Viesojoties bijušajā Zeltiņu pamatskolā, mani pārņēma patīkamas sajūtas. Atceroties, cik sāpīgu triecienu vietējiem iedzīvotājiem sagādāja skolas durvju aizvēršana, nu ēku atkal piepildīja prieks un cerība. Bijušās pamatskolas gaiteņos sastapu rosīgus un pacilātus cilvēkus, kam izdevies pārvarēt pirms pāris gadiem piedzīvoto skumju brīdi, atrodot ēkai jaunu pielietojumu.
Tiesa, kad iepazinos ar komentāriem par šo notikumu, mani pārņēma dusmas. Jau pirmais komentētājs nebija spējis apvaldīt vēlmi “ieknābt”: cik naudas iekasēs, cik izdos un no kā? Apmēram tā skanēja komentārā iekļautais jautājums, lai gan jau vairākkārt rakstīts, ka slēgto pamatskolu ēkas nākas uzturēt neatkarīgi no tā, vai tās ir apdzīvotas vai nav, turklāt tajā pašā rakstā minēts, ka izdevumi jauno ieceru īstenošanai ir minimāli.
Tas atsauca atmiņā nesen notikušu sarunu ar cilvēku, kurš ilgus gadus strādājis valsts sektorā, bet nu pārgājis uz darbošanos privātajā lauciņā. Jautāts par lielākajām atšķirībām, viņš neslēpa, ka tā ir brīvības sajūta. Strādājot pašvaldībā, dažkārt pat labas idejas tika iznīcinātas saknē. Nākot klajā ar jaunu ierosinājumu, tas tika apslāpēts, pieprasot gandrīz vai tūlītējas peļņas garantiju. Nu daudzas no šīm idejām īstenotas citā novadā, turklāt vairums no tām sevi ir attaisnojušas ar uzviju.
Šeit arī slēpjas atbilde uz mūžīgo jautājumu: kāpēc Alūksnē nekas nenotiek? Jā, pašvaldība nav privāta institūcija, taču arī te ir jomas, kur atliek riskēt, nefilozofējot, cik lieli būs zaudējumi vai ieguvumi, bet vienkārši darot. Diemžēl izskatās, ka Alūksnē riskēt var tikai deputāti, kas, pat kļūdoties, kategoriski atsakās mācīties no gūtās pieredzes.
