Necilvēcīgs un negodīgs – tā finansēšanas modeli “nauda seko skolēnam” raksturo Apes novada izglītības speciāliste Gunta Ļuļe. “Ja mēs sākam skatīties uz bērnu kā uz finansējuma avotu, tas ir tas pats, kas ģimenē radīt bērnus, domājot par astoņu latu pabalstu,” viņa skaidro. Valsts izglītības iestāžu kopējā rūpe – skolēnu skaita samazināšanās – nav gājusi secen arī mazajam Apes novadam. Finansēšanas modeļa diktētie noteikumi nākotnē draud ieviest sāpīgas korekcijas, kas pie pašreizējā skolu tīkla novadā nav pieļaujamas. “No teritoriālā novietojuma skatoties, neko diži reformēt te nebūtu iespējams: attālumi, kas bērniem jāmēro uz skolu, ir salīdzinoši lieli, līdz ar to izglītības iestāžu izvietojumu var uzskatīt par optimālo, kāds vien mūsu novadā iespējams,” uzskata G.Ļuļe. Arī saturiskā ziņā Apes novada skolu tīkls radis optimālo modeli. Te ir pamatskolas, vidējās izglītības iestādes, kā arī profesionālās ievirzes interešu izglītības iestādes – „iztikas minimums” gana daudzpusīga piedāvājuma nodrošināšanai. Līdz šim novadam veiksmīgi izdevies saglabāt skolu tīklu tādu, kāds tas bijis pirms pašreizējā finansēšanas modeļa ieviešanas, taču vai to izdosies nosargāt no pārmaiņām arī tālākajā nākotnē?
“Jaunais finansējuma modelis ir piemērots lielām pašvaldībām: tur, kur ir salīdzinoši liels bērnu skaits un attālums no vienas izglītības iestādes līdz otrai – minimāls. Citādi ir lauku skolu gadījumā, kur bērnam nav tik plašu izvēles iespēju, uz kuru tuvāko mācību iestādi doties mācīties. Šajā gadījumā es būtu atbalstījusi modeli, kad ir dubultais finansējums. Pamata finansējums tiek piešķirts, lai skola spētu nodrošināt minimālo mācību procesu, bet tas, kas paliek pāri, tiek sadalīts atbilstoši skolēnu skaitam. Paredzot, ka nauda seko skolēnam simtprocentīgā apjomā, lauku skolas faktiski noliktas izdzīvošanas priekšā. Protams, šī nauda seko skolēnam līdz novadam, taču tad mēs nonākam situācijā, kad izglītības iestādes, kurām šis bērnu skaits ir daudzmaz pietiekams, spiesti dalīties ar skolām, kurām pietrūkst finansējuma, lai vispār nodrošinātu mācību programmu izpildi,” saka G.Ļuļe.
– Cik lielas iespējas pie šāda principa ir saglabāt skolu tīklu pašreizējā modelī arī turpmāk?
– Ja tiks īstenots vēl jebkāds samazinājums, kaut vai pamatojot to ar skolēnu skaita samazināšanos, tad uz izdzīvošanas robežas nonāks ne tikai mazās, bet arī abas vidējās izglītības iestādes, kas šobrīd kalpo par donoriem. Gribētos cerēt uz kaut kādu saprātu no varas pārstāvju puses, lai nākamo septembri varam sagaidīt ar mērķdotāciju pedagogu algām, kas ir vismaz pašreizējā apjomā. Vienkārši atņemt valstī izglītības iespējas paaudzei, kurai pēc desmit vai divdesmit gadiem būs jāiziet patstāvīgā dzīvē un jānodrošina mūsu pensijas – kāda gan būs viņu zināšanu bagāža?
Ja mēs šodien runājam par 18 bērniem, kas pēc kompetentu institūciju informācijas neapmeklē mūsu novadā nevienu izglītības iestādi, tad pagaidām mēs vēl spējam izsekot līdzi, kur šie bērni ir un kādu iemeslu dēļ viņi neapmeklē skolas. Vairums atrodas Īrijā, Lielbritānijā vai citās valstīs, kur strādāt devušies viņu vecāki. Tajā pašā laikā, ja finansējuma samazināšanas process turpināsies, es domāju, ka šādu bērnu kļūs vēl vairāk. Vienīgā atšķirība, ka tad daļa bērnu izglītības iestādes neapmeklēs jau pavisam citu iemeslu dēļ. Viņi vienkārši nespēs līdz skolai nokļūt, pašvaldību izdevumi skolēnu pārvadāšanai neadekvāti pieaugs, bet ceļā uz skolu pavadītais laiks kļūs nesamērojams ar mācību stundās pavadīto.
– Mazo skolu izdzīvošanas iespējas tiek saskatītas pārtapšanā par daudzfunkcionāliem izglītības centriem. Cik piemērots šāds risinājums būtu Apes novadā?
– Mūsu novada skolas, varu teikt, ka tās šo iespēju jau ir saskatījušas. Tiek izmantotas dažādu projektu iespējas, īstenotas mūžizglītības programmas un izglītošanās procesā iesaistīti arī bērnu vecāki vai vecvecāki. Jautājums vienīgi ir par to, vai paaudzei, kurai obligātais skolas vecums jau ir aiz muguras, saglabāsies interese par mūžizglītības iespējām un vai tā saskatīs nepieciešamību izglītoties arī turpmāk.
– Pēdējā laikā sevišķi aktīvi tiek īstenotas vairākas ar mūžizglītību saistītas aktivitātes. Kāda bijusi iedzīvotāju interese?
– Atsaucība bija liela, un tā nav mazinājusies arī šobrīd. Sevišķi mani iepriecina informācija par to, ka daļa no šo projektu dalībniekiem reģistrējuši savu saimniecisko darbību. Saskatu daudz pozitīva, ko šīs aktivitātes ir devušas un vēl dos. Pirmkārt, tās ir profesionālās zināšanas, kuras var izmantot, lai atrastu jaunus nodarbošanās veidus. Otrkārt, tā ir izpratne par valsts nodokļu politiku, lai izvēlētos pieņemamāko juridisko statusu savai darbībai. Treškārt, šādā veidā cilvēks gūst sabiedrisko piepildījumu. Piemēram, tā pati grupa, kas izmanto mūžizglītības iespējas projekta “Still active” laikā – viņi ir ļoti sadraudzējušies. Tā viņiem ir iespēja satikties ar līdzīgu interešu cilvēkiem, kas mums visiem ir tik ļoti svarīga. Vienlaikus nodarbības kalpo par motivāciju iziet biežāk ārpus mājas.
– Vai arī turpmāk mūžizglītībai Apes novadā būs nozīmīga loma?
– Jā, protams. Pie tik plaša informācijas apjoma, kas mūsdienu sabiedrībā ir pieejams, pie straujās tehnoloģiju attīstības un mūsu ikdienas dzīves mainības vispār nav iedomājams, ka cilvēks pārtrauks kādā brīdī pilnveidoties un mācīties. Te gan atkal ir cits jautājums – cik ilgi Eiropas Savienība balstīs mūsu mūžizglītības procesus? Tas viss maksā naudu. Šobrīd mēs lielā mērā ekspluatējam Eiropas Savienības fondus, kas ļauj mums organizēt mācības. Pienāks brīdis, kad cilvēks varēs atļauties pilnveidoties tikai ar savu finansējumu, taču, lai to izdarītu, viņam šī nauda vispirms ir jānopelna.
– Cik saprotu, vairums no mūžizglītības aktivitātēm tieši uz to arī vērstas – lai paplašinātu iespējas nopelnīt.
– Šobrīd tiešām ir tā, ka liela daļa no Apes novadā realizētajiem projektiem vērsti uz to, lai radītu materiālo bāzi dažāda veida nodarbinātībai. Projekti, kas saistīti ar aprīkojuma papildināšanu, līdzi sev atnes iespēju apgūt zināšanas, kā ar to strādāt. Tā ir tā pozitīvā lieta, taču no otras puses – mēs jau varam saražot nez ko, bet vai būs, kas šo produkciju pirks. Tāpēc svarīgi apgūt arī pamatzināšanas tirgus izpētē un prast izmantot vietējos resursus.
– Mūžizglītība ir tikai viens no veidiem. Kas vēl tiek darīts šajā ziņā?
– Liela nozīme ir tam, kādās ēkās novada izglītības iestādes atrodas. Mājīgas, siltas un mācību procesam piemērotas telpas, atbilstošs kabinetu aprīkojums – interaktīvās tāfeles, uzskates līdzekļi, papildus tam – iespējas nodarboties ar sportu, labiekārtots hokeja laukums, plašs interešu izglītības programmu piedāvājums, līdzdalība valsts konkursos un starptautiskos projektos… Katrā skolā ir savas priekšrocības. Zinoši un profesionālajā pilnveidē ieinteresēti skolotāji strādā visās mūsu novada skolās. Nedomāju, ka izglītības iestādēm vispār būtu jākonkurē savā starpā, jo mērķis taču visām viens. Protams, skolas atšķiras ar tām papildu iespējām, kādas katrā tiek piedāvātas. Par tām tad arī jādomā, lai radītu saistošāku piedāvājumu. Bet šie „bonusi” nedrīkstētu kļūt par galveno nosacījumu skolas pastāvēšanai.
– Kādu redzat izglītības jomu Apes novadā turpmākajos gados?
– Man ļoti gribētos, lai vismaz pamatskolas vecuma bērniem būtu iespēja apgūt izglītību sev sasniedzamā attālumā un mums nebūtu jādomā par skolu internātiem vai dienesta viesnīcām. Mazam bērnam un arī pusaudzim ir ļoti svarīga šī būšana ģimenē, attiecības ar saviem vecākiem, brāļiem un māsām.
Vēl man gribētos, lai mūsu izglītības iestādēs labi justos ikviens skolēns. Nesen skatījos TV pārraidi, kurā puisis, jauns izgudrotājs, apgalvoja, ka izglītības iestādes nav devušas viņam nepieciešamo iespēju attīstīt savu intelektu. Piekrītu: izglītība šobrīd ir ļoti standartizēta, dokumentēta, ārkārtīgi daudzos normatīvajos aktos saistīta sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt visiem šo vispārējo izglītību, bet ļoti maz laika un iespēju atliek darbam ar izcilajiem bērniem. Tajā pašā laikā – diez vai mēs gribētu piedzīvot ārkārtīgi lielu noslāņošanos, kur mums būtu daži ģēniji un daudz analfabētu. Ļoti ceru, ka Apes novads izglītības jomā spēs nodrošināt stabilu un konkurētspējīgu piedāvājumu, kur iespējas izpausties un pilnveidot savas zināšanas būs visiem, sākot no pirmsskolas nezinīša līdz pat cienījama vecuma speciālistam.
