Strādājot klīnikā, gandrīz katru dienu nākas saskarties ar jautājumiem par šo tēmu. Tā ir arī viena no biežākajām ķirurģiskajām manipulācijām, ko veic, tādēļ šoreiz īsti vietā būs neliels skaidrojums – kas tad ir kastrācija un kā tas nākas, ka šo jēdzienu veterinārārsti attiecina gan uz suņu meitenēm, gan kaķu puikām.
Sarunvalodā viss ir vienkārši – vīriešdzimuma pārstāvjiem mēdzam piedēvēt kastrāciju, sieviešdzimuma dzīvnieciņiem – „sterilizāciju”, bet patiesībā ir nedaudz citādāk. Kastrēt un sterilizēt var gan vienus, gan otrus, jo kastrācija ir jebkura ķirurģiska, ķīmiska vai cita veida darbība, kā rezultātā dzīvnieku tēviņš zaudē sēklinieku funkcijas, dzīvnieku mātīte – olnīcu funkcijas. Savukārt sterilizācija ir vairošanās funkciju pārtraukšana, neietekmējot dzimumdziedzeru funkcijas, tas ir, olvadu un sēklvadu nosiešana vai pārgriešana: dzimumdziedzeri turpina savu darbību, tikai nevar rasties pēcnācēji.
Mūsdienās gan runčiem, kaķenēm, suņiem, gan kucēm praktiski visiem veic vienu procedūru – ķirurģisku kastrāciju jeb ķirurģisku dzimumdziedzeru (sēklinieku vai olnīcu) izņemšanu. Kucēm un kaķenēm kopā ar olnīcām tiek izņemta arī dzemde.
Dzīvnieku īpašniekiem ir ļoti svarīgi saprast, ka kastrācija nav universāla smadzeņu pārstādīšanas operācija, kas novērsīs visas nevēlamās uzvedības un veselības problēmas. Tā novērš tikai tās problēmas, kas radušās dzimumhormonu ietekmē. Ja suns ir agresīvs, gaudo, uzbrūk citiem suņiem vai cilvēkiem un to dara vīrišķo dzimumhormonu ietekmē, tad kastrācija šo problēmu atrisinās. Savukārt, ja dzīvniekam ir izveidojusies tāda uzvedība audzināšanas, rakstura un šķirnes īpatnību dēļ, tad pēc kastrācijas nekas radikāli var nemainīties. Diemžēl rezultātu iepriekš nav iespējams paredzēt.
Kāpēc kastrēt dzīvnieku?
Ķersimies pie „par un pret”, mītiem un patiesībām. Kāpēc kastrēt dzīvnieku? Pamatā iemesli ir trīs: vairošanās pārtraukšana, uzvedības vai veselības problēmas. Veicot kastrāciju, tiek pārtraukta nekontrolēta, nevēlamu mazuļu nākšana pasaulē. Kāds var iebilst – tā ir iejaukšanās dabas procesos! Bet šādā brīdī gribētos teikt – šī ir mazākā iejaukšanās. Cilvēks jau sen, sen atpakaļ ir iejaucies dabas procesos, sākot barot dzīvniekus un dodot tiem patvērumu. Dabā viss ir līdzsvarā un neviena dzīvnieku suga mežā nespēj vairoties tādā ģeometriskajā progresijā, kā to dara, piemēram, bezsaimnieka kaķi, kuriem ik dienas tiek nolikts ēdiens. Turklāt metodes, ar kādām atbrīvojas no nevēlamiem mazuļiem, bieži ir ne tās humānākās. Par uzvedības problēmām tika minēts jau iepriekš. Kastrācija neatrisina tās visas, bet vienu krietnu daļu cilvēkiem nepieņemamu īpatnību noteikti. Runču urīna smaka, urinēšana uz sienām, kaķeņu „marta koncerti”, suņu dzimumtieksmju apmierināšana uz bērnu rotaļlietām, kuces mēģinājumi izlauzties no dzīvokļa vai sētas meklēšanās laikā – tie ir tikai daži populārākie dzimumhormonu diktētās uzvedības piemēri, kuru dēļ saimnieki vēlās veikt dzīvnieka kastrāciju.
Novērš veselības problēmas
Šad un tad gadās, ka kastrāciju nākas veikt dzīvniekiem, kam jau sākušās veselības problēmas, no kurām būtu bijis iespējams izvairīties, laicīgi veicot šo operāciju klīniski veselam dzīvniekam. Biežākās no tām ir dzemdes iekaisumi, apgrūtinātas dzemdības, olnīcu cistas kucēm un kaķenēm, prostatas problēmas suņiem un nereti kastrācija tiek veikta runčiem, ārstējot „ marta kaujās” gūtos ievainojumus.
Šie bija iemesli, kas iedrošina saimniekus atvest savu mīluli uz kastrāciju, taču der atcerēties, ka nekas nav viennozīmīgs un šai procedūrai ir arī savas ēnas puses. Nedrīkst aizmirst, ka operāciju veic pilnā narkozē un pastāv zināms narkozes risks pat klīniski veseliem dzīvniekiem. Tomēr, piemēram, jaunai un klīniski veselai kaķenītei tas noteikti būs mazāks kā “padsmitgadīgai” minču vecmāmiņai ar strutainu dzemdes iekaisumu. Jāpiebilst, ka ir iespējamas arī daudzas komplikāciju pēcoperācijas periodā un tālākajā dzīvē. Biežāk pēc operācijas nākas saskarties ar problēmām, ko radījusi pārlieka dzīvnieka interese par brūci – sunītis vai kaķītis tik ļoti „mazgājis” operēto vietiņu, ka radījis iekaisumu. Reti, tomēr gadās arī individuāla jutība uz operācijā izmantotajiem diegiem un citiem materiāliem. Kucītēm pēc kastrācijas var parādīties urīna nesaturēšana, bet mūsdienās ir virkne medikamentu, ar kuriem šī problēma tiek sekmīgi risināta.
Kastrēšanas
“blakusparādības”
Runājot par mītiem un patiesībām, jāatzīst, ka to ir daudz. Laikam populārākais uzskats, kas vēl joprojām tiek kultivēts sabiedrībā, ir – kucei un kaķenei vismaz vienreiz dzīvē ir jādzemdē. Tomēr jebkurš ilgāku laiku praktizējis mazo dzīvnieku veterinārārsts piekrītoši mās ar galvu, ka reizēm šī pirmā reize izrādās arī pēdējā. Biežāk problēmas rodas mazo šķirņu un braheocefālisko (ar „iespiestiem deguniem”) šķirņu mīlulēm. Ir labi, ja saimnieki reaģē laikus un rezultāts ir pozitīvs, bet pieredze rāda, ka apgrūtinātām pirmajām dzemdībām var būt arī letāli iznākumi. Pie šī paša mīta var pieskaitīt senseno teicienu „dzemdē kā kaķene”, tomēr ik pa laikam klīnikā ierodas kāda mince, kurai laikam šāds talants tomēr nepiemīt un bez veterinārārsta palīdzības mazuļus ārā dabūt neizdodas. Tikpat bieži nākas dzirdēt par to, ka kastrēts dzīvnieks aptaukojas. Šo tomēr nevar pieskaitīt pie simtprocentīgiem mītiem, jo no tiesas gadās, ka pēc operācijas mīlulim izteikti uzlabojas apetīte. Bet te der atcerēties – suns ledusskapi attaisīt nemāk un kaķim nav maciņa, ar ko aiziet uz veikalu: dzīvnieks var apēst tikai tik daudz, cik saimnieks viņam iedod. Mūsdienās ir izstrādātas speciālas barības, kas ir mazāk barojošas un piemērotas kastrētu dzīvnieku ēdināšanai. Ir gana daudz rūpīgu īpašnieku, kuri apgāž šo „aptaukošanās mītu” un spēj arī kastrētus dzīvniekus uzturēt labā formā.
Rosina pārdomāt izvēli
Vēl gana populārs ir uzskats, ka kastrēts dzīvnieks kļūs agresīvs, depresīvs, „dīvānspilvens”, neaktīvs vai pilnībā mainīsies uzvedība. Te atkal jāatgādina augšminētais – kastrācija nav smadzeņu pārstādīšanas operācija. Mainās tikai tās lietas, ka ir bijušas un notikušas dzimumhormonu ietekmē. Ja dzīvnieks ir bijis aktīvs un dauzonīgs dēļ hormonu vētrām, tad – jā, viņš paliks mierīgāks. Gadās arī, ka runcis, kas gadiem kāvies un mūždien norūpējušos un saskādētu seju staigājis, mājās ienācis tikai iztukšot bļodiņu, tiek izkastrēts un saimnieki pārsteigti saka: „Mums beidzot mājās ir kaķis!” Tomēr pārsvarā pieredze rāda, ka pēc operācijas pamostas nevis gluži cits, nepazīstams dzīvnieks, bet tas pats mīļais, labais Reksis vai Muris.
Katrā ziņā – nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu „vai kastrēt?” un ļoti atbalstāma ir pārdomāta pieeja, pirms izšķirieties par mīluļa kastrāciju. Noteikti ir ieteicams pakonsultēties ar veterinārārstu, pārrunāt visus par un pret, izsvērt riskus un ieguvumus.
