Alūksnes pilsētas pensionāru padomei ir jauna priekšsēdētāja – alūksniete Gita Tortuze. Padomē viņa ir cilvēks “no malas” un ar jaunu skatījumu uz notiekošo – šādu cilvēku arī daudzi pensionāri padomē gaidīja, lai rastu jaunas vēsmas turpmākajai darbībai.
Precizitāte un akurātums ir īpašības, kas spilgti raksturo G.Tortuzi. Visu darba mūžu viņa ir veltījusi “Latvijas Pastam” – tur nostrādāti 50 darba gadi. “Biju galvenās kases vadītāja – strādāju kabinetā apsardzes signalizācijas un videokameru uzraudzībā. Diemžēl līdz mūža beigām man būs sarūgtinājums, jo, veicot optimizāciju un atlaižot no darba, neviens pat paldies nepateica…” skumji saka G.Tortuze. Toties tagad viņa rimti vada pelnītās atpūtas brīžus, bet, tā kā vienmēr bijusi sabiedriski aktīva, nolēmusi iesaistīties pensionāru padomes darbā. G.Tortuzei ir liela pieredze dažādu aktivitāšu organizēšanā, jo, strādājot pastā, bija arodbiedrības priekšsēdētāja. Aicinājām G.Tortuzi uz sarunu par iecerēm jaunajā amatā un pārdomām par pensionāru dzīves apstākļiem.
– Kas pamudināja iesaistīties Alūksnes pilsētas pensionāru padomē?
– Pirms vairākiem gadiem jau biju aizgājusi uz pensionāru padomes sapulci – kā skatītājs no malas. Toreiz vēl strādāju “Latvijas Pastā”, kur valdīja uzskats, ka strādājošam pensionāram ar tādām organizācijām nav jāsaistās. Dažas reizes esmu apmeklējusi padomes rīkotos pasākumus Tā kā tagad vairs nestrādāju, nolēmu aiziet uz padomes sanāksmi. Kad bija priekšsēdētāja vēlēšanas, arī mani izvirzīja starp kandidātiem. Vairāki atsauca savas kandidatūras, un visi vienbalsīgi atbalstīja mani šajā amatā. Tiesa, sākumā biju ļoti pārsteigta.
– Ir izskanējis viedoklis, ka pilsētas pensionāru padomē tieši gaidīja kādu cilvēku „no malas”…
– Jā. Jau iepriekš, runājoties ar daudziem pensionāriem, izskanēja doma, ka kaut ko padomes darbā vajag mainīt – vajagot pārmaiņas, jo esošais ir iesūnojis.
– Kā vērtējat līdzšinējo padomes darbu?
– Līdz šim es kā parasts pensionārs par pilsētas pensionāru padomes darbu neko vairāk nezināju, kā tikai par Ziemassvētku un Lieldienu pasākuma rīkošanu. Manuprāt, padomei ir jāstrādā daudz aktīvāk un citādāk. Kad pirms vairākiem gadiem apmeklēju šos pasākumus, zāle bija pilna pensionāru, bet pērn Lieldienu un Ziemassvētku pasākumā apmeklētāju skaits bija sarucis par trešdaļu. Jā, vieni vairs nevar atnākt, bet galvenais, ka šim pulciņam nepiepulcējas jauni pensionāri – tie, kas pensionējušies nesen. Viņus vajag apzināt, rosināt atnākt, līdzdarboties. Ir izskanējusi informācija, ka Alūksnes pilsētā ir apmēram 2000 pensionāru. Vērsīšos Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, lai precizētu, cik pilsētā pašlaik ir pensionāru, cik ir pensionējušies pēdējo trīs gadu laikā. Līdz šim par padomes aktivitātēm pārējiem pensionāriem bija par maz informācijas – to mainīsim.
– Kādas ieceres vēlaties īstenot?
– Pilsētas pensionāru padomei pašvaldība ir atvēlējusi telpu Brūža ielā – ēkas, kur ir “SEB banka”, pagrabiņā. Man ir iecere šo telpu vairāk izmantot, veidojot nelielu sabiedrisko centru pensionāriem, bet šo ieceri vēl apspriedīšu ar pārējiem padomes locekļiem. Būtu labi, ja mēs varētu izveidot grafiku un noteikt, ka katru dienu noteiktu stundu skaitu tur uz vietas ir viens no padomes locekļiem, līdz ar to telpa būtu sabiedriski pieejamāka. Padomē ir 20 locekļi, tādēļ katram tā būtu viena dežūras diena mēnesī. Tur varētu nākt ikviens pilsētas pensionārs, izteikt savas domas un priekšlikumus. Telpā izvietotu galda spēles, ko uzspēlēt ar domubiedriem. Varbūt kādam būs vēl citas ieceres, ar ko mēs šo telpu varētu aprīkot, lai pašiem būtu interesantāk.
Ieceru ir daudz, bet – bez naudas neko nevar izdarīt. Ir izskanējusi informācija, ka Alūksnes novada dome šogad pensionāru padomei ir iedalījusi 200 latu. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tas ir mazāk. Jā, novadā ir daudz dažādu biedrību, piemēram, invalīdu, politiski represēto, bet uz pensionāru padomes rīkotajiem pasākumiem nāk arī šie cilvēki, jo visi ir pensionāri.
“Ģirts Rungainis tā pazemoja un aizvainoja pensionārus! Es pat raudāju.”
Gita Tortuze
Vēlos ierosināt, ka pensionāri var doties ne tikai ekskursijās, bet organizētā braucienā arī uz kādu skaistu pasākumu. Protams, tas ir naudas jautājums – jāmaksā būs pašiem, bet noorganizēt var visu. Citām organizācijām ir sponsori – arī mēs varam tos meklēt. Citas organizācijas vāc biedru naudu un ziedojumus – arī mēs varētu ieviest šādu sistēmu, to esmu jau ierosinājusi.
Pensionāru padome nevar atrisināt dzīvokļa vai pabalstu jautājumus – mums nav līdzekļu tam. Toties mēs varam gādāt par to, lai bagātinātu savu ikdienu, satiktos, parunātos un lietderīgi pavadītu laiku. Pensionāriem ir jānāk kopā! Savās pagrabiņa telpās esam iecerējuši organizēt pavasara ziedu izstādi. Savukārt 26.aprīlī, kad mums būs Lieldienu pasākums, gribam rīkot Lieldienu olu izstādi – visi aicināti piedalīties!
– Kādu atbalstu pensionāri sagaida no vietējās pašvaldības?
– Jebkādu! Iepriekš Alūksnes pilsēta gādāja par pensionāriem, sedzot daļu izmaksu autobusa biļetei, lai vasarā varētu aizbraukt uz mazdārziņiem. Izveidojoties novadam, izskanēja pārmetumi, kāpēc alūksniešiem ir šāda palīdzība, bet pagastu pensionāriem – nav. Šādi pārmetumi nav vietā, jo laukos pensionāram mazdārziņš ir pie mājas, bet alūksnieši brauc uz mazdārziņiem ārpus pilsētas, tāpēc šoreiz nevar salīdzināt pilsētas un lauku pensionāru. Pašlaik mēnešbiļetes gan vairs neatmaksā. 5.aprīlī pulksten 10.00 mūsu “pagrabiņā” Brūža ielā būs jaunievēlētās padomes pirmā sanāksme. Tajā esam aicinājuši piedalīties arī Alūksnes novada pašvaldības izpilddirektori Janīnu Čugunovu. Pagrabiņa telpās mēs varētu ieviest regulāru tikšanos rīkošanu, piemēram, ar pašvaldību pārstāvjiem, ārstiem, citiem speciālistiem, kur varētu piedalīties ikviens pensionārs.
– Jūsuprāt, vai valsts ciena savus pensionārus?
– Viennozīmīgi – nē. Nesen televīzijas raidījumā investīciju baņķieris Ģirts Rungainis tā pazemoja un aizvainoja pensionārus! Es pat raudāju. Kā no baņķiera mutes var nākt kas tik zemisks! Viņš teica, ka “pensionāri ir kā akmens pie kājas Latvijas ekonomikai”… Pēc viņa teiktā, pensionāri ir vainīgi, ka Latvijā ir tik slikta demogrāfiskā situācija, ka cilvēki izbrauc uz ārzemēm, jo trešdaļa budžeta esot jātērē pensijām. Bet tagadējie pensionāri savulaik strādāja, maksāja nodokļus un tagad ir pelnījuši saņemt pensiju. Nevajadzēja cilvēkiem balsot Saeimas vēlēšanās par “Vienotību” – viņi jau vienreiz pensionāriem iespēra ar kāju pa dibenu! Kurš ir vienreiz sitis, sitīs arī otrreiz, to tagad ļoti labi redzam, jo runā par pensiju samazināšanu.
– Bet kam jānotiek, lai būtu labāk?
– Kamēr valstī nebūs ražošanas, tikmēr labāk nebūs. Mūsu daudzie miljonāri varēja saiet visi kopā un savus miljonus ieguldīt kādā ražošanas objektā, lai cilvēkiem ir darbs. Lai kā bija Padomju Savienībā, bet visiem cilvēkiem bija darbs. Tagad zeļ bezdarbs – cik ilgi tā būs? Savulaik, kad Alūksnes rajonu pievienoja Gulbenes rajonam, Alūksnes rajonā bija ļoti liels bezdarbs. Apzinot situāciju, Alūksnē tika atvērta VEF rūpnīcas filiāle un cilvēkiem bija darbs. Kāpēc tagad valsts nevarētu rīkoties? Nav izprotams arī, kā tiek dalīta Eiropas nauda – vienam dod, otram nedod, bet, ja izveidotu kādu ražotni, cilvēki saprastu un būtu priecīgi. Mūsu valstī tik daudz kas notiek negodīgi, bet kur cilvēkam meklēt taisnību? Valstī ir sākuši runāt, ka slikti demogrāfiskie rādītāji, bet – tūlīt pavasarī augstskolas atkal absolvēs daudzi jaunie speciālisti. Ko lai viņi dara, ja brīvu darbavietu šeit nav?
– Cik lielai jābūt pensijai, lai cilvēks sirmā vecumā varētu dzīvot, nevis eksistēt?
– Ja 300 latu mēnesī būtu, tad varētu dzīvot un nebūtu jālūkojas tikai uz akcijas precēm veikalā. Ārzemju pensionāri brauc ceļojumos, Latvijas pensionārs vēl strādā, esot jau pensijā, kopj piemājas dārzu un audzē sev dārzeņus.
– Jūsuprāt, kā pensionāram smelties dzīvesprieku drūmajā ikdienā?
– Pašam sevī vajag uzturēt mundrumu un teikt: es varu, darīšu, aiziešu. Uz labumu no malas nav ko cerēt – pašiem par sevi jārūpējas. Un nākt uz pilsētas pensionāru padomes aktivitātēm!
