeit ir gaidīti. Tikai kopīgiem spēkiem mēs varēsim piepildīt to ar dzīvību, ļaujot kultūras dzīvei Liepnā uzplaukt no jauna.
