Trīsstāvu mājas pagalmā dzīve visos gadalaikos bijusi piesātināta ar visdažādākajiem notikumiem.
Kā jau paši spējat iedomāties, – līdz ko nokūst sniegs, tā sākas katram savas puķu un zaļumu dobes rušināšana. Vēlāk – mauriņa testēšana uz mīkstumu un līdzenumu, jo bērniem tur labprāt patīk pagulšņāt un ķeršanu paspēlēt. Tālākajā pagalma stūrī reiz Jāņos visi izlēma tādu mazu ugunskuru sarīkot, un nu jau tā kļuvusi par ikgadēju tradīciju. Rudenī, protams, neiztikt bez lapu kasīšanas un visas teritorijas apkopšanas.
Ziemā – nu kā jau ziemā. Pēdējos gados, kad laukā sniega tā pavairāk, mājas vecākā stingri seko, lai sētnieks nenogulētu „īsto brīdi”.
Katram skaidrs, ka tie visi ir tādi ikdienišķi sīkumi, tomēr arī starp tiem vienmēr var saskatīt šo to interesantu, īpaši ja pusē no mājas astoņpadsmit dzīvokļiem mitinās vientuļas dažāda vecuma sievietes. Otru pusi iedzīvotāju vienmēr intriģē nenokavēt to mirkli, kad kāds vairāk vai mazāk svešinieks piestāj mājas pagalmā un, pats galvenais, – iegriežas kādās trepēs.
Vēl labāk, ja izdodas saklausīt, kura stāva trepju laukumiņā apstājas nācēja soļi. Tad jau gandrīz pavisam viegli var uzminēt, kurā dzīvoklī pieteicies ciemiņš. Nākamajā rītā visiem būs par ko parunāt.
Kā jau katrā kārtīgā daudzdzīvokļu mājā, arī šajā neiztrūkst kāda krietna iemetēja. Lai arī katrs pagastnieks zina, ka Valdis ir iedzērējs no sirds un turēt spēj labi daudz, tikpat droši viņi apgalvotu, ka skandalētājs viņš nav nekādā gadījumā. Tāpēc visi mājas iedzīvotāji gandrīz vienprātīgi viņu raksturotu kā klusu, saticīgu, čaklu un patīkamu cilvēku.
Pēc profesijas Valdis ir elektriķis, bet pie vajadzības savu palīdzību neatsaka arī santehnikas un galdniecības darbos. Kā pa smieklam prot saremontēt mašīnu un šo to spēj saķimerēt arī elektronikā. Pavisam nesen atklājās, ka viņš ir arī zinošs dravnieks un dārznieks.
Vairums šajā mājā dzīvojošo sieviešu neiztiek bez viņa palīdzības, jo ikdienas darbos visām lietām reiz iestājas nolietošanās termiņš. Arī tajās reizēs, kad nepieciešams kaut ko smagāku uznest, dāmas steidz uz piekto dzīvokli, lai lūgtu palīdzību Valdim.
Slikti tikai tas, ka klusajam un citādi gandrīz ikdienā nemanāmajam Valdim sieva pagadījusies īsta fūrija! Vera ne mirkli neizlaiž vīru no acīm, – nepārtraukti viņu komandē un audzina gluži ne par ko. Starp citiem mājas trokšņiem visbiežāk saklausāma tieši viņas spalgā balss, kas diendienā atkārto: „Ak, tu lops, tāds! Ak, tu badakāsis! Ak, tu liekēdis! ”
Pavisam nesen viņas leksikonu papildināja jauns lamuvārds, un nu ik vakarus no virtuves puspavērtā loga skan: „Lūzeris tāds!”
Veras it kā draudzene Natālija gan reiz metās Valdi aizstāvēt, paskaidrojot, ka, ja cilvēks katru dienu dodas uz darbu, tad viņu nevar saukt par lūzeri un liekēdi. Bet Verai šis jaunvārds tik ļoti iepaticies, ka viņa arī pašu Natāliju jau pa gabalu ieraugot nu sauc par lūzeri. Ar to, protams, abu šķietamā draudzība izbeidzās.
No malas šo situāciju vērojot, mājas iedzīvotājām sirds lūza domājot par Valda skarbo likteni, un vairums mājas sieviešu jau sen labprāt būtu stājušās Veras vietā. Katrai ir acīm redzams, ka šim vīrietim ar zelta rokām pietrūkst īstas pažēlotājas un palutinātājas, kādu viņš neapšaubāmi ir pelnījis.
Tāpēc neviena Valdim ne reizes, ne ar vārdiņu nav pārmetusi biežo ieskatīšanos pudelē, jo kurai gan nav skaidrs – ja jau Liktenis Valdim uzlicis tik smagu pārbaudījumu, kā dzīve ar tādu sievu, tad nav brīnums, ka viņam to vien gribas, kā sirdsmieru meklēt pudelē. Tāpēc žēlotāju Valdim šajās mājās netrūka. Bet aizvadītā ziema to pierādīja pilnīgi noteikti.
Kādā decembra pievakarē, pēc kārtējās algas saņemšanas, kad Valdim kājas atkal pinās un slīdēja ne jau tikai ledus dēļ, un kabatā klunkšķēja nākamajai dienai nopirktā rezerve, viņš neizlēmīgi apstājās mājas priekšā. Laukā jau bija krietna tumsa, vienīgā gaisma pagalmā – kupenās iezīmētie izgaismoto logu rūšu kvadrātiņi. Vismaz tos Valdis saredzēja skaidri.
Lai arī cik sareibis, ar prāta skaidro daļu viņš saprata, ka ar visu pilno taru doties mājās pie Veras nozīmētu to zaudēt bez kaujas jau pie sliekšņa. Tāpēc – jāmeklē cits, konpsi.. komspi.. konspiratīvāks risinājums.
Brīdi minstinājies, joprojām negribēdams nopirkto graķīti rādīt nedz sievai, nedz kādai citai labvēlīgi noskaņotai kaimiņienei, viņš vēlreiz nopētīja loga rūts izgaismoto dzeltenīgo kvadrātu sev pie kājām.
„Derēs!” viņš savai iekšējai balsij skaļi piebalsoja. Tad apdomīgi pieliecās un – iesprauda pudeli kupenā. Paša dzeltenā kvadrāta viducī!
Patiešām! Te tā būs pilnīgā drošībā! Te ienaidnieks to līdz rītam neuzodīs. Nekādā gadījumā! Bet no rīta vēss graķītis būs tieši tas, kas vajadzīgs.
Iespiedis to vēl dziļāk, cik nu spēdams rūpīgi pielīdzinājis pēdas, Valdis pārlaida skatienu pagalmam, lai būtu pilnīgi drošs, ka viņa slēptuvi neviens nav pamanījis. Sievas kārtējo daiļrunību un čamdīšanos pa kabatām nu varēs viegli paciest, pie tam – ar uzvarētāja smaidu uz lūpām! Viņa pat nenojautīs, cik veikli Valdis viņu šoreiz apvedis ap stūri.
Sestdienas rīts, protams, sākās ar nelielām paģirām, bet Valdis par to daudz nebēdāja. Pieteicis sievai, ka dosies pēc malkas, viņš naski izmetās pagalmā.
Pa nakti bija uzsnigusi vēl plāna kārtiņa sniega, tāpēc Valda prātu pildīja prieks – viņa noslēpto polšu neviens nebūs atradis.
Aizgājis līdz pagalma vidum, viņš apstājās.
Jā, bet kura tad īsti ir tā kupena? Dzeltenā kvadrāta zīmes, protams, vairs nebija. Nu, gaismā, visas kupenas rādījās tik līdzīgas… Tik vienādi uzbērtas un tik līdzenas…
Rūpīgi ieskatījies te vienas, te otras „cepurē”, viņš nedaudz samulsa: ko nu? Negaidīs taču vakaru, lai atkal kāda dzeltena loga rūts iezīmētu īsto vietu!
(Turpinājums nākampirmdien)
