Biedrības “Sargi valodu un Latviju” un nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un brīvībai”/ LNNK rīkotajā akcijā, kas ilga vairāk nekā gadu, savākti 10 000 parakstu par Satversmes 112.panta grozījumu projektu, kas paredz pāreju uz izglītību valsts valodā visās valsts finansētajās skolās. Starp Alūksnes un Apes novadu skolām, kuras plānotie grozījumi varētu skart vistiešāk, ir Pededzes pamatskola, kur mācības notiek divās plūsmās – latviešu un krievu.
Es domāju, ka šis grozījumu projekts nav gluži pareizs. Pamatskolā bērnam tomēr būtu jādod izvēles brīvība, kādā valodā mācīties. Protams, dzīvojot Latvijā, valsts valoda ir jāzina, tomēr, ja Izglītības likumā ir noteikts, ka pamatizglītība ir obligāta, tad bērnam būtu jādod iespējas to iegūt savā dzimtajā valodā.
Šobrīd mūsu skolā kopā ar pirmsskolas vecuma grupu mācās 89 audzēkņi. Krievu plūsmā – mazāk par pusi. Viņiem ir sava mazākumtautību programma, kas paredz latviešu valodas apguvi, bet pēc tam – valsts eksāmena kārtošanu minētajā priekšmetā. Ir ģimenes, kas jau no
1.klases izvēlas, ka bērns iegūs izglītību latviešu plūsmā, jo uzskata, lai bērns varētu tālāk sekmīgi izglītoties un iegūt kādu specialitāti Latvijā, viņam ir nepieciešamas pēc iespējas labākas valsts valodas zināšanas.
Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka mums šeit, Pededzē, nav tipiski latviskas vides. Daļa bērnu atnāk uz skolu, latviešu valodu tikpat kā nezinot. Tas nenozīmē, ka viņu vecāki domā citādāk. Vienkārši viņi šo valodu sāk apgūt skolas solā. Ja tiks ieviests nosacījums, ka visiem bērniem nāksies mācīties valsts valodā, tas nozīmē, ka daļa šo izglītību nemaz nevarēs iegūt vai arī, ja latviešu valodas zināšanas būs minimālas, būs grūtības ar mācību vielas izpratni un iegūtās zināšanas nebūs pilnīgas.
Šī iemesla dēļ uzskatu, ka izvēles iespējas vismaz pamatskolas vecuma bērniem ir jāsaglabā. Galu galā vecāki paši saprot, ka jebkuras valodas zināšanas paver plašākas iespējas. Nezinot valsts valodu, cilvēks pats sevi ierobežo.
