Eiropā 6.martā atzīmē Logopēdijas dienu, lai sabiedrību informētu par runas un valodas traucējumiem, sekmējot agrāku to atklāšanu un palīdzības sniegšanu ikvienam, kam tas ir nepieciešams. Šogad Logopēdijas dienas tēma ir „Sadzirdēt trokšņainā pasaulē”. Alūksnes novada Skolu psiholoģiskās palīdzības centra logopēde Laima Aigare uzsver, ka svarīgi ir ne tikai sadzirdēt, bet arī palīdzēt.
„Logopēda darba ikdiena ir sadzirdēt trokšņainā pasaulē pareizu valodu, cilvēku un mazo bērnu. Mūsdienu pasaule ir ļoti trokšņaina, bet reizēm ļoti klusa, pavadot laiku pie datora – arī šādi bērni ir jāsadzird. Kad bērns ir sadzirdēts, viņam ir jāpalīdz. Manuprāt, logopēda misija ir palīdzēt,” saka L.Aigare. Alūksnes un Apes novadu iedzīvotājiem jau daudzus gadus ir pieejami Skolu psiholoģiskā centra pakalpojumi. Tos ļoti atzinīgi novērtē vecāki un bērni, jo centrā strādā laba komanda – vienviet var sastapt divus logopēdus un psihologus, speciālo pedagogu un psihoterapeitu, vecākiem par nodarbībām nav jāmaksā. Uz Skolu psiholoģiskās palīdzības centra nodarbībām bērni nāk labprāt. Uzgaidāmajā telpā ir rotaļu stūrītis, kur bērni var ilgāk uzkavēties gan pirms, gan pēc nodarbībām. Speciālisti dodas arī izbraukumos uz konsultācijām novada izglītības iestādēs. Šajā mācību gadā uz skolām brauc jau otro apli. Konsultāciju laikā vecākiem un skolotājiem stāsta, kā viņi paši ikdienā bērnam var palīdzēt, notiek arī individuāls darbs ar pašu bērnu. L.Aigare uzsver – ar mīlestību pret bērniem un atrodot pareizo pieeju, palīdzēt var katram.
Ir pulciņš logopēdu
L.Aigare ir logopēde ar lielu darba stāžu. Smaidot viņa stāsta, ka ir absolvējusi „seno logopēdu skolu” Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā. Pēc lekcijām bija jāapmeklē nodarbības logopēdijā, bet vakarā vai brīvajās dienās – nodarbības poliklīnikā vai slimnīcā, apgūstot artikulācijas masāžas, ko jaunajiem logopēdiem tagad vairs nemācot. „Toreiz apmācību sistēma bija ļoti stingra, jo līdztekus logopēda profesijai bija jāapgūst arī medicīnas māsas zināšanas, pretējā gadījumā neizsniedza logopēda licenci. Tagad logopēdus vairāk gatavo kā skolotājus. Bet ar pieredzi nereti iegūst vēl vairāk, nekā mācoties augstskolā,” secina L.Aigare. Viņa pauž gandarījumu, ka pašlaik Alūksnes un Apes novados ir pietiekami daudz logopēdu – divi strādā Skolu psiholoģiskās palīdzības centrā, bet uz vietas – arī vairākās izglītības iestādēs: Gaujienas speciālajā internātpamatskolā, Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē „Sprīdītis”, speciālajos bērnudārzos „Cālis” un „Mazputniņš”, nesen logopēds darbu sāka arī Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā. „Mēs esam jau pulciņš logopēdu – tas ir ļoti labi. Agrāk pie mums uz centru veda daudz mazu bērnu – piecus, sešus gadus vecus, bet tagad ar viņiem pārsvarā strādā pieredzējušās bērnudārza „Cālis” logopēdes,” saka L.Aigare.
Iemesli, kādēļ bērnam vajag logopēda palīdzību, esot dažādi. Bieži tas ir saistīts ar sarežģījumiem dzemdībās, kad uzreiz pēc piedzimšanas aizkavējas pirmā ieelpa. „Dzemdību nodaļā vienmēr vajadzētu vecākus informēt, ja ir bijusi kaut neliela problēma ar skābekļa apgādi. Citviet jau zīdaiņiem, kuriem bijušas problēmas dzemdībās, ir iespēja apmeklēt speciālas nodarbības un vingrošanu, ūdens procedūras, bet Alūksnes un Apes novados šāda prakse vēl nav ieviesta – varbūt ar laiku ieviesīs bērnudārzos. Fiziskā attīstība un valoda iet roku rokā, tāpēc ļoti labs vingrinājums ir rāpošana – jo ilgāk bērns rāpo, jo stingrāks viņš aug. Nav jāpriecājas, ka 7 mēnešu vecumā bērns jau stāv, bet jāpriecājas, ka 7 mēnešu vecumā viņš rāpo kā mazs vilcēns. Slinkāki bērni ir tie, kam piedzimstot bijis lielāks svars,” stāsta L.Aigare.
Mācās caur spēlēšanos
Jautāta, kurā vecumā bērnam visbiežāk nepieciešama logopēda palīdzība, L.Aigare atzīst – pirmsskolas vecumā esot redzamās problēmas, kad jāmeklē speciālista palīdzību. Tās galvenokārt saistītas ar bērna runu – neizrunā kādu skaņu, ilgi nerunā, nerunā vispār. Savukārt skolas vecumā visbiežāk logopēda palīdzību meklē 1.klasē, ja sākas lasīšanas un rakstīšanas problēmas.
Nodarbībās pie logopēda bērns ne tikai papildina vārdu krājumu, bet iegūst arī daudz pozitīvu emociju. Katram bērnam ir sava burtnīca, kur viņš veic dažādus uzdevumus. Pirmais uzdevums ir saistīts ar domāšanu, otrais – ar runāšanu, bet trešais – ar spēlēšanos. „Reizēm visa nodarbība ir kā spēlēšanās un bērnam šķiet, ka viņš nemaz nav mācījies, bet – ir! Kad logopēds runājas ar bērnu un lūdz uzrakstīt dažādus vārdus, bērns raksta diez gan pareizi, bet, kad uzzīmēju dažādus zīmējumus un palūdzu uzrakstīt, kas tur redzams, tad var uzreiz pamanīt, vai pareizi lieto divskaņus, īsos un garos patskaņus, līdzskaņus. Ir gadījumi, kad 1.klase teju jābeidz, bet bērns vēl ļoti slikti raksta. Tāpēc kā logopēds vienmēr apbrīnoju skolotājus, kuri 1. līdz 3.klasē spēj vienlaikus strādāt ar bērniem, kuriem ir ļoti dažāds zināšanu līmenis. Ja vēl klasē ir bērns ar speciālām vajadzībām, tad skolotājam ir jābūt „dzelzs nerviem”. Es kā logopēds izdaru vienu, bet skolotājam tas viss ir daudzpusīgāk, tāpēc man ir jāpalīdz skolotājam, cik varu, lai beidzot mācības 1.klasē bērns izprot lasīšanu un puslīdz labi raksta,” pauž L.Aigare.
Izmanto vecmāmiņu gudrības
L.Aigare norāda, ka visbiežāk logopēda palīdzību meklē, ja neizrunā kādu skaņu. „Ir ļoti gudri un apdāvināti bērni, bet viņi šļupst vēl līdz 5-6 gadu vecumam. Ar šiem bērniem logopēdam ļoti patīk strādāt – viņi ir mazie prātvēderi, kuriem tikai nav kādas skaņas. Ja ar šādu gudru bērnu strādā, tad skaņas atnāk ātri. Bieži novērojams sigmatisms – kā mēs sakām: mēlīte pinas starp zobiem jeb slapjā izruna. Ja angļu valodas izrunai tas būtu burvīgi, tad latviešu – nē. Daudzi bērni neizrunā burtus “r”, “l”, divskaņus, bet ar šīm problēmām ātri tiekam galā. Tiesa, ir gadījumi, kad “r” burta izrunu neizdodas tik ātri apgūt, jo ir mēles saites, runas aparāta kustīguma īpatnības. Var būt bieza mēle, tāpēc bērns runājot arī siekalojas – bet to visu var novērst ar artikulācijas masāžām un vingrinājumiem,” stāsta L.Aigare.
Artikulācijas masāžu veikšanai viņai ir īpaši rīki, ar kuriem bērni tiek iepazīstināti. L.Aigare uzsver, ka par tiem var kalpot arī gluds saldējuma kociņš, tējkarote, bet ir arī burvju lāpstiņa, kas ļoti patīk visiem bērniem.
Visvienkāršākie vingrinājumi runas attīstībai, ko zināja jau mūsu vecmāmiņas un joprojām katrs vecāks var mājās savam bērnam likt darīt, ir mēles klakšķināšana, mutes skalošana un burbuļošana, svilpošana, pūšana. „Ļoti efektīvs vingrinājums ir šķīvīša izlaizīšana ar mēli, tikai nenosmērējot degungalu un zodu – tas ir lielisks treniņš mēles saitei!” saka L.Aigare. Bet ir arī bērni, kuriem vajag logopēda palīdzību daudzus gadus, piemēram, vilka rīklītes, zaķa lūpas gadījumā. L.Aigare uzsver, ka logopēda darba lauks ir ļoti plašs, bet skolotājs – logopēds vairāk strādā ar skaņām. „Pasaku, stāstu, vieglu dzejoļu lasīšana bagātina bērnu vārdu krājumu. Bieži mēs bērnam nepajautājam, vai viņš visu ir sapratis – reizēm bērns automātiski skaita dzejoli, bet pats nesaprot, ko ir pateicis. Logopēdam ir svarīgi, kuru vārdu bērns izrunā un vai viņš to saprot. Centrā pie sienas mums nesen bija sarakstīti dažādi sinonīmi ar bērnu zīmējumiem, pašlaik mums ir mīļvārdiņu siena. Pie sienām centrā neko neizvietojam tāpat vien – katrai lietai ir ļoti liela nozīme, kas palīdz mūsu darbā,” stāsta L.Aigare.
Vajag arī vecāku uzmanību
Viņa atzīst – katram vecākam savu bērnu nav jāved pie logopēda, ja paši jūt, ka bērns attīstās atbilstoši vecumam. „Mūsu valsts nav tik bagāta, bet ļoti labi būtu, ja ar visiem bērniem, sākot mācības 1.klasē, strādātu logopēds pie skaņu sintēzes analīzes, kas nav ietverta mācību programmā. Tā ir fonemātiskā dzirde – spēja vārdā atšķirt atsevišķas skaņas. Mums ir bijuši gadījumi, kad bērnam ir ļoti laba muzikālā dzirde, bet nav fonemātiskās dzirdes. Ir daudz bērnu, kas neuztver īsos un garos patskaņus, balsīgos un nebalsīgos līdzskaņus. Bet to var ātri koriģēt. Mājās visvienkāršākais vingrinājums ir viegla teksta lasīšana un noraksts, runājot plūdeni tekstu līdzi,” stāsta L.Aigare.
L.Aigare norāda, ka tagad daudziem bērniem ir uzmanības deficīts un uzsver, ka vecākiem pašiem arī ir jāstrādā ar savu bērnu – pusstunda dienā, īpaši 1. līdz 3.klasē, kad bērns mācās uztvert, lasīt un mācīties, nevis tikai jāgaida palīdzība no speciālista. „Runāšanu un loģisko domāšanu ļoti labi vingrina arī matemātika. Bērnam līdz skolas vecumam var likt risināt vienkāršus teksta uzdevumus: ejot pa ielu redz putniņu un jautā bērnam, cik putniņam kājiņu? – Divas. Re, kur sunītis aizgāja. Cik tam ir kāju? – Četras. Cik abiem kāju kopā? – Sešas. Tādējādi bērns arī mācās saskaitīt galvā, nevis uz pirkstiem vai lineāla. Logopēds ir lielākais skolotāja un vecāka palīgs – tas ir ļoti svētīgs darbs,” saka L.Aigare.
Vislielākais gandarījums esot, ka bērns, kuram bijušas runas un skaņu problēmas, pēc logopēda nodarbībām jau 2.-3.klasē var piedalīties daiļrunātāju konkursā. Šos konkursus viņa vienmēr cenšas apmeklēt, lai baudītu arī sava darba augļus. „Visiem logopēdiem un skolotājiem vēlu izturību, jo tas ir svētīgs darbs, ko kopā darām,” viņa saka.
